KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tomēr nevar taču bezgalīgi atgaiņāt mušas. Drīzāk man jāpārvēršas par visu redzošu mušas aci un kāri jā­lido ļaužu pūlī. Man jāatrod tajā kāds cilvēks, kas vēlē­sies pārdot man savu izskatu. Dzimums — vīrietis… Vi­ņam jābūt ar gludu ādu, pēc iespējas bez raksturīgām pa­zīmēm… Tā kā vēlāk tā izstiepsies un sarausies, sejas vaibsti un izmēri nav svarīgi… Vecums — no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem… Tiesa, četrdesmit gadu vecam vīrietim, kurš naudas dēļ piekritīs manam priekšlikumam, āda var būt klāta ar rētām un man nederīga, tāpēc runa faktiski bija par trīsdesmit gadu vecu …

Es centos saņemt sevi rokās, bet arī šīs pūles, uzlies­mojušas kā pārdeguši elektriskā spuldzīte, apdzisa — bija ļoti grūti uzturēt iekšējo sasprindzinājumu. Turklāt cil­vēki, kas gāja pa ielu, kaut ari bija sveši cits citam, iz­veidoja stipru ķēdi, itin kā organisku savienojumu bez ne­vienas plaisas, kur varētu iespiesties. Un vai manis izvē­lētā seja varēs radīt tik stipras saites? Pat apģērbs, ko viņi valkāja, bija saskaņots, gluži kā parole. Milzīgā vai­rumā ražota mūsdienu parole, ko dēvē par modi. Vai tas nav formas noliegums un reizē ar to kāds jauns formas veids? Tajā nozīmē, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti, tas, acīm redzot, ir formas noliegums, bet tajā nozīmē, ka šis noliegums tiek realizēts masveidīgi, tas atkal tiek ietērpts formā. Varbūt tāda ir mūsdienu dvēsele. Un šīs dvēseles dēļ es kļuvu par ķeceri. Un, kaut gan mani pētījumi patie­šām atbalstīja priekšstatu par modi, ko veidojusi mākslīgā šķiedra, ļaudis neparko nepieļaus, lai es saplūstu ar vi­ņiem, jo laikam domā, ka cilvēkam, kam trūkst sejas, trūkst arī dvēseles. Sakopoju visus spēkus, lai ietu.

Ja es vieglprātīgi kadam pūlī uzsauktu, manas saites ar apkārtni acumirklī izjuktu kā samircis sedzi [1] papīrs. mani droši vien ielenktu no visām pusēm un bez jebkādas saudzības sāktu izvaicāt par manu muļķīgo masku. Kādas sešas reizes es izstaigāju ielu gar staciju no viena gala līdz otram un visu laiku nepārtraukti izjutu šādu brīdinā­jumu. Nē, ne tāpēc, ka es pārāk daudz par to domāju. Lai gan tur bija neiedomājama burzma, tomēr ap mani, it kā tas būtu ar mēri inficēts rajons, vienmēr palika brīva telpa, un ne reizi neviens nepiedūrās man ar plecu.

Man likās, ka atrodos cietumā. Jā, cietumā, un mūri, kas smacē tevi, un dzelzs restes — viss pārvērtas slīpēta spogulī, un tu visur atrod paša attēlu. Ieslodzījuma šaus­mas rada tas, ka nevienu mirkli tu nevari aizbēgt pats no sevis. Es arī esmu stingri iespundets sevis paša maisā — spārdies, kā gribi, tik un tā nav iespējams no tā izrauties. Nepacietība pārvērtās sapīkumā, bet sapīkums pārauga drūmā niknumā. Bet tad man pēkšņi galva iešā­vās doma: kā būtu, ja es ieietu universālveikala restorāna? Varbūt tāpēc, ka man bija brīvs laiks, bet varbūt tāpēc, ka biju izsalcis. Bet šī ideja slēpa sevī vēl lielāku izaicinā­jumu. Kaktā iedzīta cilvēka intuīcija man beidzot pateica, kurā vietā atārdīts maiss, kurā biju iespundēts.

Cilvēki taču kļūst vientuļi, atšķirti, nevarīgi, atklāj sa­vas vājības, kļūst raudulīgi lūdzoši visvairāk tajos brīžos, kad guļ, izdara dabiskās vajadzības, tāpat arī tad, kad aizrāvušies ar ēšanu. Starp citu, universālveikalu restorā­nos sevišķs lepnums ir «individuālais» ēdienu saraksts.

Telpa, kurā es nokļuvu pa slīdošajām kāpnēm, atgādi­nāja banketu zāli. Šķita, ka restorāns atrodas tūlīt aiz tās. Es jau devos turp, kad pēkšņi manā priekšā iznira varen liels sludinājums — «No masku izstāde». īsu mirkli es sastingu un jau dzīros doties atpakaļ. «Nu, protams, tam noteikti bija te jāatgadās,» es nodomāju. «Bet, ja skriešu prom, par mani smiesies vēl vairāk.» Un, kaut gan restorānā varēja tikt, neapmeklējot izstādi, es tik un tā devos tieši šai zālē.

