KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Liekas, šis cilvēks ļoti pieķēries savam darbam. Šķita, ka, vērīgi lūkodamies man sejā, viņš jau prātā izstrādā plānu. Lai neliktu viņam vilties, es steigšus pārmainīju sarunas tēmu:

— Man parādīja jūsu sarakstīto darbu. Manuprāt, pa­gājušā gada vasarā.

— Jā, pagājušajā gadā.

— Es biju satriekts. Vienkārši nespēju iedomāties, ka ir sasniedzama tāda meistarība.

Ar klaju patiku K. paņēma saliekto pirkstu un, viegli šūpodams to plaukstā, teica:

— Ja jūs zinātu, cik daudz pacietības prasa šis darbs. Vai šī pirksta daktilogramma ar kaut ko atšķiras no īs­tas? Tāpēc jau arī es saņēmu no pirmā acu uzmetiena dī­vainu policijas rīkojumu — reģistrēt visas daktilogram- mas…

— Vai formai noder ģipsis?

— Nē, es izmantoju plastisku silīciju. Redziet, ģipsī nav iespējams atveidot vissīkākās detaļas … Bet šeit, ska­tieties, pat ienadži pie nagu pamatnes izdalās ļoti skaidri.

Es bailīgi pieskāros ar pirkstu galiņiem — bija tāda sajāta, it kā būtu pataustījis kaut ko dzīvu._ Un, lai gan es sapratu, ka tas ir mākslīgs, mani tik un ta sagraba tā­dās kā māņticīgas bailes, it kā es būtu pieskāries nāvei.

— Tomēr man tā šķiet it kā zaimošana.

— Tik un tā tie visi ir cilvēka miesas gabali.

K- ar lepnu sejas izteiksmi paņēma otru pirkstu un ar griezuma vietu uz leju nolika to vertikāli uz galda. Šķita, ka mironis izdūris cauri galda dēlim un izbāzis pirkstu ārpusē.

— Pamēģiniet panākt, lai pirksts būtu šāds, mazliet netīrs, — tas nav vis tik vienkārši. Jāliek lietā visa meis­tarība, lai maksimāli precīzi izveidotu šo vai cita pacienta orgānu, jācenšas atveidot gandrīz neuztveramā, tikai vi­ņam piemītošā īpatnība… Tas, piemēram, ir vidējais pirksts, un tāpēc pirmās falangas iekšpusē redzama, lūk, tāda nokrāsa. Vai tā neatgādina nikotīna pēdas?

— Droši vien tas uzklāts ar otiņu vai ko citu?

— Nepavisam ne… — K. pirmo reizi skaļi iesmējās.

— Krāsa taču acumirklī nobružāsies. No iekšpuses — kārtu pēc kārtas tiek uzliktas vielas dažādās nokrāsās. Piemēram, tur, kur nagi, — vinilacetāts… Ja vaja­dzīgs — netīrumu kārta zem nagiem… locītavas un grumbu ēnojums… vēnas — tam visam tiek izmantots viegls zilums… Tā tas ir.

— Ar ko tad tie atšķiras no parastiem amatnieku sīk- izstrādājumiem? Tos var izgatavot jebkurš, vai ne?

— Tā jau nu ir. — Un, pakasījis celi, ārsts iebilda:

— Bet, salīdzinot ar sejas izgatavošanu, visas šīs lietiņas ir tikai pirmie nedrošie soļi. Seja ir seja… Pirmkārt pa­stāv tāds jēdziens kā izteiksme. Vai nav tiesa? Grumba vai sīka pumpiņa sejā ir ārkārtīgi svarīga.

— Bet vai kustīgumu jūs varat tai piešķirt?

— Jūs vēlaties pārāk daudz. — Izpletis ceļgalus, K. pagriezās pret mani. — Es liku lietā visus spēkus, lai ra­dītu ārējo veidolu, taču panākt kustīgumu vēl nav iespē­jams. Daļēji tas tiek kompensēts, izraugoties vismazāk kustīgās sejas daļas. Un vēl kas — eksistē tāda problēma kā ventilācija. Piemēram, ņemsim jūsu gadījumu. Bez sī­kas apskates grūti pateikt gala slēdzienu, bet, spriežot pēc tā, ko es redzu, liels vairums sviedru jums izdalās pat cauri apsējiem… Acīm redzot, sviedru dziedzeri nav skarti un joprojām darbojas. Un, tā kā tie funkcionē, tad nedrīkst nosegt seju ar kaut ko tādu, kas apgrūtina ven­tilāciju. Tas izraisīs ne vien fizioloģiska rakstura traucē­jumus, bet radīs arī tādu stāvokli, ka cilvēks sāks smakt un diez vai izturēs ilgāk par pusi dienas. Te nepieciešama liela piesardzība. Komiski, kad sirmgalvim balti zobi kā bērnam. Tāpat arī šai gadījumā. Daudz lielāku efektu var panākt ar citiem nemanāmiem pārveidojumiem… Vai jūs pats varat noņemt pārsējus?

