stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Tikpat skaidri Vargašs tagad saprata, ka ar man­gānu vajadzēja apstrādāt nevis tantalusu, bet gan Amazones baseinā atrasto vīrusu. Tad noteikti iegūtu arī to mikroba formu, kas izraisījusi ziloņu slimību …

Cik žēl, ka šīs domas viņam ienākušas prātā tik veļu!

Tradīcija prasīja, lai tiesas dalībnieki personiski ierastos sēdē. Pēc tiem pašiem nerakstītajiem liku­miem aizstāvji un apsūdzētāji valkāja melnus tērpus. Vēsturnieki apgalvoja, ka šī paraša radusies vēl tajos laikos, kad tiesāja cilvēkus un tiesneši ģērbās mel­nās mantijās.

Un nu tiesas diena ir klāt.

Pēc īsa ievada, kurā runātājs izklāstīja lietas būtību, gaisma apajās zāles kupolā nodzisa un sēdes dalībnieki it kā nokļuva Amazones krastu pirmatnīgajos džun­gļos. Biezās koku lapotnes izveidoja visapkārt gan­drīz necaurspīdīgu velvi. Raibi putniņi lidinājās starp zariem un pildīja gaisu ar spalgām skaņām. Zāle vai, pareizāk, tās grīda izskatījās pēc saliņas zaļajā mežu okeānā.

Pēkšņi biezoknis pašķīrās. Zaru un liānu mudžeklī parādījās cilvēks. Ar slaidu naža vēzienu viņš nocirta dažus stiebrus un sniedza tos klātesošajiem.

Tai pašā mirklī mežs pazuda un tiesneši nokļuva laboratorijā, kurā darbojās dažnedažādi automāti. Uz­skatāmības labad katra aina tika projicēta vienlaikus uz sešiem ekrāniem. Un drīz virs skatītāju galvām sešās vietās parādījās milzīgi palielināts tantalusa-1 attēls. Par tantalusu-1 tagad sauca visu tantalusu cilts­tēvu. Seši vīrusi izlocījās kā vingrotāji fantastiskā fizkultūras parādē. Un, patiesību sakot, tā arī bija pa­rāde, jo īsā laikā skatītāju acu priekšā viens vīruss nomainīja otru līdz pat tantalusam-10, ko tikai nesen atklāja Zālamana salās.

Tūdaļ nodemonstrēja arī apsūdzēto noziegumus: panīkušās cukurniedru plantācijas un nevarīgi saļimu­šos ziloņus.

— Par to vien, — pačukstēja Vargaša kaimiņš, — tantaluss pelna visbargāko sodu.

— Bet tantaluss ir ne tikai kaitīgs, — pēc brītiņa piebilda diktors. — Tas dod arī ievērojamu labumu. Tā, piemēram, noskaidrots, ka šis vīruss stimulē aug­šanu. Pat cukurniedres, kurām tas nodara tik lielu ļaunumu, slimības pirmajā posmā sāk paātrināti augt.

Bambuss, kā zināms, ari tāpat aug ļoti ātri, bet tan­talusa ietekmē tas izstiepjas burtiski acu priekšā. Bez tam uzlabojas audu struktūra — bambuss kļūst iztu­rīgāks un lokanāks …

Vargašs ar nepacietību gaidīja, kad runātājs pāries pie jautājuma, kura noskaidrošanai viņš veltījis tik daudz pūļu. Beidzot diktors sacīja:

— Tantaluss-1 mierīgi dzīvoja Amazones augštecē, kamēr cilvēks, pamazām iekļaudams savā darbības sfērā visu planētu, ielauzās arī šai mežonīgajā ap­vidū. Tad jauncirstās stigas pavēra saules stariem ceļu uz džungļu dzīlēm. Pilsētu, dambju un rūpnīcu celt­niecības gaitā džungļos parādījās ķīmiskas vielas, ar kurām tantaluss-1 nekad agrāk nebija saskāries. Tas izrādījās sevišķi jutīgs ne vien pret mangānu, kura ietekmē izveidojās tantaluss-3, bet arī pret parasto kaļķi. Iesākās brāzmains formu radīšanas process, kura laikā vīruss ieguva jaunas īpašības … Un tagad mums jāizlemj, ko ar tantalusu darīt.

