ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Loss tikai paraustīja plecu. Kuģi tuvojās, nolaidās

zemāk. Tiem pretim no ielu tumsas nozibēja uguns lode, otrā, trešā. Tur raidīja apaļos zibeņus dumpinieku ma­šīnas. Spārnoto galeru virknes apmeta loku ap laukumu un sadalīdamās drāzās pāri ielām, pāri jumtiem. Nerim­

stoši šāvienu plandi apmirdzēja tās. Viena galera apsvie­dās un krizdama iestrēdza ar salauzītiem spārniem starp jumtiem. Citas nolaidās laukuma stūros, izsēdināja ka­reivjus sidrabotos kamzoļos. Kareivji skrēja pa ielām. Sākās šaušana no logiem, no stūriem. Lidoja akmeņi. Kuģu salaidās arvien vairāk, pāri laukumam bez apstā­jas slīdēja tumšsarkanas ēnas.

Loss ieraudzīja — netālu uz nama pakāpjveidīgās terases uzslējās plecīgais Guseva stāvs. Pieci seši kuģi tūlīt pagriezās uz viņa pusi. Viņš pacēla pār galvu mil­zīgu akmeni un iesvieda to tuvākajā galerā. Tūlīt vizoši spārni aizklāja viņu no visām pusēm.

Tad Loss metās pāri laukumam uz turieni — gandrīz lidoja kā sapnī. Pār viņu, nikni rēkdami ar propelleriem, sprakstēdami sāka virpuļot ugunīgu plandu apmirdzēti kuģi. Viņš sakoda zobus, acis modri vēroja katru sī­kumu.

Nedaudzos lēcienos Loss bija pāri laukumam un at­kal ieraudzīja uz stūra mājas terases Gusevu. Viņu no visām pusēm bija aplenkuši marsieši, kas mācās tam virsū, viņš grozījās kā lācis zem šās dzīvās kaudzes, svai­dīja to uz visām pusēm, dauzīja dūrēm. Atrāva vienu no rīkles, aizsvieda gaisā un devās pa terasi uz priekšu, vilk­dams visu baru sev līdzi. Pakrita.

Loss iekliedzās skaļā balsī. Turēdamies pie namu sie­nām, nokļuva uz terases. Atkal no kaucošo stāvu kaudzes parādījās Guseva galva ar izbolītām acīm, sasistu muti. Daži kareivji ieķērās Losā. Ar riebumu viņš tos atsvieda prom, metās pie ņudzošās kaudzes un sāka izsvaidīt ka­reivjus, tie lidoja pāri balustrādei kā skaidas. Terase drīz vien bija tukša. Gusevs pūlējās piecelties, viņam galva mētājās no vienas puses uz otru. Loss paņēma viņu uz rokām, ielēca pa vaļējām durvīm un nolika Gusevu uz grīdsegas zemā, ugunsgrēka blāzmas apmirdzētā istabā.

Gusevs gārdza. Loss atgriezās pie durvīm. Gar terasi slīdēja garām kuģi, slīdēja vērīgas sejas ar smailiem de­guniem. Vajadzēja sagaidīt uzbrukumu.

— Mstislav Sergejevič! — Gusevs sauca. Viņš nu jau sēdēja, taustīja galvu un spļāva asinis. — Visus mū­sējos sakāva … Mstislav Sergejevič, kā tad tā? Kā sa­laidās, salaidās, sāka dragāt… Dažs pagalam, dažs

noslēpies. Viens pats esmu palicis … Ak, cik žēl! — Viņš piecēlās, sāka grīļodamies iet pa istabu, apstājās bron­zas statujas, acīm redzot kāda slavena marsieša, priekšā, — Nu, pagaidi! — Paķēra statuju un metās uz durvīm.

— Aleksej Ivanovič, kāpēc tā?

— Nevaru! Laid!

Viņš parādījās uz terases. No garāmtraucoša kuģa spārniem nozibēja šāvieni. Tad atskanēja trieciens, blīkšķis.

— Aha! — Gusevs iekliedzās.

Loss ievilka viņu istabā un aizcirta durvis.

— Aleksej Ivanovič, saprotiet — mēs esam sakauti, viss pagalam … Jāglābj Aelita.

— Ko jūs uzbāžaties man ar savu bābu …

Viņš ātri piesēdās, saķēra seju rokās, iešņācās, pie­spēra kāju — un it kā koka šķembeles sāka raustīties viņa iekšās:

— Lai arī velk man ādu nost! Nepareizi it viss pa­saulē. Nepareiza šī nolādētā planēta! «Glāb,» viņi saka, «glāb mūs …» Ķeras apkārt… «Mums,» viņi saka, «kad tik kaut kā padzīvot…» Padzīvot!… Ko tad es varu? … Re, savas asinis izlēju. Pievārēja. Mstislav Sergejevič, bet es taču neesmu nelga, nevaru to ciest… Saplosīšu ar zobiem varmākas …

Viņš atkal iešņācās un devās uz durvīm. Loss paņēma viņu aiz pleciem, sakratīja, stingri pavērās tam acīs.

