stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

— Kukling, mēs esam pagalam! — es iesaucos. — Viņi aprijuši visas konservu kārbas.

— Tiešām? — viņš nevarīgi pārjautāja. — Ko nu lai dara?

— Nezinu. Jūs esat izgudrojis šo ieroci. Jums tas patīk. Tagad izstrebiet, lūdzu, putru, ko pats esat ie­vārījis!

Apmetis prāvu līkumu, izkāpu krastā. Šeit, tumsā, sataustīju smiltīs izmētātus gaļas gabalus, konservē­tus ananāsus, ābolus un citus pārtikas produktus un noglabāju tos starp krūmiem. Spriežot pēc izkaisīto priekšmetu skaita, krabji bija visai ražīgi izmantojuši nakts stundas. Katrā ziņā man neizdevās atrast ne­vienu veselu konservu kārbu.

Galu galā mums neatlika nekas cits kā turpināt savu pastaigu ūdenī, pieklājīgā attālumā no krasta.

Kad uzlēca saule, automāti izlīda smiltīs sildīties. Es paspēju ar akmeni sadauzīt paraboliskos spoguļus vismaz pussimtam nezvēru. Tie visi pārstāja kustēties.

Bet tas mūsu stāvokli, diemžēl, neuzlaboja: šos krabjus aprija citi un pārsteidzošā ātrumā izgatavoja jaunus nezvērus. Sadauzīt visas silīcija baterijas man nebija pa spēkam, jo vairākkārt saņēmu stiprus elek­triskus triecienus un tas krietni iedragāja manu ap­ņēmību turpināt bezcerīgo cīņu.

Šajā laikā Kuklings vēl arvien stāvēja ūdenī.

Taču drīz brāļu karš uzliesmoja no jauna, un krabji, liekas, pilnīgi aizmirsa inženieri.

Mēs atstājām kaujas lauku un pārcēlāmies uz salas pretējo pusi. Inženieris bija tā pārsalis no ilgstošās peldes, ka vairs nespēja lāgā parunāt, un, atlaidies augšpēdus, lūdza apbērt viņu ar karstām smiltīm.

Izdarījis to, es devos uz mūsu bijušās apmetnes vietu, lai atnestu drēbes un provianta paliekas. Tur konstatēju, ka mūsu telts savandīta un izjaukta: pazu­

duši smiltīs iedzītie dzelzs mietiņi, bet no brezenta izrauti metala riņķi.

Zem brezenta atradu savas un Kuklinga drēbes. Taču arī tās krabji bija pamatīgi apstrādājuši — visu metala āķīšu, sprādžu un pogu vietā rēgojās audumā izdedzināti caurumi.

Saule svilināja bez žēlastības, un atceļā pāris reižu iebridu jūrā, lai izpeldētos. Laika pietika. Varēja mie­rīgi apsvērt un pārdomāt notikušo.

Lai nu kā, bet viens bija skaidrs: admiralitātes ce­rības uz evolūciju nav attaisnojušās! Pilnveidotu miniatūrkrabju vietā bija radušies neveikli giganti ar milzīgu spēku un palēninātām kustībām. No militārā viedokļa tiem nebija nekādas vērtības . ..

Jau tuvojos smilšu pauguram, zem kura gulēja naksnīgās peldes nogurdinātais Kuklings, kad līdze­numā aiz krūmiem parādījās gigantisks krabis.

Augumā tas bija lielāks par mani un pārvietojās nevienmērīgiem lēcieniem, vilkdams pa smiltīm savas ārkārtīgi garās darba spīles. Sevišķi hipertrofēta bija nezvēra rīkle — darbnīca. Tā aizņēma gandrīz pusi ķermeņa.

«Ihtiozaurs» — tā es domās nosaucu briesmoni, ne­veikli izspraucās no krūmiem un sāka lēni grozīties uz visām pusēm, it kā pētīdams apvidu. Man krabis nepievērsa ne mazāko uzmanību un, apmetis lielu loku, aizstampāja krastmalas virzienā.

Ja varētu paredzēt, ka briesmonis dosies pie inže­niera, es nekavējoties skrietu viņam palīgā. Bet mehā­nisma pārvietošanās trajektorija bija tik nenoteikta, ka sākumā likās — krabis dodas uz jūru. Tikai tad, kad tas, pieskāries ar taustekļiem ūdenim, pagriezās uz inženiera pusi, es nojautu draudošās briesmas.

«Ihtiozaurs» apstājās tieši virs Kuklinga, un tā garo taustekļu gali uzvandīja smiltis pie pašas inženiera sejas.

Nākamajā mirklī tur, kur vēl nupat atradās pau- guriņš, uzšāvās gaisā smilšu mākonis. Kuklings pār­bijies pielēca kājās.

Taču bija par vēlu. Giganta lokanie taustekļi cieši aptvēra inženiera trekno kakla. Kuklings spirinājās gaisā, nevarīgi mētādams rokas un kājas.

