ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Viņš nezināja, vai ilgi tā nekustīgi nogulējis. Smiltis kļuva saltākas, stindzināja asinis. Tad Gusevs apsēdās, dziļās skumjās pacēla galvu. Ne visai augstu pār tuk­snesi mirdzēja iesārta, drūma zvaigzne. Tā bija kā mil­zīga putna acs. Gusevs raudzījās uz to, iepletis muti.

— Zeme! — Viņš saķēra abās rokās Losu un sāka skriet uz zvaigznes pusi. Tagad viņš zināja, kurā pusē atrodas aparāts.

Elsdams, sviedriem noplūdis, Gusevs milzīgiem lē­cieniem joņoja pāri grāvjiem, kliedza aiz dusmām, klup­dams pret akmeņiem, skrēja, skrēja — un viņa priekšā trauca uz priekšu tuvais, tumšais tuksneša apvārsnis. Vairākkārt Gusevs pieplaka ar seju pie saltajām smil­tīm, lai kaut ar valgmes tvaikiem atspirdzinātu sauso muti. Paķēra savu biedru un atkal gāja, raudzīdamies iesārtajos Zemes staros. Viņa milzīgā ēna vientuļi klai­ņoja pasaules kapsētā.

Kā smails sirpis uzlēca dilstošā Olla. Pusnaktī uz­lēca apaļā Lihta, tās gaisma bija maiga un sidrabota, ■smilšu vaļņi tagad meta divējādas ēnas. Abi šie savādie mēneši sāka slīdēt — viens uz augšu, otrs uz leju. Sai •gaismā Talcetla nobāla. Tālumā parādījās Liziazīras ledainās virsotnes.

Tuksnesis beidzās. Bija tuvu ausma. Gusevs iegāja kaktusu laukos. Ar kājas spērienu nogāza vienu augu un kāri apmierināja izsalkumu ar tā trīsošo, ūdeņaino masu. Zvaigznes dzisa. Mēļajās debesīs sāka izveidoties iesār­tas mākoņu malas. Un tad Gusevs izdzirda it kā vien­muļus, metāliskus dzelzs veltņu sitienus, kas bija skaidri saklausāmi rīta klusumā. Gusevs drīz vien saprata, ko tas nozīmē: pār kaktusu krūmājiem rēgojās vakarējā kara kuģa trīs režģotie masti. Sitieni skanēja no turie­nes: marsieši iznīcināja aparātu.

Gusevs sāka skriet, slēpdamies aiz kaktusiem, un tai pašā brīdī ieraudzīja kā kuģi, tā kuģim līdzās aprūsē­jušo, milzīgo aparāta kupri. Pārdesmit marsiešu ar mil­zīgiem veseriem dauzīja ta kniedēto apšuvumu. Acīm redzot darbs nupat bija sācies. Gusevs nolika Losu smil­tīs, izvilka no jostas milnu.

— Es jums rādīšu, nelieši! — negantā balsī ierēcās Gusevs, izlēkdams no kaktusiem.

Viņš pieskrēja pie kuģa un ar milnas sitienu sadra­gāja metala spārnu, notrieca mastu, iezvēla pa kuģa sāniem kā pa mucu. No kuģa iekšienes lēca ārā kareivji. Svieda nost ieročus, bira kā zirņi no klāja, skrēja, kur kurais. Kareivji, kas iznīcināja aparātu, klusi kaukdami, spruka vagās, pazuda krūmājos. Viss klajums vienā mirklī bija tukšs: tik lielas bija šausmas no visuresošā, nāvei nenotveramā Debesu Dēla.

Gusevs atskrūvēja lūku, pievilka klāt Losu, un abi Debesu Dēli pazuda olas iekšienē. Vāks aizcirtās. Tad aiz kaktusiem aizslēpušies marsieši ieraudzīja neparastu un satricinošu skatu.

Milzīgā, aprūsējusī olā, kas bija tik liela kā māja, iedārdējās, no tās apakšas pacēlās brūni putekļu un dūmu mākoņi. Drausmīgu triecienu satricināta, nodre­bēja Turna. Rēkdama un pērkoņdimdoši dārdēdama, milzu ola sāka lēkāt pa kaktusu lauku. Iegrima putekļu mākoņos un kā meteors uzšāvās debesīs, aizraudama bargos Magacitlus uz viņu dzimteni.