— Tas, kas noticis, ir lietuvēna murgi. Iesim. Var­būt izlauzīsimies cauri. Mājup, uz Zemi.

Gusevs iztriepa asinis un netīrumus pa seju.

— Iesim.

Viņi izgāja no istabas uz gredzenveidīga laukumiņa, kas bija izveidots virs platas akas. Vītņu kāpnītes kā spirāle veda lejup pa tās iekšējo malu. Blāva ugunsgrēka blāzma ieplūda caur stikla jumtu šai galvu reibinošajā dziļumā.

Loss un Gusevs sāka kāpt pa šaurajām kāpnītēm le­jup. Tur, lejā, bija klusums. Bet augšā arvien stiprāk sprakstēja šāvieni, čirkstēja kuģi, skardami jumtu. Acīm redzot bija sācies uzbrukums Debesu Dēlu pēdējam pa­tvērumam.

Loss un Gusevs skrēja pa bezgalīgām spirālēm.

Gaisma satumsa. Un tad viņi saskatīja lejā nelielu stāvu. Tas ar pēdējiem spēkiem līda pretim. Apstājās, klusi iesaucās:

— Viņi tūlīt ielauzīsies. Steidzieties. Lejā ir ieeja la­birintā.

Tas bija galvā ievainotais Gors. Aplaizīdams lūpas, viņš sacīja:

— Ejiet pa lielajiem tuneļiem. Ievērojiet zīmes uz sienām. Ardievu. Ja atgriezīsieties Zemes virsū, pastās­tiet par mums. Varbūt jūs Zemes virsū būsiet laimīgi. Bet mūs gaida ledaini tuksneši, nāve, smeldze … Ak, mēs esam palaiduši īsto stundu garām … Vajadzēja neganti un valdonīgi, valdonīgi mīlēt dzīvi…

Augšā atskanēja troksnis. Gusevs metās lejā. Loss gribēja aizvilkt sev līdzi Goru, bet marsietis sakoda zo­bus, ieķērās margās.

— Ejiet. Es gribu mirt.

Loss panāca Gusevu. Viņi atstāja aiz sevis pēdējo gredzenveidīgo laukumiņu. No tā kāpnītes krauji slīga akas dibenā. Se viņi ieraudzīja lielu akmens plāksni ar ieskrūvētu gredzenu, to bija grūti pacelt: no tumšā cau­ruma pūta pretim sauss vējš.

Gusevs noslīdēja lejup pirmais. Loss, aizstumdams aiz sevis plāksni, ieraudzīja, ka uz gredzenveidīgā

Tie skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Gors izstiepa tiem pretim rokas un saļima zem cirtieniem.

Loss un Gusevs uzmanīgi virzījās uz priekšu pa pie­smakušo un tveicīgo tumsu.

— Nogriežamies, Mstislav Sergejevič …

— Vai eja šaura?

— Plata, rokas nesniedz.

— Atkal nezin kādas kolonas. Pag! Kur tad mēs… … Ne mazāk kā trīs stundas bija pagājušas no ta

brīža, kad viņi nokāpa labirintā. Sērkociņu vairs nebija.

Laternīti Gusevs bija pazaudējis jau kautiņa laikā. Viņi virzījās uz priekšu necaurredzamā tumsā.

Tuneli bezgalīgi sazarojās, krustojās, stiepās aizvien dziļāk. Dažreiz varēja skaidri dzirdēt noteiktu, vienmuļu krītošo ūdens pilienu troksni. Izplestās acis saskatīja neskaidrus, pelēkus apveidus, bet šie līganie plankumi bija tikai tumsas halucinācijas.

— Ne soļa tālāk!

— Kas ir?

— Nav dibena.

Viņi sāka klausīties. Sejā sitās saldens, sauss vējiņš. No tālienes, it kā no liela dziļuma, atplūda neskaidras nopūtas — kāds it kā ieelpoja un izelpoja. Nenoteiktā baigumā viņi juta, ka priekšā ir tukšs dziļums. Gusevs sataustīja zem kājas akmeni un iemeta tumsā. Pēc da­žiem mirkļiem atskanēja nestiprs kritiena troksnis.

— Iegruvums.

— Bet kas tur dvašo?

— Nezinu.

Viņi pagriezās un satvēra sienu. Taustīja pa labi, pa kreisi, delnas slīdēja pa sabirstošām plaisām, spraišļu iedobumiem. Neredzamā bezdibeņa mala bija pavisam tuvu no sienas, gan pa labi, gan pa kreisi, gan atkal pa labi. Viņi saprata, ka nomaldījušies un nevar at­rast eju, pa kuru nokļuvuši uz šās šaurās dzegas.

Viņi pieslējās līdzās, plecu pie pleca, pie raupjās sie­nas. Stāvēja, klausījās vienmuļajās nopūtās, kas nāca no dziļuma.

— Beigas, Aleksej Ivanovič?

— Jā, Mstislav Sergejevič, acīm redzot — beigas.