stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Kādu dienu viņš ieradās laboratorijā ar kaili no­skūtu galvu. Pats par sevi šis fakts varbūt neizpelnī­tos sevišķu ievērību, ja vien stundu vēlāk no ģene­ratora telpas nebūtu izskrējis Gorčinskis un, pa ceļam apgāzdams mēbeles, meties tieši uz aptiekas skapīti, izrāvis no tā sterilizētu marles saiti un tikpat steidzīgi devies atpakaļ. Lai cik strauji tas notika, viens no laboratorijas darbiniekiem tomēr bija paguvis saskatīt blakusistabā profesoru, kam stipri asiņojusi kreisā roka . ..

Apmēram mēnesi vēlāk institūta jaunākais zinātnis­kais līdzstrādnieks Vedeņejevs satika Komļinu vien­tuļā parka alejā. Laboratorijas vadītājs sēdējis uz sola un, palaikam ieskatīdamies biezā grāmatā, pus­balsī kaut ko murminājis. Pēkšņi profesors aizcirtis grāmatu, pasniedzis to Vedeņejevam un palūdzis uz labu laimi atšķirt kādu lappusi. Kad Vedeņejevs to izdarīja, Komļins uzmetis lappusei ašu skatienu un skaidrā, skanīgā balsī sācis runāt.

Pagāja krietns brīdis, iekams Vedeņejevs attapās un saprata, ka profesors lasa no galvas. Komļins ne­bija izlaidis vai sajaucis nevienu vārdu! .. .

Tomēr vēl dīvaināki šķita notikumi, kas risinājās institūtā burtiski dažas stundas pirms nelaimes gadījuma.

Tajā vakarā Komļins bija lieliskā omā. Jautrs un asprātīgs kā reti kad, viņš apņēmās nodemonstrēt Gorčinskim un trim laborantēm — Ļenai, Dusjai un Katjai — dažus burvju trikus.

— Ļenočka, — viņš sacīja, — es tūlīt uzminēšu, ko tu paslēpsi galda atvilktnē.

No trim priekšmetiem Komļins uzminēja divus. Dus­jai radās aizdomas, ka viņš paslepus tomēr skatījies, un meitene sāka viņu izsmiet. Tad profesors apgal­voja, ka bez jebkādām kustībām nodzēsīs degošu sēr­kociņu. Dusja nekavējoties nolēma pārbaudīt to. Viņa nostājās istabas kaktā — desmit soļu no Komļina un iededzināja sērkociņu. Bet sērkociņš, tikko uzliesmo­jis, nodzisa. Visi izbrīnījušies palūkojās uz profesoru.

— Jums nu gan ir plaušas! — viena no laborantēm sajūsmā iesaucās.

Pēc tam Komļins palūdza, lai viņam ar kabatas la­katu aizsien muti. Kad tas bija izdarīts, Dusja uzrāva sērkociņu, un atkal sērkociņš tai pašā mirklī nodzisa.

Skatītāju izbrīnai vairs nebija robežu. Bet Komļins smiedamies norāva apsēju, sameklēja volframa spirā- līti un, cieši uzlūkodams, nolika to uz galda. Spirāle jocīgi iedrebējās un kā dzīva sāka rāpot pa stiklu. Visi, protams, bija ārkārtīgi pārsteigti, un Gorčinskis uzplijās profesoram, lai izstāsta, kā to dara. Taču Komļins kļuva nopietns un lūdza uzdot viņam sarei­zināt dažus vairākzīmju skaitļus.

— Varbūt pareizināsiet sešsimt piecdesmit četri ar divsimt trīsdesmit vienu un vēl ar sešpadsmit… — Katja bikli ieminējās.

— Pierakstiet! — Komļins sasprindzinātā balsī pa­vēlēja un ātri noskaitīja: — Četri — astoņi — viens — septiņi — viens — četri — divi… No labās uz kreiso.

Neteicis vairs ne vārda, viņš iegāja ģeneratora telpā un aizcirta durvis. Labu laiku visi klusēja. Pro­fesors nez kādēļ pēkšņi bija licies bāls un noguris. Bet tad Gorčinskis paziņoja, ka uzdevums atrisināts pa­

reizi. Tiešām, ja nosauktos ciparus lasīja no labās puses uz kreiso, tad iznāca divi miljoni četri simti septiņpadsmit tūkstoši simt astoņdesmit četri!

Meitenes tovakar strādāja laboratorijā līdz pulksten desmitiem, un Gorčinskis viņām palīdzēja. Komļins ārā vairs nerādījās. Bet nākamajā rītā ātrās palīdzības mašīna aizveda viņu uz slimnīcu …

Komļina trīs mēnešu ilgā darba oficiālais rezultāts bija ārstniecības metode, kas balstās uz smadzeņu ap­starošanu ar neitrīno kūlīšiem. Sī metode pati par sevi, bez šaubām, ir ļoti interesanta. Bet kāds gan tai sakars ar Komļina savainoto roku? Kāds sakars ar viņa fenomenālo atmiņu, ar visiem šai vakarā demons­trētajiem trikiem?

