KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Taču es netaisījos slēpties S. namā ar svešu vārdu, ne­taisījos uzdoties par citu personu. Varbūt tas šķitīs neap­domīgi darīts, bet man bija savs nolūks. Patlaban mana seja nepavisam nederēja sīkām blēdībām. Patiešām: meite­nīte, pēc izskata jau skolniece, kas rotaļājās pie ieejas, tik­līdz ieraudzīja mani, tūlīt sāka šņukstēt, it kā viņas acu priekšā vēl slīdētu baismīgs sapnis. Tiesa, pārvaldnieks, droši vien cenzdamies iespējami labāk apkalpot klientu, bija šausmīgi laipns.

Nē, laipns bija ne tikai pārvaldnieks vien. Lai cik bē­dīgi tas arī būtu, gandrīz visi cilvēki, ar kuriem sastapos, bija laipni. Un, tā kā viņiem nebija vēlēšanās sevišķi iedzi­ļināties manās darīšanās, katrs rādīja smaidīgu seju. Iemesls jau bija. Ja viņi nevēlējās lūkoties man tieši sejā, viņiem nekas cits neatlika kā būt laipniem. Tāpēc arī man bija iespējams izvairīties no liekas izvaicāšanas. Laipnī­bas sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš.

Varbūt tāpēc, ka S. nams bija nule uzcelts, izrādījās, ka apmēram puse no astoņpadsmit istabām vēl brīvas. Ar saprotošu skatienu pārvaldnieks bez mana lūguma izvēlē­jās vistālāko istabu otrajā stāvā blakus sētas puses kāp­nēm. Katrā ziņā viss izskatījās tieši tā. Istaba man izmak­sāja dārgi kaut vai tādēļ, ka to izvēlējās speciāli man. Tiesa, vannas istaba nebija sevišķi laba, toties istabā stā­vēja galds un divi krēsli, turklāt tai atšķirībā no citām bija erkers, kas līdzinājās terasei. Sētas puses kāpnes veda uz stāvvietu, kur bija iespējams novietot piecas vai sešas mašīnas, un no turienes varēja iziet uz citu ielu. Tas ir ļoti ērti un vēl vairāk palielina istabas vērtību. Man no paša sākuma bija jāsagatavojas uz visu, tāpēc es tūlīt sa­maksāju par trim mēnešiem uz priekšu. Tad palūdzu tu­vākajā veikalā nopirkt man gultas piederumus. Izlikda­mies, ka nespēj valdīt prieku, pārvaldnieks nerimtīgi ru­nāja vienā laidā, cik labi iekārtota ventilācija, cik istaba saulaina. Beidzis šo tematu, viņš dzīrās sākt stāstīt par savu dzīvi. Bet, par laimi, istabas atslēga, ko viņš man sniedza, izšļuka viņam no rokām un šķindēdama aizripoja pa grīdu. Pārvaldnieks samulsis aizgāja. Es atviegloti no­pūtos … Cik labi būtu, ja vienmēr tik viegli varētu cilvē­kiem notraukt melu putekļus.

Bija jau pavisam satumsis, nevarēja pat saskaitīt ro­kas pirkstus, kaut vai pieliktu tos gluži klāt sejai. Istaba, kas vēl nebija iepazinusi cilvēka siltumu, bija nedzīvi salta un nemīlīga. Bet tā bija labāka par laipnajiem cil­vēkiem. Turklāt kopš tā laika, kad bija notikusi šī nelaime, es īpaši iemīlēju tumsu. Patiesi, cik labi būtu bijis, ja visi cilvēki zemes virsū pēkšņi zaudētu acis vai aizmirstu, ka pastāv gaisma. Vismaz izdotos panākt vienprātību formas jautājumā. Visi cilvēki būtu vienis prātis, ka maize ir maize neatkarīgi no tā, vai tā ir trīsstūraina vai apaļa … Cik labi būtu, ja šī mazā meitenīte, vēl neieraudzījusi mani, aizvērtu acis un sadzirdētu tikai manu balsi. Varbūt tad mēs pierastu viens pie otra, sadraudzētos — kopā ietu uz parku, ēstu saldējumu … Un tikai tāpēc, ka visur iespie­dās šī uzmācīgā gaisma, meitenīte kļūdījās, noturēdama trīsstūraino maizi nevis par maizi, bet par trīsstūri. Un, kaut arī tas, ko sauc par gaismu, pats par sevi ir caurspī­dīgs, taču visi priekšmeti, ko tas apspīd, kļūst necaurspīdīgi.

Bet, tā kā gaisma patiešām eksistē, tad tumsa nozīmē to, ka sprieduma izpildīšana tikai tiek atlikta uz stingri ierobežotu laiku. Kad atvēru logu, istabā kā melnu tvaiku mutulis iebrāžas vējš kopā ar lietu. Tas man aizcirta elpu, es sāku klepot, noņēmu tumšās acenes un noslaucīju asa­ras. Elektrības vadi, stabu gali, namu dzegas platajā ielā, kas atradās mazliet tālāk, viegli spīdēja — gluži kā krīta pēdas uz melnas tāfeles, kad tās skāra garām joņojošo automobiju starmešu gaisma.