Varbūt es tā rīkojos tāpēc, ka mani jau bija iedvesmo­jis pieņemtais lēmums ieiet restorānā. Jeb varbūt to labāk nosaukt par spēku pārbaudi pirms izaicinājuma mešanas. Cilvēks maskā apskata No maskas — neparasts savieno­jums, neko teikt. Jāsakopo tik daudz apņēmības, lai tās pietiktu, kamēr izeju caur uguns loku.

Bet, par laimi, apmeklētāju bija tik maz, ka viss mans sasprindzinājums izzuda. Pateicoties tam, es negribot no­mierinājos un nolēmu apskatīt izstādi. Nekādu sevišķu cerību es neloloju. Starp No masku un to, kas vajadzīga man, kaut arī tās sauc vienādi — «maska», — ir pārāk liela atšķirība. Man bija nepieciešama tāda, kas iznīcinātu tārpu mudžekļa celto šķērsli un atjaunotu taciņu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, turpretī No maska par va- rēm cenšas iznīcināt visas saites ar dzīvi. Starp citu, tam lielisks pierādījums ir zālē sajūtamā trūdu atmosfēra.

Protams, man jāatzīst, ka No maskā slēpjas kāds ide­āls skaistums. Tas, ko mēs dēvējam par skaistumu, var­būt pauž spēcīgās protesta jūtas pret iznīcību. Atveidoša­nas grūtības var būt mākslas pilnības mēraukla. Tātad, ja par pamatu ņem neiespējamību masveidīgi ražot, tad, bez šaubām, būs jāatzīst, ka plānais lokšņu stikls — visskais­tākā lieta mūsu pasaulē. Bet tik un tā visneizprotamākais ir tas, kas gan slēpjas aiz vispārējās tieksmes meklēt tādu retu pilnību. Vajadzība pēc maskas, kā saka veselais sa­prāts, atspoguļoja to cilvēku vēlēšanos, kurus vairs neap­mierināja dzīva aktiera izskats, redzēt kaut ko pārāku par to. Tādā gadījumā — kāpēc bija nepieciešams tīšam izveidot tādu sejas izteiksmi, it ka tie būtu pakarušies cil­vēki?

Es negaidot apstājos pie sievietes maskas. Tā bija pie­kārtā pie zemas pusloka šķērssienas, kas savienoja divas sienas, — tāds novietojums pauda noteiktu ieceri. Uz melna audekla fona šī maska, it kā atbildēdama manam skatienam, šķiet, pagriezās pret mani. Un plati pasmaidīja par visu seju, it kā gaidīdama mani…

Nē, tā noteikti bija halucinācija. Kustējās nevis maska, bet gaisma, kas krita uz tās. Aizmugurē bija paslēptas mazītiņas spuldzītes, tās zināmā kārtībā iedegās un no­dzisa, radot neatkārtojamu efektu. Jā, to viņi bija veikli iztaisījuši. Un, kaut arī es sapratu, ka tas ir tā sarīkots, manī aizvien vēl trīsēja izbailes. Un es bez jebkāda pro­testa uz visiem laikiem atsacījos no parastā un naivā uz­skata, ka No maskām nav izteiksmes …

Maska nebija vis tikai rūpīgi izdomāta vien. Tā at­šķīrās no pārējām arī ar lielisku izpildījumu.

Bet tās atšķirība nebija tik viegli izprotama, tā negri­bot aizkaitināja. Tomēr, kad es vēlreiz apgāju apkārt zā­lei un atgriezos pie sievietes maskas, tā pēkšņi nostājās manā priekšā gluži kā neredzamas lēcas fokusā, un es at­minēju mīklu. Tas, ko es redzēju savā priekšā, nebija seja. Tas tikai izlikās par seju, bet īstenībā tas bija parasts galvaskauss, pārvilkts ar plānu plēvi. Citās maskās, vecu vīru maskās, daudz skaidrāk vīdēja skeleta vaibsti, bet šī sievietes maska, kas pēc pirmā acu uzmetiena šķita tik apaļīga, Ija ieskatījās ciešāk, vairāk par pārējām atgādi­nāja tieši galvaskausu. Virsdegunes, pieres, vaigu un zoda kauli, kas izceļas reljefi, bija atveidoti tik precīzi, ka ienāca prātā anatomiskais atlass, un ēnu kustība, sekojot pārvietotajai gaismai, pārvērtās mīmikā. Līmes blāvums, kas atgādināja vecu porcelānu… Sīku plaisiņu tīkls, kas klāja virsmu… Upes krastā vējā un lietū gulošu baļķu baltums un siltums… Bet varbūt No masku sākums ir galvaskauss?