Kaut gan ienīdu inženieri, tomēr nevarēju pieļaut, lai viņš ietu bojā cīņā ar šo mehānisko riebekli.

Ilgi nedomādams, satvēru vienu no krabja spīlēm un parāvu to. Bet tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt apgāzt dziļi zemē ieraktu tērauda cauruli. «Ihtiozaurs» pat nepakustējās.

Tad es uzlēcu viņam mugurā un ieraudzīju bailēs izķēmoto Kuklinga seju.

«Zobi,» man iešāvās prātā. «Kuklingam taču tē­rauda zobi! .. .»

Ar pilnu spēku triecu dūri pret saulē zibošo krabja spoguli.

Nezvērs saļodzījās. Kuklinga zilgansārtā seja ar iz­valbītajām acīm atradās dažus centimetrus no robota rīkles. Un šajā mirklī notika drausmīgais. Elektriska dzirksts pārlēca uz inženiera pieri un deniņiem. Tad krabja taustekļi pēkšņi atslāba un dzelzs mēra iz­gudrotāja smagais ķermenis ar dobju troksni nokrita smiltīs.

Kad apglabāju Kuklingu, uz salas cits citam pakaļ dzinās daži milzīgi krabji. Ne man, ne inženiera līķim tie nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Es ietinu Kuklinga mirstīgās atliekas teltī un apraku tās ne visai dziļā smilšu bedrē. Apglabādams viņu, nejutu nekāda žēluma. Manā izkaltušajā mutē čirk­stēja smiltis. Es lādēju nelaiķi un viņa trakās idejas.

Tad vairākas dienas, nekustīgi gulēdams krastā, lū­kojos uz apvāršņa malu, kur vajadzēja parādīties mūsu šonerim. Laiks ritēja mokoši lēni, un nežēlīgā saule, šķiet, tīšām nepārtraukti stāvēja man virs galvas.

Lai aizmirstu drausmīgo izsalkumu un slapēs, es centos risināt gluži abstraktas problēmas. Tā, piemē­ram, kāpēc mūsu dienās gudri vīri izšķiež savu pratu un zināšanas, lai sagādātu citiem bēdas un postu? Kaut vai tas pats Kuklings … Es biju pārliecināts, ka viņa izgudrojumu varētu izmantot arī cildenam mērķim — metala iegūšanai. Un mehānisko krabju evolūciju va­rētu virzīt tā, lai šie automāti neizvirstu par lēniem, neveikliem milzeņiem …

Pēc tam iesākās halucinācijas. Manās iekaisušajās smadzenēs gigantisks krabis pārvērtās par milzīgu ūdens tvertni, kuras vāku nekādi nespēju aizsniegt.

Samaņu atguvu tikai uz šonera klāja. Un pats pir­mais, ko dzirdēju tur, bija kapteiņa jautājums: «Vai iekraut kuģī dīvaino metala milzeni, kas guļ salas krastmalā?» Atbildēju, ka pagaidām nav nekādas va­jadzības to darīt.

«Dzīvi mēro ar darbiem un nevis ar gadiem,» šos vārdus es pirmoreiz dzirdēju, kad iepazinos ar sla­veno kosmonautikas veterānu Pāvelu Carušinu. Toreiz strādāju par inženieri galvenā starpplanētu raketo- droma celtniecībā Kilimandžāro kalnā.

Cilvēki devās kosmosā aiz visdažādākajiem apsvē­rumiem. Mani kā inženieri vilināja nepieredzēti plaša mēroga jaunbūves. Čarušins cerēja kaut kur sastapt cilvēkiem līdzīgas būtnes.

Šo cerību spārnots, viņš lidoja uz visattālākajām planētām. Bet pienāca brīdis, kad Saules sistēmā visas planētas bija izpētītas, un iespējams, ka sirmais kap­teinis tā arī nodzīvotu mūža vakaru vasarnīcā pie Kuibiševas jūras, ja vien toreiz man nebūtu ienākusi prātā doma par infrasarkanām zvaigznēm.

Līdz Saules sistēmas robežām gaisma nokļūst ap­mēram četrās stundās, bet līdz tuvākajai zvaigznei — četros gados. Tātad mūs šķir neiedomājams tukšuma okeāns. Vai varam būt pārliecināti, ka tas tiešām ir pilnīgi tukšs? Vienīgais, ko mēs tīroši zinām — tur nav spilgtu zvaigžņu. Taču kosmosā ir arī mazas, ne­spodras zvaigznītes, un tikai divdesmitajā gadsimtā astronomi noskaidroja, ka tās atrodas mums samērā tuvu. Bet vai izplatījumā nevarētu būt vēl daudz vai­rāk zvaigžņu, kas nav saskatāmas pat ar visspēcīgā­kajiem teleskopiem, jo tās jau tik tālu atdzisušas, ka redzamās gaismas vietā izstaro tikai infrasarkanos starus?