Gaitenī atskanēja soļi. Ar ierastu kustību es atkal uz­liku acenes. No veikala atnesa gultas piederumus, ko biju pasūtījis ar pārvaldnieka palīdzību. Naudu izbīdīju pa durvju apakšu un lūdzu atstāt gultas piederumus gaitenī.

Tātad sagatavošanās startam tā kā būtu pabeigta. Es izģērbos un atvēru drēbju skapi. Durvju iekšpusē bija iestiprināts spogulis. No jauna noņēmu acenes, nometu apsēju un, cieši vērdamies spogulī, sāku atsaitēt seju. Trim kārtām aptītās saites bija caurcaurēm piesūkušās ar svied­riem un kļuvušas divtik smagas kā no rīta, kad es tās uztinu.

Tiklīdz atbrīvoju seju no saitēm, uz tās izlīda tārpu mudžeklis — tumšsarkanas savijušās keloīdās rētas… Cik pretīgs skats! … Tas atkārtojās katru dienu kā neat­laidīga mācība — būtu laiks pierast.

Mani vēl vairāk saniknoja šīs, kā šķita, nedibinātās iz­bailes. Ja nopietnāk pārdomā — tā ir pilnīgi nepamatota, neracionāla jūtelība. Vai vērts sacelt tādu brēku cilvēka apvalka dēļ, turklāt vēl nelielas daļas — sejas ādas dēl! Godīgi sakot, līdzīgs aizspriedums, izveidojies uzskats it nemaz nav dīvains. Tā, piemēram, ticība burvestībai… rasu aizspriedumi… neapjaustas bailes no čūskām (vai arī tās pašas slimībās bailes no tarakāniem, par kurām es jau rakstīju) … Lūk, tieši tāpēc, nerunājot jau par pūtai- najiem pienapuikām, kuri dzīvo sapņu pasaulē, pat es, svarīgas laboratorijas vadītājs solīdā institūtā, cieši, gan­drīz vai ar kuģa tauvu saistīts ar sabiedrību, sirgu ar ga­rīgu alerģiju, kas mani bija pārņēmusi savā varā. Gluži labi apzinādamies, ka nav nekāda pamata īpaši nīst sar­kano tārpu mājokli, es nekādi nevarēju sevi ietekmēt un izjutu pret to nepārvaramu riebumu.

Protams, es izdarīju arvien jaunus mēģinājumus. Kā­dēļ paiet garām novēršoties, daudz labāk atklāti raudzī­ties uz savu stāvokli un reizi par visām reizēm pierast pie tā. Ja pats vairs nepievērsīsi uzmanību, citi rīkosies tāpat. Tas ir neapšaubāmi. Paturēdams to vērā, es arī in­stitūtā sāku bieži runāt par savu seju. Piemēram, ar māk­

slotu jautrību salīdzināju sevi ar briesmoni maskā, ko rāda televīzijas multiplikācijas filmās. Pierādīju, cik ērti ir redzēt un nebūt redzamam, kad vari slepus novērot ci­tus, bet tiem slēpta tavas sejas izteiksme. Visātrāk var pie­rast pats, ja pieradina citus.

Šķiet, ka rezultāts bija sasniegts. Drīz vien es labo­ratorijā vairs nejutu agrākā saspīlējuma. Nonāca tik tālu, ka briesmonis maskā arī pārstāja būt parasts biedēklis, un mani biedri pat atzina, ka ir zināma jēga tam, ka viņš bezgalīgi parādās uz televizoru ekrāniem un komiksos. Pa­tiešām maskai, ja zem tās, protams, neperinās tārpi, ne­apšaubāmi ir savas ērtības. Ja ķermeņa apsegšana ar drē­bēm iezīmē civilizācijas progresu, tad diezin vai varam būt droši, ka nākamībā maska nekļūs par visparastāko lietu. Pat tagad maskas bieži izmanto svarīgās ceremoni­jās, svinībās, un es nezinu, kā lai vispusīgi izskaidroju šo faktu, bet man šķiet, ka maska, acīm redzot, padara cil­vēku savstarpējās attiecības daudz universālākas, tās nav tik personiskas kā tad, kad seja atsegta.

Brīžiem es sāku ticēt, ka palēnām atveseļojos. Tomēr īsti es nevarēju iedomāties, cik mana seja ir šausmīga. Un visu šo laiku zem saitēm turpinājās sarkano tārpu uzbru­kums. Apsaldējums ar šķidro gaisu neiespiežas audos tik dziļi kā apdegums, tātad sadzīšanai jānorit samērā ātri. Neraugoties uz līdzīgiem ārstu apgalvojumiem, pārvarēju­šas visas iespējamās aizsardzības līnijas — terazīna de­vas, kortizona injekcijas, radioaktīvo apstarojumu —, tārpu ordas, raidīdamas cīņā aizvien jaunus spēkus, pa­plašināja jau tā plašo okupēto rajonu manā sejā.