KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Kādreiz, piemēram… Tas notika pusdienas pārtrau­kumā tajā dienā, kad es atgriezos mūsu institūtā pēc ap­spriedes, kur tika saskaņots mūsu un citu laboratoriju darbs … Jauniņa laborante, kas tikai šajā gadā bija bei­gusi institūtu, šķirstīdama grāmatas lapas, pienāca man klāt, un viņas izskats pauda, ka viņa vēlas man kaut ko sacīt. «Paskatieties, sensej 1 , cik jocīgs zīmējums!» Grā­matiņā, ko viņa man smiedamās pasniedza, zem viņas tie- viņā pirkstiņa bija Kleja zīmējums «Neīstā seja». Sejā bija savilktas paralēlas horizontālas līnijas, un, ja uz to lūkojās no zināma punkta, šķita, ka tā viscaur apsaitēta.

1 Pieklājīga uzruna, vēršoties pie vecāka cienījama cilvēka.

Bija palikušas tikai šauras spraudziņas acīm un mutei — tas nesaudzīgi pasvītroja, ka sejai trūkst jebkādas izteik­smes. Pēkšņi es jutos dziļi aizskarts. Zināms, meitenei nebija ļauna nodoma. Es taču pats ar savām sarunām ap­zināti biju izraisījis viņā tādas domas. Nekas, nomieri­nies! … Ja uztraukšos tādu nieku dēļ, tad visi mani pū­liņi pārsprāgs kā ūdens burbuļi… Tā es sevi pārlieci­nāju, taču nespēju vairs paciest — man pat sāka likties, ka zīmējums ir manis paša seja, kas atspoguļojas meite­nes acīs… Citiem redzamajai «neīstajai sejai» trūkst jeb­kādas izteiksmes… Mani tirdīja doma, ka meitenei es šķietu tieši tāds.

Negaidot es paķēru grāmatiņu un pārplēsu uz pusēm. Reizē ar to pārplīsa arī mana sirds. No plīsuma, gluži kā no vecas olas, izplūda mans satvars. Garīgi iztukšots, es savācu saplēstās lapas un atvainodamies atdevu meitenei. Bet bija jau par vēlu. Atskanēja tāds troksnis, ko paras­tos apstākļos, pat sasprindzinot dzirdi, nav iespējams sa­klausīt, it kā termostatā izlocīdamās nošvīkstētu cinka plate. Droši vien meitene zem svārkiem cieši saspieda kopā ceļgalus, itin kā cenzdamās tos savienot vienā ve­selā.

Acīm redzot, es vēl neapzinājos visu, kas slēpās aiz • manas toreizējās grūtsirdības. Taisni fiziski izjuzdams mokošu kaunu, es tomēr nespēju skaidri pateikt, kāpēc gan es īstenībā tā kaunos. Nē, droši vien, ja es vēlētos, tad spētu gan, bet es instinktīvi izvairījos ieskatīties bez­dibenī un aizsargājos ar novazātu, banālu frāzi: šāda uz­vedība nav pieauguša cilvēka cienīga. Es esmu pārlieci­nāts, ka cilvēka dzīvē sejai nevajadzētu ieņemt tik ievēro­jamu vietu. Cilvēka nozīmīgums gala rezultātā jāvērtē pēc viņa veiktā darba satura, un, kaut gan tas saistīts ar gal­vas smadzeņu teicamajām īpašībām, sejai te nav nekādas daļas. Un, ja tādēļ, ka cilvēks zaudējis seju, samazinās viņa sabiedriskā ietekme, tad cēlonis var būt tikai viens — šī cilvēka niecīgais satvars.

Tomēr drīz vien … Jā, dažas dienas pēc šī gadījuma ar zīmējumu… Gribot negribot es aizvien skaidrāk at­skārtu, ka sejas īpatnējais svars ievērojami pārsniedz ma­nus optimistiskos aprēķinus. Sis brīdinājums nāca klusi,

kaut kur no iekšienes. Visu manu uzmanību bija aizņē­musi sagatavošanās aizsardzībai pret uzbrukumu no ārie­nes, tāpēc es tiku negaidot pārsteigts un vienā mirklī sa­triekts. Turklāt uzbrukums bija tik straujš un negaidīts, ka es tūlīt nemaz neapjautu, ka esmu satriekts.

Kad vakarā atgriezos mājup, man neatvairāmi sagri­bējās paklausīties Bahu. Un ne jau tāpēc, ka es nespētu dzīvot bez Baha, — vienkārši man šķita, ka manam ne­nosvērtajam, saplosītajam, ja tā var teikt, garastāvoklim, kam svārstību amplitūda bija kļuvusi ļoti maza, visvairāk piemērots tieši Bahs, nevis džeza mūzika vai Mocarts. Es nepavisam neesmu dedzīgs mūzikas mīļotājs, — pareizāk sakot, dedzīgs tās patērētājs. Kad darbs man nešķiras, es izvēlos mūziku, kas visvairāk atbilst dīkajam noskaņoju­mam. Ja uz kādu laiku jāpārtrauc pārdomas — aizraujošs džezs; ja vēlos sasprindzināt spēkus — domīgais Bartoks; ja tiecos izjust iekšēju brīvību — Bēthovena stīgu kvar­tets; ja man nepieciešams uz kaut ko koncentrēties — Mo­carts ar savu spirālveida kustību; nu, un Bahs — visvai­rāk tad, kad nepieciešams garīgs līdzsvars.

Bet pēkšņi mani sagrāba šaubas — vai tik neesmu sa­jaucis plati, varbūt atskaņotājs bojāts, jo melodija šķita izkropļota. Tādu Bahu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Ja Bahs ir balzams, kas veldzē dvēseli, tad patlaban dzirdē­tais nebija nedz balzams, nedz inde, bet tāda kā mālu pika. Melodija bija bezjēdzīga, muļķīga, visas frāzes šķita itin kā putekļos apvārtītas salkanas stiklenes.

Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodo­māji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mū­zikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, no­mierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp sai­tēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija ne­pieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.

Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, pie­peši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis

šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti pa­skaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpi­nāja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iz­taujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis. Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu at­bildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pre­tīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.

Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju at­jaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pre­testību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sā­nis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.

Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturē­juši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patie­šām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu at­taisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka se­jai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.

Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās ta­vam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrē­dzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvai­nojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī rau­dāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.