stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

-— Ko darīsim? — jautā Čarušins. — Vai dosimies atpakaļ?

Jā, vajadzēs atgriezties. Mūsu kuģis spēj nosēsties tikai uz sauszemes .. .

— Tādā gadījumā atliek viena izeja, — saka kap­teinis.

Mēs neizpratnē lūkojamies cits uz citu. Aiša, mūsu ārste, pirmā nojauš, ko domājis kapteinis.

— Nekādā gadījumā! — viņa iekliedzas. — Jūs gribat nolaisties batisfērā?

Visus pārņem satraukums. Nolaisties batisfērā var. Bet kā lai atgriežas? Automātiskais izlūks no okeāna nespēj pacelties. Batisfēra tur paliks uz mūžīgiem laikiem . . . Un tajā cilvēks. -

— Mēs nepieļausim, — Aiša nepiekāpjas.

Sirmgalvis parausta plecus.

— Jūs, Aiša, esat medicīnisku aizspriedumu varā. Jums liekas, ka cilvēkam ir tiesības mirt tikai slimības gultā. Mums, astronautiem, ir sava dzīves mēraukla. Mēs mērojam dzīvi ar darbiem un nevis ar gadiem.

— Kam tas vajadzīgs? — iesaucas Aišas vīrs. — Jā­rīkojas pakāpeniski. Atgriezīsimies mājās un ziņosim. Nākamā ekspedīcija labāk sagatavosies un izpētīs okeānu…

— Nākamā? Kad? Pēc trīsdesmit gadiem?

Toļa Varencovs pieceļas un paziņo, ka ir ar mieru nolaisties batisfērā. Arī es ierunājos par savu kan­didatūru.

— Lēmums pieņemts! — kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus. — Netērē­jiet laiku tukšiem strīdiem .. .

Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesā­tināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radio­signālus.

Beidzot sadzirdam Čarušina dobjo basu. Mūsu sir­mais kapteinis atkal ir kopā ar mums!

— Nupat izslēdzu prožektoru, — viņš saka. — Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pāršķel īsi, žuburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi paši kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs . ..

Palaikam trokšņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.

— Atmosfēra kļūst caurspīdīga, — stāsta Čaru­šins. — Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.

Pēkšņi priecīgs sauciens:

— Putni! Starojoši putni! Aizšāvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojošās zivis . . .

Skaļš šļakstiens, tad klusums.

— Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sa- sitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.

Un mazliet vēlāk:

— Grimstu apmēram vienu vai divus metrus se­kundē. No jauna ieslēdzu prožektoru. Aiz loga ugu­nīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.

Bet kas tad tas? Garš, tumšs ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gaišu strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? Šaubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar prožek­toru: divi — divi — četri, divi — trīs —• seši, divi — divi — četri.

Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja .. .

Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis — atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi — viens aizmu­gurē un četri gar malām. Vienā priekšējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim — kustīgu stobriņu galā . ..

Nupat prožektors sataustīja dibenu. Visapkārt mez­glainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz augšu. Tie cenšas satvert grimstošu barību. Ko meklē šie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma — infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezēšanai no ogļskābās gāzes?

Esmu iestrēdzis brikšņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs košļā kādu stiebru. Barības straume šeit plūst no apakšas uz augšu. Starojošie putni ir pēdējā pakāpe …

Uztvērējā atskan čerkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?

— Batisfēra sakustējusies, — Čarušins ziņo. — Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti — neredzu. Dibens no­sveras pamazām lejup. Brikšņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtojušies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogriež veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo šis dzīvais kombains. Priekšā klinšu grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bez­dibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens pa­lielinās. Palieciet sveiki!

Klusums. Un pēkšņi sauciens:

— Plaisa!!!

Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis ka­merā un strūkla ievainojusi kapteini.

Vēlreiz atskan Čarušina balss:

— Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldošus torņus. Dīvainus radījumus . . . Visur viņi. . . vai tiešām tie būtu .. .

Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens . . .

Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprakšķi.

Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.

— Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies! — čukst Toļa Varencovs.

Inspektors atbīdīja bloknotu un teica:

— Sarežģīta lieta, biedri Lēman. Ļoti sarežģīta.

— Es tā nedomāju, — institūta direktors iebilda.

— Nedomājat?

— Nē. Manuprāt, viss ir skaidrs.

— Man šī lieta, diemžēl, vel Joti neskaidra, — in­spektors nopūtās.

Direktors palūkojās pulkstenī.

— Piedodiet, biedri Ribņikov, pēc piecām minūtēm man jābūt seminārā …

—- Lūdzu. Es tikai gribētu aprunāties ar šo … «per­sonisko laborantu». Viņa uzvārds, liekas, Gorčinskis?

— Jā, Gorčinskis. Viņam jāierodas kuru katru mirkli. . .

Direktors aizgāja. «Paviegls tu esi, draudziņ,» inspek­tors pašūpoja galvu. «Bet nekas. Gan pienāks arī tava kārta.» Taču direktora kārta vēl nebija pienākusi.

Protams, ja vien Ribņikovs vēlētos, viņš jau tagad varētu uzrakstīt ziņojumu «Par Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas vadītāja Andreja Kom- ļina lietu». Visi dati, kas parasti mēdza interesēt Darba aizsardzības pārvaldi, bija sakopoti. Aparatūras bojājumus, paviršu vai neprasmīgu rīcību neizdevās konstatēt. Darba drošības noteikumi — vismaz šo vārdu parastajā nozīmē — nebija pārkāpti. Bez tam profesors Komļins izdarīja savus eksperimentus sle­peni. Neviens institūta līdzstrādnieks, ieskaitot Kom- ļina «personisko laborantu», par tiem, acīm redzot, nekā nezināja.

Formulēt secinājumus šādos apstākļos nebija grūti.

Tomēr pavirši secinājumi inspektoru nespēja apmie­rināt. Ilggadīgā pieredze lika viņam nojaust, ka aiz neizprotamā nelaimes gadījuma slēpjas neparasts at­klājums.

… Pirms trim mēnešiem Centrālā smadzeņu insti­tūta fizikālā laboratorija bija saņēmusi ierīci neitrīno izstarojuma kūlīšu radīšanai. Ar to tad arī sākās no­tikumi, kuriem institūta vadītāji savlaicīgi nepievērsa uzmanību un kuri galu galā noveda pie smagas ne­laimes.

Tai pašā laikā — tūlīt pēc neitrīno ģeneratora sa­ņemšanas — profesors Komļins negaidīti uzticēja visus plānā paredzētos pētījumus savam vietniekam, bet pats ar laborantu Gorčinski ieslēdzās ģeneratora telpā. Ko viņi tur darīja, kļuva zināms tikai nesen, kad Komļins nolasīja lielisku referātu par neitrīno akupunktūru, kas būtībā iezīmēja gluži jaunus ceļus medicīnā. Taču vēl pirms tam profesors vairākkārt bija izraisījis savu līdzstrādnieku izbrīnu.