KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķid­rums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā iz­plūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no iz­balējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.

No šejienes bija tikai viens solis līdz manam plānam izgatavot masku. Tas nebija nekas pārsteidzošs, ka radās tāda ideja. Nezālei taču pilnīgi pietiek ar zemes piku un lāsi valgmes. Pārāk neaizraudamies, nepiešķirdams tam nopietnu nozīmi, jau ar nākamo dienu, kā biju nodomājis, sāku izskatīt vecu zinātnisku žurnālu saturu rādītājus. Man nepieciešamais raksts par mākslīgajiem orgāniem, kas darināti no plastikas, laikam bija ievietots žurnāla aizpagājušā gada vasaras numuros. Jā, mans mērķis bija izgatavot plastikas masku un aizsegt ar to rētas sejā. Sa­skaņā ar kādu teoriju maska nevis vienkārši aizvieto seju, bet pauž diezgan metafizisku vēlēšanos apfriainīt savu ārieni ar kādu citu, kas ir pārāka par paša ārējo izskatu. Es arī nepielīdzināju masku kreklam vai biksēm, kuras var mainīt, kad iepatīkas. Nezinu, kā būtu rīkojušies senči, kas pielūguši elkus, vai jaunekļi pubertātes laikā, taču es gan negrasījos nolikt masku uz savas otrās dzīves altāra. Lai būtu seju cik būdams, es vienmēr gribēju palikt es pats. Ar mazo «masku komēdiju» centos vienīgi aizpildīt ieilgušo starpbrīdi manā dzīvē.

Man bez pūlēm izdevās atrast vajadzīgo žurnālu. Spriežot pēc literatūras, var radīt ķermeņa daļas, kas ārēji gandrīz neatšķiras no īstajām. Tiesa, tas attiecās tikai uz formu izveidojumu, bet kustīguma ziņā bija pali­cis vēl daudz kas neatrisināts. Būtu bijis labi, ja mas­kai — kaut tik man izdotos to izveidot — būtu mīmika. Man gribētos, lai maska varētu brīvi izstiepties un savil­kties raudot un smejot, sekojot mīmiku regulējošo sejas muskuļu kustībai. Un, kaut gan pašreizējais lielmolekulā­rās ķīmijas līmenis pilnīgi atļauj to panākt, mūsu zināša­nas tehnoloģijas jomā mazliet atpaliek. Taču pat apziņa, ka pastāv šāda iespēja, tajā laikā man bija lielisks līdzek­lis drudžainā sasprindzinājuma remdināšanai. Kad nav iespējas ārstēt zobus, neatliek nekas cits kā dzert zāles, kas mazina sāpes.

Vispirms es nolēmu satikties ar K-, raksta par mākslī­gajiem orgāniem autoru, un parunāties ar viņu. K- pats pienāca pie telefona, bija gaužām nelaipns un runājās ar mani bez jebkādas intereses. Varbūt viņš izjuta aizsprie­dumu pret mani — cilvēku, kas arī nodarbojas ar lielmo­lekulāriem savienojumiem. Tomēr viņš apsolīja man zie­dot stundu laika pēc pulksten četriem.

Uzdevis atbildīgajam par virsstundu darbu uzmanīt, lai visi aparāti tiktu izslēgti, un izskatījis dažus doku­mentus, es ātri devos prom. Iela mirdzēja kā nopulēta, vējš atvēdīja olīvu smaržu. Sī mirdzošā iela, šī smarža radīja manī asu skaudību. Kamēr gaidīju taksometru, man šķita, ka no visām pusēm glūn uz mani, it kā redzētu savā priekšā svešinieku, kas nelikumīgi ielauzies pie vi­ņiem. Bet es pacietu šo pārāk spilgto saules gaismu — viss taču bija tikai negatīvs, kurā melnais ir balts un bal­tais — melns, un, ja tikai izdosies iegūt masku, es tūlīt spēšu atjaunot pozitīvu.

Meklētā māja atradās ielā, kur cieši cita pie citas bija sabūvētas dzīvojamās ēkas, netālu bija loka līnijas sta­cija. Tas bija parasts nams, kas ne ar ko sevišķu neizcē­lās, pie tā bija piestiprināta grūti pamanāma plāksnīte «Lielmolekulārās ķīmijas zinātniskās pētniecības K. in­stitūts». Pagalmā pie vārtiem bija nekārtīgi sakrauti cits uz cita trīs būri ar trusīšiem.

