stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

.. . Novirzi no aprēķinātā kursa pirmais ievēroja observatorijā dežurējošais Sandro Rīds.

— Anton, kas noticis? Mēs esam nomaldījušies no kursa!

Novāks paskatījās uz aparātu skalām: 0,86 gaismas ātruma. «Par agru pamanījis . ..» viņš īgni nodomāja. «Kuģa gaita jāpaātrina vēl trīsdesmit stundas. Nu tikai sāksies …»

— Tūlīt paskaidrošu, Sandro … — Novāks ieslēdza sakaru kanālus, kas saistīja viņu ar visām kabī­nēm. — Uzmanību! Klausieties visi! Zvaigžņu kuģis lido ar 42 grādu leņķi pret aprēķināto kursu Lielā Lāča betas virzienā.

— Tas ir trieciens mugurā! — Patriks sašutis iesau­cās. — Tu gribi, lai mēs nekad neatgrieztos uz Zemi?!

— Mums neizdevās atkratīties no «torpēdu» spieta. — Novāks mierīgi turpināja. — Pēc trīsdesmit stundām mēģināsim šo spietu iznīcināt. . .

— To tu nedarīsi! — skaļrunī iedārdējās Maksima balss. — Tu esi zaudējis prātu!

— Kauns! Tā ir nedzirdēta nodevība!

«Tātad arī Torena . . .» Novaku uz mirkli pārņēma bailes. «Vai tiešām es palikšu viens? Tad man neat­liks nekas cits kā vien saglabāt aplamo kursu, ka­mēr nebūs izlietota visa degviela! Un tad. .. Tad «Fotons~2» nekad vairs neredzēs Zemi.. .»

Viņš skaļi un lēnāk nekā parasti teica':

— Mūsu rīcībā ir vēl daži desmiti stundu. Ja šajā laikā mēs iznīcināsim spietu, antihēlija krājumu pie­tiks, lai koriģētu kursu un ievadītu kuģi inerces tra­jektorijā. Pretējā gadījumā «Fotons-2» nekad nesa­sniegs Saules sistēmu.

— Nav tiesa! — kliedza Torena. — Mums ir daudz lielāks antihēlija krājums. Mēs varēsim atgriezties arī pēc mēneša!

— Neaizmirstiet, ka daļa antihēlija būs jāpatērē «torpēdu» iznīcināšanai… — Novāks apklusa un pēc brītiņa piebilda. — Ieteicu izbeigt neauglīgo diskusiju. Pēc dzinēju apturēšanas visiem sapulcēties zālē! Tur kopīgi izstrādāsim rīcības plānu.

… Protams, neko jaunu no šādas apspriedes gaidīt nevarēja. Un Novāks arī negaidīja. Pa īpašu vadu viņš sazinājās ar Lo Vēju un palūdza ierasties sa­nāksmē mazliet vēlāk. Dažas minūtes pēc dzinēju ap­turēšanas viņi satikās pie zāles durvīm. Lo Vejs izska­tījās bāls, bet apņēmības pilns.

— Ko jūs esat nodomājis darīt?

— Vispirms ieslēgt viņus. — Kapteinis ar galvas mājienu norādīja uz durvīm. — Citādi viņi var ne­pieļaut . .,

— Bet, Novak! … — Lo Vejs sarauca uzacis. — Tā taču … —Viņš ar grūtībām sameklēja gandrīz aizmirsto vārdu, — tā taču ir krāpšana! Un mums vēl vismaz četri gadi jāpavada kopā … Kā mēs varēsim raudzī­ties viņiem acīs?

— Citas izejas nav… — kapteinis neskanīgi atbil­dēja. — Varbūt vēlāk viņi sapratīs, ka esam to darījuši cilvēces interesēs . . .

Virs zāles ieejas kuģa starpsienā bija ielaistas her­mētiskas «drošības durvis», kuras līdz šim nekad ne­tika izmantotas. Tās bija paredzētas gadījumam, ja kāds meteorīts sadragātu kuģa apvalku un gaiss no gaiteņa sāktu izplūst laukā. Novāks sasita automāta stiklu un nospieda pogu. Mirkli vēlāk spoža bruņu tērauda plāksne nolaidās līdz pat grīdai. Lo Vejs cieši pieskrūvēja abus aizslēgus — augšā un apakšā. Viss bija galā, vēl iekams zālē sapulcējušies apkalpes lo­cekļi paspēja atjēgties.

Un tomēr, kad Novāks atrāva roku no automāta pogas, viņam uzgūlās neparasts smagums. Tur, aiz durvīm, bija ieslēgti biedri, ar kuriem viņš kopā no­dzīvojis daudzus gadus, kopā strādājis, domājis, cīnī­jies, kopā iepazinis briesmas, grūtības un uzvaras prieku. Kapteinis palūkojās uz Lo Vēju un ieraudzīja viņa acīs tādu pašu riebumu un nicinājumu pret sevi…

— Anton, kāpēc jūs tik stipri palielinājāt ātrumu?

