stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

— Gorčinski! — direktors bargi iesaucās.

— … Un tad jums vēl atgadījās tā nelaime ar kāju .. .

— Izbeidziet, Gorčinski!

Inspektors neatbildēja. Viņš dusmīgi sarauca uzacis, aizcirta kabīnes durtiņas, tad novērsās un negaidīti… pasmaidīja. Bet profesors Lēmans un laborants Gor­činskis, atliekuši galvas, vēl ilgi sekoja sudrabainajai vabolei, kas, dobji dūkdama, pacēlās pāri institūta baltsārtās augstceltnes jumtam un pazuda zilajās va­kara debesīs.

Izlūkraķete bija nolaidusies sausā, akmeņainā līdze­numā. Kajītē valdīja krēsla. Visapkārt — ne skaņas. Tad pēkšņi noklikšķēja televizofons un uz ekrāna pa­rādījās zvaigžņu kuģa dežurants.

— Kapteini Viņi atkal raidīja… Mums izdevās pierakstīt. Tūlīt demonstrēšu jums ierakstu…

Antons Novāks un Sandro Rīds, liekas, pat aizturēja elpu. Ekrānā iezīmējās sarežģītu līniju jūklis. Pēc brīža līnijas pazuda un to vietā kļuva redzama Novaka ie­garenā, grimases izķēmotā seja.

— Tas bija vakar, kad viņu «torpēda» piķēja… Es paskatījos uz augšu, — kapteinis murmināja. — Re, arī tevi rāda!

Uz ekrāna, tikpat pārvērsti, pavīdēja Sandro Rīda vaibsti. Tiem sekoja Maksima Liho, Patrika Lou un Jūlija Torenas attēli. Vēlreiz iezaigojās neizprotamie grafiskie simboli, un mirkli vēlāk ekrāna kvadrātā ielidoja «torpēda». Varēja skaidri izšķirt četrus asos konusus priekšgalā un trīs astes ribas, kas atgādināja lielkalibra bumbas stabilizatoru.

— Novēro mūs … — Sandro īgni piezīmēja. — Bet kāpēc viņi paši nerādās? Kur viņi dzīvo? Kas viņi tādi ir? Saki, Anton, — vai jums arī pirmajā ekspedīcijā neizdevās viņus ieraudzīt?

— Nē. Mēs redzējām tikai «torpēdas». Starp citu, šie aparāti toreiz vairāk atgādināja lidmašīnas. Tiem bija spārni. Un planētai toreiz bija atmosfēra. Skaisti, zaļgansārti saulrieti… Kā atmosfēra varēja pazust dažu gadu desmitu laikā? Nesaprotami!

5ajā mirklī pie apvāršņa uzlēca iesārta, žilbinoši spoža zvaigzne. Pa iluminatoru kajītē ieplūda spilgta gaisma.

Novāks pakratīja galvu un piecēlās. — Laiks, Sandro! Celies, iesim vākt minerālu pa­raugus!

Novāks un Rīds rāpoja pa klinšaino līdzenumu, kas planētas ātrās rotācijas dēļ šķita slīpi paceļamies pret debesīm. Antona ķiverē iedegās zvaigžņu kuģa raid­stacijas izsaukuma signāls.

— Kapteini — viņš sadzirdēja Lo Vēja dziedošo balsi. — Vai dzirdat? Mums te radusies ideja . ..

— Dzirdu, dzirdu! Kas tā par ideju?

— Tai pašā viļņu diapazonā, kurā uztvērām planē­tas iemītnieku signālus, mēģināsim pārraidīt savu te- leinformāciju. Varbūt tādējādi izdosies nodibināt sa­karus …

— Tas ir prātīgi. Bet ko īsti jūs viņiem raidīsiet?

— Ziņas par Saules sistēmu, par Zemi, mūsu cel­tnēm, zinātniskajiem pētījumiem . . . Torena ierosina parādīt mūsu mākslu. Protams, vajadzēs raidīt paātri­nātā ritmā, citādi viņi diezin vai spēs kaut ko uztvert.

— Tā.. . — Novāks piepeši apstājās. — Pagai­diet … Informāciju par Saules sistēmu un tās koor­dinātēm neraidiet. Pārējo varat mēģināt.

— Kāpēc, Anton? — sarunā iejaucās Sandro. — Va­jag taču paskaidrot Viņiem, no kurienes mēs esam ieradušies.

— Nē, nevajag! — Novāks atcirta. — Vēl nav zi­nāms, kas viņi ir . .. Lo Vej, jūs sapratāt?

— Jā, kaptein! Tas būtu viss. Mēs sāksim montēt kinogramu .. .

— Tagad mazliet atpūtīsimies. — Novāks atlaidās uz kāda klinšu bluķa un pavērās apkārt.

— Tiešām, dīvaina planēta, — Sandro domīgi no­vilka, apsēdās kapteinim blakus un. .. sastinga. — Anton, skaties, «torpēdas»! Tur, ziemeļrietumos,..

