stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

— Nez kā tur klājas manam dēlēnam? … — Patriks sapņaini ierunājās. — Kad atgriezīšos, viņš taču būs jau pieaudzis ..,

— Atmet šīs domas, — Lo neiecietīgi attrauca. — Labāk padomāsim, vai kinograma dos viņiem pie­tiekamu priekšstatu par mums? Vai to nevajadzētu vēl papildināt?

— Liekas, pietiks… — Patriks piecēlās. — Inte­resanti, kāpēc kapteinis neļāva pārraidīt Saules sistē­mas kosmiskās koordinātes?

Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārrai­dīta nepilnā minūtē. «Fotona-2» antenas izstaroja elek­tromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik straujš ir šo dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas rei­zes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.

Pagāja" dažas minūtes, bet ekrāni joprojām palika tukši. Pēkšņi kabīnes grīda viegli sašūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaigžņu kuģa elek­tromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tieši šajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.

Tikko Patriks un Lo paspēja apmainīties domām par biedru atgriešanos, uztvērēja kreisajā ekrānā iezaigo- jās neskaidrs attēls. Lo Vejs iedarbināja pierakstīšanas iekārtu. Attēls pavīdēja no jauna. Šoreiz tas likās ie­vērojami skaidrāks': pie klintīm piespiedušies divi ska­fandros tērpti cilvēki. Virs viņu galvām — «torpēda». Tad nesaprotami simboli. Un atkal ekrāns satumsa.

Viss tālākais norisinājās burtiski tajā laika sprīdī, kas bija nepieciešams, lai izslēgtu un tūdaļ pat otrreiz iedarbinātu pierakstīšanas iekārtu. Vienlaikus ie­degās divi vidējie ekrāni. Uz kreisā parādījās vien­kāršots, gandrīz shematisks zvaigžņu kuģa siluets. At­bildes vietā uz otrā ekrāna pazibēja atsevišķi kinogra- mas kadri: sastinguši jūras viļņi, pilsētu ielas, ļaužu sejas, kalni, raķetes. . . Attēli brīžiem sajaucās, uz­plūda cits citam, veidojot dīvainus gaismas režģus.

Mirkli vēlāk abi ekrāni nodzisa. Saruna bija bei­gusies. Lo Vejs gaidīja vairākas stundas, taču nekā vairs neieraudzīja.

Pirms došanās atceļā, zvaigžņu kuģa apkalpes lo­cekļi sapulcējās, lai apspriestu ekspedīcijas svarīgakos rezultātus. Par paveikto runāja īsi. Priekšā taču bija veseli četri lidojuma gadi, kuros vajadzēs sīki apstrā­dāt un izanalizēt datus, ko ekspedīcijas dalībnieki divu mēnešu laikā ieguvuši uz Dīvainās planētas. Sājos četros gados varēja paspēt gan izstrīdēties, gan pre­cizēt secinājumus un aprēķinus.

Sandro Rīds — visjaunākais kolektīvā — uzskaitīja savus ģeoloģiskos atradumus. Maksims Liho — iesirms milzis ar skaidrām, zilām acīm, Novaka līdzgaitnieks vēl no pirmās ekspedīcijas, referēja par agrāk nezi­nāmām elementārdaļiņām, kuras atklājis šīs planētas spīdekļa izstarojumā. Lo Vejs un Patriks Lou infor­mēja klātesošos par planētas iemītnieku, raidījumiem un «torpēdu» kustības dinamiku. Kalsnais tumšmatis Jūlijs Torena pastāstīja par jaunu magnētisku un gra­vitācijas efektu novērojumiem.

Novāks ziņoja pēdējais.

— Mēs šeit esam sadūrušies ar kristālisku dzīvību. Jā, burtiski «sadūrušies», tāpēc ka . .. nebijām šādai iespējai sagatavoti! Pārāk ilgi uz Zemes valdīja uz­skats, ka iespējama vienīgi organiska dzīvība, kuras augstākais, pilnīgākais pārstāvis ir cilvēks. Zinātnieki pieņēma, ka saprātīgas būtnes, ko mēs varētu sastapt citās planētās, atšķirsies no cilvēka tikai nenozīmīgās detaļās': teiksim, ar ausu, acu vai deguna formu.

Visas iepriekšējās ekspedīcijas nespēja ne apstip­rināt, ne arī apgāzt šo uzskatu, jo līdz šim mums nebija izdevies sastapt pietiekami augsti attīstītas dzīvības formas. Un, kad mēs otro reizi devāmies šurp uz Dīvaino planētu, lai nodibinātu sakarus ar «nere­dzamām», taču neapšaubāmi saprātīgām būtnēm, tad gluži neviļus iedomājāmies, ka tās līdzīgas cilvē­kiem . . .