— Lai noteikti iznīcinātu spietu. To prasīja aprē­ķini … — kapteiņa balss šķita aizsmakusi. Viņš tikko bija pabeidzis smagā antihēlija konteinera novietošanu izlūkraķetes priekšgalā.

— Viss kārtībā … — Lo Vejs uzmeta pēdējo ska­tienu raķetes mehānismiem un neskanīgi atkārtoja: — Viss kārtībā …

Pa sakaru tuneli viņi iegāja gaitenī un devās uz kuģa priekšgalu, kur atradās elektromagnētiskās kata- pultas vadības ierīces. Pēkšņi Lo Vejs apstājās iepre­tim zāles durvīm.

— Skatieties, Anton!

Bruņu tērauda plāksnē melnēja ovāls caurums ar nelīdzenām, apkusušām malām.

— Izgriezuši ar strāvu … — Novāks tūdaļ konsta­tēja. — Tagad viņi mūs meklē. Iesim!

. .. «Fotons-2» bija sasniedzis deviņas desmitdaļas gaismas ātruma. Izplatījums aiz zvaigžņu kuģa likās pilns mirgojošu koncentrisku apļu. Šī zvaigžņu vir­puļa pašā centrā slēpās neredzamais «torpēdu» spiets. Lo Vejs pavērsa tajā virzienā radioteleskopu parabo­liskās antenas. Uz ekrāna atkal iezaigojās lodveidīgs punktiņu sakopojums.

— Vai drīz? — Novāks nepacietīgi vaicāja.

— Tūlīt… — Lo Vejs pabeidza pēdējos mērīju­mus. Tad pēkšņi atcerējās kaut ko un sacīja: — An­ton, vajadzētu viņus brīdināt. Tūlīt būs grūdiens.

— Pareizi… — Kapteinis ieslēdza mikrofonu: — Uzmanību! Maksim, Sandro, Lou, Torena! Tūlīt būs grūdiens. Esiet piesardzīgi. ..

Atbildes vietā atskanēja spēcīgi sitieni pa vadības centrāles durvīm.

Novāks apjucis paskatījās uz Lo Vēju:

— Viņi ir tepat. .. Viņi nedzirdēja. Gaitenī taču nav skaļruņu … — Kapteinis svārstījās tikai mirkli, tad piegāja pie durvīm, atrāva tās un, neļaudams ne­vienam atjēgties, uzkliedza: — Prom no durvīm! Visiem pieturēties! Atkārtoju — tūlīt būs grūdiens!

Gaitenī drūzmējās Maksims, Patriks, Sandro un To­rena. Viņu sejas bija pietvīkušas aiz dusmām. Pirmajā mirklī visi četri apjuka, taču kapteinis vēl nebija beidzis, kad viņi klusēdami metās uz priekšu.

— Lo, katapultu! — Novāks komandēja, cenzdamies aizturēt biedrus.

— Skatieties! Skatieties, ko viņas dara! — Lo Vejs pēkšņi iesaucās.

Tagad ne tikai uz radioteleskopa ekrāna, bet arī iluminatoros varēja skaidri redzēt: nekustīgā lode bija atdzīvojusies. «Torpēdas» pašķīda uz visām pusēm. Spiets kļuva par daudzkrāsainu uguns ziedu, kas sa­vukārt pārvērtās spožā gredzenā. Taču drīz vien «tor­pēdas» atkal savilkās lodē, kurā sāka zibsnīt ritmiski uzliesmojumi.

— Pazūd! — Maksims atviegloti nopūtās.

Pēc brīža ritmiski zibošo punktiņu jau bija grūti atšķirt uz zvaigžņu fona. Vēl mazliet vēlāk to vairs nevarēja saskatīt pat uz radioteleskopa ekrāna. Astro­nauti klusēdami uzlūkoja cits citu.

— Nobijās, vai? — Patriks neizpratnē nomurmināja.

— Nē, viņas saprata… — Maksims Liho domīgi ierunājās. — Ja vien gribētu, pāris «torpēdu» itin viegli varētu sadragāt mūsu kuģi. Viņas saprata mūs … «Saprata» pat nav īstais vārds … «Torpēdas» droši vien jau pirms laba laika izdibinājušas, ka mēs pārstāvam īpašu dzīvības formu. Bet šoreiz viņas, šķiet, atskārta, ka mēs esam ne tikai dzīvi, bet arī apzinīgi, domājoši radījumi. Viņas saprata, ka mēs attīstāmies pēc saviem likumiem un tiecamies pēc saviem mēr­ķiem. Iespējams, ka viņām tagad radies skaidrāks priekšstats par mūsu kinogramu …

Novāks stāvēja, nodūris galvu.

— Es uzskatu … — viņš teica, — ka vairs nevaru būt jūsu kapteinis. Ievēliet citu!

— Muļķības, Anton! — Patriks saviebās. — Galu galā katrs no mums aizstāvēja savus uzskatus, kā prata.

— Un pagaidām vēl nav zināms, kam bijusi tais­nība … — piemetināja Torena.