— Varu… bet, vai zināt… — Un, prātodams, kā lai labāk paskaidroju viņam, ka neesmu tāds pacients, kādu viņš iedomājies, sacīju: — Patiesību sakot, es vēl neesmu pieņēmis gala lēmumu, un tas mani ļoti moka… Bet, ka­mēr es neesmu izlēmis, diez vai ir vērts kaut ko darīt ar rētām sejā.

— Ir vērts, protams. — Gluži kā uzmundrinādams mani, K. kļuva vēl neatlaidīgāks. — Ķermeņa rētas, it īpaši sejas rētas nevar aplūkot vienīgi kā kosmētikas pro­blēmu. Jāatzīst, ka šī problēma saskaras ar psihisku sli­mību profilakses nozari. Vai gan citādi kāds no laba prāta ziedotu savus spēkus līdzīgai ķecerībai? Bet es cienu sevi kā ārstu. Un nekad nebūtu mierā ar sīkizstrādājumu iz­gatavotāja amatnieka lomu.

— Jā, jā, saprotu.

— Kā tad tā? — Viņš ironiski savieba lūpas. — Ne­viens cits kā jūs nosaucāt manus darbus par amatnieka sīkizstrādājumiem.

— Nē, tā es nebiju domājis.

— Lai nu paliek. — Un ar visu saprotoša pedagoga izskatu viņš pamācoši_ teica: — Jūs neesat vienīgais, kurš pedeja mirklī sāk svārstīties. Iekšējs protests pret sejas izgatavošanu ir parasta parādība. Laikam gan, sākot ar velajiem viduslaikiem… un arī patlaban vēl cilvēki, kas atrodas uz zemas attīstības pakāpes, mierīgi izveido sa­vas sejas… Šāda uzskata cēloņi man diemžēl nav zi­nāmi, jo neesmu speciālists… Bet statistikā tie izpaužas diezgan skaidri… Piemēram, ja ņemam ārējos ievaino­jumus, tad sejas bojājumu, salīdzinot ar locekļu bojāju­miem, ir apmēram pusotras reizes vairāk. Bet īstenībā as­toņdesmit procenti no visiem, kam ir ārēji ievainojumi, lūdz medicīnisku palīdzību locekļu zaudējuma dēļ, visvai­rāk, ja zaudēti pirksti. Skaidrs, ka attiecībā uz seju pastāv zināms tabu. Apmēram to pašu novēro ari mani kolēģi. Un visbriesmīgākais ir tas, ka pret manu darbu izturas kā pret peļņas kāra augsti kvalificēta kosmetologa darbu…

— Nav taču ko brīnīties, ka saturu vērtē augstāk par ārējo formu …

— Kas tad tas? Saturs, kuram atņemts ārējais ap­valks, tiek vērtēts augstāk? Neticu. Esmu cieši pārlieci­nāts, ka cilvēka dvēsele ietverta ādā.

— Varbūt, izsakoties tēlaini…

— Kāpēc tēlaini? — Un mierīgā, taču enerģiskā tonī ārsts turpināja: — Burtiski. Cilvēka dvēsele mājo ādā. Esmu pārliecināts par to. Pārliecinājos pēc paša piere­dzes, ko ieguvu kara laikā, kad dienēju armijā par kara ārstu. Karā norāva rokas un kājas, sakropļoja sejas — tur tas notika katru dienu. Kā jūs domājat, kas ievainota­jiem kareivjiem rūpēja visvairāk? Nevis dzīvība, nevis organisma funkciju atjaunošana, nē. Visvairāk viņus uz­trauca, vai saglabāsies viņu agrākais izskats. Sākumā es arī smējos par viņiem. Viss, par ko es runāju, taču notika karā, kur nekam nebija vērtības, izņemot zvaigznīšu skai­tam uz zīmotnēm un veselībai. Bet reiz norisinājās tāds gadījums: kāds kareivis, kuram bija stipri sakropļota seja, kaut arī citu saskatāmu bojājumu nebija, tieši pirms iz­rakstīšanās no hospitāļa negaidot izdarīja pašnāvību. Pirms tam viņš bija šoka stāvoklī… Un tad kopš tās rei­zes es sāku uzmanīgi vērot ievainoto kareivju ārējo iz­skatu … Un beidzot man radās pilnīgi noteikts secinā­jums. Skumīgs secinājums, ka nopietns ārējs ievainojums, it īpaši sejas ievainojums, gluži kā novelkamā bildīte, par- vēršas par garīgu traumu.

— Jā, acīm redzot, tādi gadījumi mēdz būt… Bet, paturot vērā, ka līdzīgu piemēru var būt diezin cik, man šķiet, ka nedrīkst šo parādību aplūkot kā vispārēju likumu, kamēr tai nebūs precīza zinātniska pamatojuma. — Pēk­šņi man uzmācās nepārvaramas dusmas. Es taču nebiju šeit ieradies, lai runātu par to, kas mani gaida. — Es tie­šām vēl neesmu to visu īsti izdomājis… Piedodiet, lai­kam sarunāju visādas aplamības. Pilnīgi nevajadzīgi at­ņēmu jums tik daudz dārgā laika, atvainojiet…