— Ieslodzīt cietumā! Izolēt! — noteica Vargaša kaimiņš. — Pie tam nekavējoties! Tāpat kā izolē vāj­prātīgos, par kuriem nekad nevar zināt, kādas traku­lības tie pastrādās nākamajā mirklī.. .

— Ieslodzīt cietumā vīrusu ar tik daudzām vērtī­gām īpašībām? — nobrīnījās Svensens. — Nekas tam­līdzīgs nav pieredzēts visā mikrobu cietuma vēsturē!

— Atteikties no iespējas paātrināt bambusa aug­šanu? — viņu atbalstīja otrs tantalusa aizstāvis.

— Atteikties no cukurniedru iznīkšanas un ziloņu saslimšanas? — ironiski atsaucās kāda balss zāles otrā galā.

— Pret tantalusu-2 un tantalusu-3 tagad atrasti efek­tīvi līdzekļi!

— Bet kas zina, ko nesīs mums tantaluss-11?

Gandrīz ikviens sēdes dalībnieks centās izteikt savas

domas. Tomēr vairāk par visiem uztraucās Sven­sens.

— Ja pārtrauksim dabas iesākto stihisko eksperi­mentu, — viņš sacīja, — mēs tuvākajā laikā neuzzi­nāsim daudz tāda, ko savās laboratorijās atklāsim var­būt tikai pēc desmit vai divdesmit gadiem .. .

Diskusija bija sasniegusi kulmināciju, uz dispečera pults vienlaikus dega vismaz ducis spuldzīšu, kad pēkšņi atskanēja akadēmiķa Korobova balss:

— Man ir priekšlikums!

Troksnis zālē ātri norima. Mikrobu cietuma dibinā­tāju visi pazina un viņa domas vienmēr labprāt uz­klausīja.

— Priekšlikums ir tāds: tantalusa paveidus, visus bez izņēmuma, ieslodzīt mikrobu cietumā! Brīvībā pa­likušos iznīcināt! Cietumā uzcelt šim vīrusam īpašu korpusu. Katram paveidam — savu laboratoriju un trīsdesmit laboratorijas rezervē — tām jaunajām for­mām, kas turpmāk var rasties. Dabas stihisko ekspe­rimentu mēs aizstāsim ar plānveidīgiem izmēģināju­miem. Pielietosim visus mikroorganismu ietekmēšanas paņēmienus, kādi mums zināmi. Un, tiklīdz iegūsim stabilas formas ar derīgām īpašībām, izlaidīsim tās brīvībā …

Priekšlikumu pieņēma nobalsošanai.

Dažus mirkļus vēlāk zāles griestos pavīdēja gaismas raksti. Cipari nemitīgi mainījās, jo ne visi tiesas da­lībnieki vienlaikus nospieda pogas pie saviem sēdek­ļiem. Taču gala rezultāts bija pārliecinošs.

Pieci simti — «par», nulle — «pret».

Un tad diktors paziņoja šo spriedumu visai pasaulei.

Esmu kuģa ārste un piedalījos trijās zvaigžņu ekspe­dīcijās. Mana specialitāte ir psihiatrija jeb, kā tagad saka, astropsihiatrija. Problēma, kas mani nodarbina, radusies sen — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tajā laikā lidojums līdz Marsam un atpakaļ ilga vairāk nekā gadu, bet līdz Merkuram apmēram divus gadus. Astronomiskus novērojumus raķetēs ne­veica: šim nolūkam pastāvēja īpašas observatorijas uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Lasīšana un ra­dioraidījumu klausīšanās nespēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija nepieciešams darbs! Tur­klāt radošs darbs, pie kura šie ļaudis pieraduši. Tieši tad tika nolemts ieskaitīt raķešu apkalpēs vienīgi tā­dus cilvēkus, kam ir kāda aizraušanās. Astronautu personiskajās lietās ierakstīja izdaudzināto divpa­dsmito punktu: «Ar ko jūs aizraujaties?» Bet drīz vien šo problēmu atrisināja citādi. Starpplanētu trasēs parā­dījās kuģi ar atomu un jonu dzinējiem. Lidojumu ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja un aizmirsa.

Tomēr pēc dažiem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaigžņu lidojumiem, astronautu per­soniskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadīšanas viedokļa starpzvaigžņu reisā pa­vadītā laika 99,99% pagāja piespiestā bezdarbībā. Ze­mes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pir­majās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēneša pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus …

Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.

Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņš valkāja īpašas brilles ar trīskāršiem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.