Mums bija nepieciešami ilgstoši novērojumi, lai sa­prastu acīm redzamo: tieši šie «lidaparāti», šīs «tor­pēdas» ir Dīvainās planētas dzīvie iemītnieki, Dī­vaina planēta — dīvaina dzīvība …

Novāks apklusa, domīgi pagrozīja pirkstos sīciņu pusvadītāja triodi un turpināja:

— Lielos vilcienos atšķirību starp mums un viņiem var izskaidrot tā: mēs esam šķīdumi, viņi — kristāli. Mūs daba «samontējusi» no šūnām, kuras nav nekas cits kā visai sarežģīts dažādu vielu un savienojumu šķīdums ūdenī. Viņi sastāv no dažādiem, gan sarež­ģītiem, gan vienkāršiem — metālu, dielektriķu un pus­vadītāju kristāliem. Mēs iegūstam enerģiju aplinkus ceļā — sadalot un oksidējot barību. «Torpēdas» spēj uztvert un apgūt enerģiju tieši — gaismas un siltuma veidā, tāpat kā foto un termoelementi. Šīs būtnes kon­centrē sevī milzīgu enerģijas daudzumu un spēj attīstīt patiesi kosmiskus ātrumus …

Taču galvenā atšķirība nav vis kustības ātrumā, bet gan iekšējo procesu norisē. Mūsu dzīvības funkcijas saistītas ar samērā smago jonu un molekulu pārvie­tošanos. Tāpēc neviens process mūsu organismā nevar pārsniegt skaņas izplatīšanās ātrumu ūdenī. Turpretim elektroniskos procesus «torpēdu» ķermenī ierobežo tikai gaismas ātrums. Lūk, kāpēc gan laika norise, gan domāšanas temps, gan arī priekšstats par pasauli šīm būtnēm ir pilnīgi cits …

Tikko Novāks bija apklusis, Torena pielēca kājās un, zibinādams melnās acis, iesaucās':

— Anton, kas tad tā par «dzīvību» bez vielu mai­ņas! Vai to maz var uzskatīt par dzivību?

— Kāpēc ne? «Torpēdas» kustas, attīstās, apmainās ar informāciju …

— Jā, bet k ā viņas attīstās? K ā vispār izveido­jusies kristāliskā dzīvība? Kā šī dzīvība vairojas?

Novāks pasmaidīja.

— Tev vajadzētu vēl pajautāt, vai šiem radījumiem ir arī ģimene un mīlestība! Nezinu. Mēs pārāk maz zinām

— Kristāliskās būtnes… — jūsmīgi atkārtoja Sandro Rīds. — Iedomājieties, — vienā minūtē tās var izdomāt vairāk nekā es veselā mēnesī! Tā taču ir domu lavīna, un kādu domu .. .•

— Pagaidiet, Anton, — iebilda Patriks Loiv— Ja tā ir dzīvība un, kā jūs apgalvojat, saprātīga dzīvība, tai noteikti jābūt radošai. Bet kur ir šo būtņu radošā darba pazīmes? Planēta taču izskatās pirmatnēji mežonīga!

— Esmu domājis ari par to, — kapteinis atbil­dēja. — Izskaidrojums, šķiet, ļoti vienkāršs: kristā­liskām būtnēm tas viss nav vajadzīgs. Tām nekad nav bijusi un arī nebūs tāda civilizācija kā mums. Tās ne­rada un nepilnveido mašīnas un aparātus, bet attīstās pašas … Iepriekšējā ekspedīcijā mēs redzējām nevis «torpēdas», bet spārnotus ķermeņus, kas atgādināja veco laiku lidmašīnas, — tā šīs būtnes izmainījušās divdesmit gados.

— Bet vai tad par saprātīgiem var uzskatīt radī­jumus, kas nav atstājuši nekādas kolektīva darba pēdas? Varbūt tie ir «kristāliski dzīvnieki»?

— Tādas pēdas ir! — Novāks enerģiski pamāja ar roku. — Ir pēdas! Tiesa, diezin vai tās var saukt par radoša darba pēdām … Es runāju par Dīvainās pla­nētas pazudušo atmosfēru. Sī atmosfēra, acīm redzot, kavēja «torpēdas» lidot, neļāva kāpināt ātrumu. Un viņas to iznīcināja …

— Ja tās ir saprātīgas būtnes, — Patriks tomēr negribēja piekāpties, — tad kāpēc viņas necenšas ar mums nodibināt sakarus? Kāpēc neatbildēja uz kino- gramu?