Šaurā pieņemamā istabā stāvēja tikai nodilis koka sols, pelnu trauks uz kājiņām un daži veci žurnāli. Es nez kā­pēc nožēloju, ka esmu atnācis šurp. Institūts — skanēja iespaidīgi, bet diez vai šī bija tā vieta, kur vajadzēja iz­vēlēties ārstējošo ārstu. Varbūt K. ir parasts šarlatāns, kas izmanto savu pacientu lētticību. Apgriezies apkārt, es ieraudzīju pie sienas divas fotogrāfijas netīros ietvaros. Uz vienas — profilā sievietes seja bez zoda, tā atgādināja lauku peles purniņu. Uz otras — tā pati seja, mazliet smaidoša, acīm redzot, pēc plastiskas operācijas tā kļu­vusi drusku pievilcīgāka.

Ilgstošais bezmiegs lika sevi manīt — kaut kas smags žņaudza pieri, bija nepanesami grūti sēdēt uz cietā sola. Beidzot ienāca māsa un ieveda mani blakus istabā. Tajā pludoja pienbalta gaisma, kas spraucās cauri logu aiz­laidnēm. Uz galda pie loga nebija redzamas injekcijas šļirces, toties biedinoši bija sarindojušies nepazīstami in­strumenti. Pie galda atradās skapis ar slimību vēsturēm un grozāms atzveltnes krēsls ar roku balstiem, tam iepretī — tāds pats atzveltnes krēsls pacientiem. Mazliet atstatu — neliels aizslietnis metāla ietvarā un blakus pār­ģērbšanās kabīnīte uz ritenīšiem. Ārsta kabineta standarta iekārtojums. Tas viesa manī garlaicību.

Es aizsmēķēju. Meklējot pelnu trauku, piecēlos un pār­steigumā sastingu, ieraudzījis emaljētas bļodas saturu. Auss, trīs pirksti, delnas locītava, vaigs no plakstiņa līdz virslūpai… Tie bija nekārtīgi samesti bļodā, šķita vēl dzīvi, it kā nupat nogriezti. Man sametās nelabi. Tie šķita vēl īstāki par īstajiem. Godīgi sakot, nevar ne prātā ienākt, ka pārāk precīza kopija var radīt tik smagu iespaidu. Kaut gan pietika apskatīt griezuma vietas, lai pārliecinā­tos, ka tie ir tikai plastikas atlējumi; man tik un tā likās, ka es sajūtu līķa smaku.

Pēkšņi gar aizslietni iznāca K. Mani pārsteidza viņa negaidīti maigā āriene. Vijīgi mati, acenes bez ietvariem ar bieziem stikliem, kas līdzīgi glāžu dibeniņiem, tukla pazode… Turklāt no K. plūda man pierastā, tuvā ķimi­kāliju smaka.

Tagad bija viņa kārta kļūt tramīgam. Kādu brīdi viņš klusēja, apjukumā vērdamies gan uz manu vizītkarti, gan uz manu seju.

— Tātad jūs… — K. apklusa, no jauna uzmeta ska­tienu manai vizītkartei un atturīgi nobeidza jau gluži citā balsī kā pa telefonu: — Jūs ieradāties pie manis kā pa­cients?

Protams, pacients. Lai arī nez cik izcila būtu K- meis­tarība, es nedrīkstēju lolot ne mazākās cerības, ka viņam izdosies izpildīt manu vēlēšanos. Vienīgais, uz ko es va­rēju cerēt, bija padoms. No otras puses, pateikt to atklāti un aizvainot sarunu biedru arī nebūtu bijis augstsirdīgi. K-, acīm redzot, izskaidroja manu klusēšanu ar kautrī­gumu un līdzjūtīgi turpināja:

— Lūdzu, sēdieties … Par ko sūdzaties?

— Eksperimenta laikā notika šķidrā skābekļa sprā­dziens. Parasti mēs izmantojam šķidru slāpekli, tāpēc es aiz paraduma nebiju pārāk piesardzīgs …

— Keloīdās rētas?

— Kā redzat, visa_seja. Droši vien es esmu uzņēmīgs pret keloīdu rašanos. Ārsts, kas mani ārstēja, nolēma ne- noņemties vairs ar manu seju, jo vismazākā nepiesardzība var izraisīt recidīvu.

— Ap lūpām seja it kā nebūtu cietusi?

Es noņēmu melnās acenes un parādīju viņam.

— Pateicoties tām, arī acis nav cietušas. Laime, ka esmu īsredzīgs un valkāju acenes.

— Jā, jums palaimējies! — Un, it kā runā būtu par viņu pašu, ārsts turpināja: — Svarīgas ir acis un lūpas… Ja tās zaudē kustīgumu — ļoti slikti… Nevienu neizdo­sies apmānīt tikai ar formu, lai arī kādu tām piešķirtu.