— Slēpa … No visiem slēpa … — inspektors mur­mināja. — Nebija pārliecināts? Vai arī baidījās sagā­dāt biedriem nepatikšanas? Sarežģīta, ļoti dīvaina lieta …

.Uz televizora ekrāna parādījās sekretāres seja.

— Piedodiet, biedri Ribņikov, — sekretāre sa­cīja. — Ieradies biedrs Gorčinskis.

Atbrīvodams ceļu institūta direktoram, kabinetā sā­niski iespraucās prāva auguma melnmatis rūtainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Kaut gan ienācēja pakausi varēja redzēt tikai īsu mirkli, inspektors pa­spēja ievērot taiJUdivus apaļus plikumus. Tad rūtainā krekla īpašnieki pagriezās, un inspektors ieraudzīja padrūmu seju, ko rotāja nelielas, kuplas ūsas.

Direktors apsēdās pie loga. Gorčinskis nostājās in­spektora priekšā.

— Lūdzu … — inspektors norādīja uz krēslu.

—- Paldies, — laborants apsēdās, nolika lielās, sa­strādātās plaukstas uz ceļiem un aizdomīgi pablenza uz klātesošajiem.

— Gorčinskis? — inspektors jautāja.

— Aleksandrs Gorčinskis.

— Ļoti patīkami. Ribņikovs, Darba aizsardzības pār­valdes inspektors.

— Prie-cājos, — Gorčinskis uzsvērti stiepa balsie­nus.

— Ja nemaldos, Komļina «personiskais» laborants?

— Nezinu, kā šāds tituls jāsaprot. Es esmu Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas darbinieks.

Inspektors pašķielēja uz direktoru, kura acu kak­tiņos, šķiet, iedzirkstījās sarkastisks smīns.

— Tā, — Ribņikovs sacīja. — Ar ko jūs nodarbo­jāties pēdējos trīs mēnešus?

— Ar neitrīno akupunktūru.

— Vai nevarētu sīkāk?

— Ir referāts, — Gorčinskis kā skaldit noskal­dīja. — Tur viss uzrakstīts.

— Un tomēr es palūgtu jūs mazliet sīkāk pastāstīt par savu darbu, — inspektors ļoti mierīgi teica.

Dažas sekundes viņi uzlūkoja viens otru. Pēc tam laborants lēni piemiedza acis.

— Kā vēlaties, — viņš noducināja. — Var arī sī­kāk. Laboratorijā tika pētīta koncentrētu neitrīno kūlīšu iedarbība uz galvas smadzeņu balto un pelēko vielu, kā arī uz izmēģinājuma dzīvnieku organismu visumā. Vienlaikus ar patoloģisku un citu izmaiņu reģistrēšanu tika izdarīti biostrāvu mērījumi, kā ari neiroglobulīna un neirostromīna relatīvo daudzumu analizēs . . .

«Nu, pagaidi tikai, gan es tev rādīšu…» inspek­tors klusībā nodomāja.

— Sakiet, biedri Gorčinski, — kas jums īsti noticis ar rokām? — viņš jautāja, negaidīti pāriedams uz­brukumā.

Gorčinskis neviļus sakustējās, it kā gribētu paslēpt saskrambātās, rētām pārklātās rokas, taču tūdaļ pat nomierinājās un tikai sažņaudza milzīgās dūres.

— Pērtiķis saskrāpējis .. .

— Jūs eksperimentējāt ar dzīvniekiem?

— Jā, es eksperimentēju tikai ar dzīvniekiem, — Gorčinskis atbildēja, tikko manāmi uzsvērdams vardu «es».

— Kas notika ar Komļinu pirms diviem mēne­šiem? — inspektors turpināja uzbrukt.

Gorčinskis paraustīja plecus.

— Neatceros.

— Es jums atgādināšu. Komļins savainoja roku … Kā tas notika?

— Savainoja, un diezgan! — Gorčinskis atcirta.

— Gorčinski! — direktors brīdinoši iesaucās.

— Tā, tā, — inspektors pašūpoja galvu. — Jūs laikam esat pārliecināts, ka gribu no jums izspiest atzīšanos, kas varētu kaitēt Komļinam… vai jums, vai arī kādam citam. Patiesībā viss izskaidrojams daudz vienkāršāk. Es diemžēl esmu radiooptiķis un nevis fiziologs. Tomēr pavirši spriest es nedrīkstu. Un šajā darbā neesmu iecelts, lai fantazētu… Bet, tik­līdz jums kaut ko jautā, jūs uzvedaties kā histēriska vecmeita. Kaunieties!