Novāks pacēla galvu.

— Redzu…

Zvaigznēm nobārstītajā izplatījuma melnumā šau­dījās sudrabaini zaigojoši pilieni. Tie pārvietojās ļoti ātri, milzīgiem, spējiem lēcieniem.

— Un tomēr šajos lidaparātos nevar būt dzīvu ra­dījumu, — Sandro teica, it kā turpinādams labi sen iesāktu strīdu. — Nekāda dzīva būtne, izņemot bak­tērijas, nespētu izturēt šādu paātrinājumu. Skaties, kas tur notiek!

Viena «torpēda» bija atdalījusies no citām, kuras tū­daļ pazuda aiz apvāršņa, un kā sudrabaina ēna riņķoja pāri astronautu galvām. Pēkšņi tā apstājās, it kā atdū- rusies pret neredzamu šķērsli, un metās lejup tieši uz asajiem klinšu zobiem. . . Mirkli vēlāk notika kaut kas negaidīts. «Torpēda» zibenīgi mainīja kustības virzienu, uzšāvās augšup, apmeta cilpu un no jauna traucās lejā.

— Šķiet, ka meklē mūs . ..

— Jā, tā liekas… — Novāks kaut ko apdomāja, tad ar galvu nospieda ķiverē apslēpto izsaukuma pogu. — «Fotons»! «Fotons-2»!

— Klausos, kaptein!

— Patrik! Sagatavojiet radiotraucējumu sistēmu! Tēmējiet tieši šurp! Vadību pārslēdziet uz manām bio- strāvām! Skaidrs?

— Jau izdarīts! — atbildēja no zvaigžņu kuģa.

«Torpēda» atradās dažus desmitus metru no klintīm.

Tūdaļ tā iesāks magnētisko bremzēšanu … Novāks sa­sprindzināja visus jutekļus, visus garīgos spēkus. Viņa smadzenēs kā sprādziens nogranda viens vienīgs vārds: «Staru!!!»

Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. «Torpēdai» uz- brāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientēšanās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rieto­šās zvaigznes staros, uz visām pusēm pašķīda lauskas.

Novāks strauji pielēca kājās.

— Ātrāk! — viņš uzsauca Rīdām. — Līdz tumsai mums jāatrod kaut dažas šķembas!

Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes labo­ratorijā. Novāks aplūkoja savāktās šķembas ar elek­tronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, ie- snaudās sēdeklī.

Novāks vēl un vēlreiz aplūkoja šķembu nelīdzenās, spīdīgās šķautnes. Zem mikroskopa tās pārvērtās par rūsganām sešstūrainām šūnām, kas savijās sarežģītos mozaīkas rakstos, par zibošām balta metala dzīslām un dzelteniem caurspīdīgiem kristāliem. Kapteinis jo­projām negribēja ticēt savām acīm …

Kad žilbinoši sārtā zvaigzne atkal parādījās pie melnā apvāršņa, Novāks beidzot atrāvās no mikro­skopa, ieraudzīja aizmigušo Rīdu un saudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.

— Paklau, Sandro, mēs esam … nogalinājuši. .. dzīvu būtni… Turklāt daudz sarežģītāku un pilnī­gāku par mums.

— Kā?! Ko?! — Sandro plaši iepleta acis. — Vai tiešām «torpēdā»? .. .

— Nē, nevis «torpēdā»! — Novāks viņu pār­trauca. — To mums vajadzēja iedomāties jau agrāk. . . Pašas «torpēdas» ir dzīvas būtnes … Un nekādu citu uz šīs planētas droši vien nav!

… Ekrāns nodzisa. Kinograma bija izskatīta. Lo un Patriks klusēdami sēdēja zvaigžņu kuģa aptumšotajā kabīnē. Abi domāja par Zemi. Un abi baidījās ar vār­diem izjaukt svinīgo, mazliet skumjo noskaņojumu. Nemitīgā darbā, nepārtrauktā jaunu iespaidu plūsma astronautiem bieži neatlika vaļas domāt par Zemi. Bet tagad, kad viņi bija noskatījušies pašu sastādīto rai­dījumu, abus pārņēma neizsakāmas ilgas … Nē! Ne­kāds kondicionēts gaiss nevar aizstāt sveķainu celmu, vēja apdvestu skuju un saules sasildītu zāļu smaržu; nekādi miljardi kosmisko kilometru, kas nolidoti gan­drīz vai ar gaismas ātrumu, nespēj aizstāt ielu, pa kuru var soļot vienkārši, nesteidzīgi un tāpat vien uz­smaidīt pretimnācējiem; nekāds, pat visracionālākais un glītākais zvaigžņu kuģu iekārtojums nevar aiz­vietot cilvēkam Zemes maigo un neapvaldīto, kluso un spilgto, izšķērdīgo un vareno skaistumu . . .