— Nu ko, Mstislav Sergejevič, — vai esat dzīvs?

Kaut kas apdedzināja muti. Šķidra uguns izplūda pa miesu, pa dzīslām, pa kauliem. Loss atvēra acis. Pavi­sam zemu pār viņu liesmoja putekļos ietīta zvaig­znīte. Debesis bija dīvainas — dzeltenas, it kā šuvju caurdiegtas. Kaut kur skanēja, skanēja vienmērīgi si­tieni, drebēja putekļos ietītā zvaigznīte.

— Cik pulkstenis?

— Pulkstenis apstājies, tad ta ķeza, -— atbildēja kāda balss.

— Vai mēs jau sen lidojam?

— Sen, Mstislav Sergejevič.

— Bet kurp?

— Velns viņu zina, — nekā nesaprotu, tumsa un zvaigznes . . . Drāžamies pasaules izplatījumā.

Loss atkal aizvēra acis, pūlēdamies iespiesties atmi­ņas tukšumā, bet atmiņā nekas neatausa, un viņš atkal iegrima smagā miegā.

Gusevs apsedza viņu siltāk un atgriezās pie novēro­šanas caurulītēm. Marss tagad likās mazāks par tējas tasīti. Kā mēness plankumi uz tā rēgojās izžuvušo jūru gultnes, nedzīvie tukšneši. Smiltīs ieputinātās Turnas disks vienmēr samazinājās, arvien tālāk no tā aizlidoja aparāts, drāžoties kaut kur galīgā tumsā. Brīžiem iedū­rās acī zvaigznes stariņš. Bet, lai kā Gusevs skatījās, sarkanā zvaigzne nekur nebija redzama.

Gusevs nožāvājās, noklabināja zobus, tāda smeldze viņu nomāca tukšajā pasaules izplatījumā. Aplūkojis ūdens, pārtikas, skābekļa krājumus, ietinās segā un no­gulās uz trīsošās grīdas līdzās Losam.

Pagāja nenoteiķti ilgs laiks. Gusevu pamodināja ēst­griba. Loss gulēja pavērtām acīm, seja viņam bija grum­baina, veca, vaigi iekrituši. Viņš klusi jautāja:

— Kur mēs tagad atrodamies?

— Vēl aizvien turpat, Mstislav Sergejevič, — iz­platījumā.

— Aleksej Ivanovič, vai mēs bijām uz Marsa?

— Jūs, Mstislav Sergejevič, laikam pavisam esat zaudējis atmiņu.

— Jā, man kaut kas noticis … sāku atcerēties, un atmiņu tēli kaut kā nenoteikti izplēn. Nevaru saprast, kas patiesībā bijis, viss it kā sapnis. Dodiet dzert.. .

Loss aizvēra acis un mazliet vēlāk drebošā balsī jautāja:

— Vai arī viņa ir sapnis?

— Kas?

Loss neatbildēja, nolaida galvu, aizvēra acis.

Gusevs pavērās pa visām actiņām debesīs — tumsa, tumsa. Uzvilka uz pleciem segu un saknupis apsēdās. Negribējās ne domāt, ne atcerēties, ne kaut ko gaidīt. Monotoni klaudzēja, trīsēja dzelzs ola, kas ar reibinošu ātrumu traucās bezgalīgajā tukšumā.

Pagāja nesamērīgi ilgs laiks, kas nebija tāds kā uz Zemes. Gusevs sakumpis sēdēja stingā snaudā. Loss gu­lēja. Mūžības saltums neredzamiem putekļiem gulās uz sirds, uz apziņas.

Šausmīgs vaids iegriezās ausīs. Gusevs ieplestām acīm uzlēca kājās. Kliedza Loss, — stāvēja starp izsvaidī­tām segām, marles apsējs bija noslīdējis viņam no sejas.

— Viņa ir dziva!

Viņš pacēla kaulainās rokas un metās pret ādas sienu, sizdams to, skrāpēdams nagiem.

— Viņa ir dzīva! Laidiet mani ārā… Es smoku nost… Viņa bija, bija! . ..

Loss ilgi raustījās un kliedza, tad nevarīgi noslīga Guseva rokās. Un vēlreiz norima, iesnaudās.

Gusevs atkal sakumpa zem segas. Kā pelni bija iz­dzisušas visas iegribas, stinga jūtas. Dzirde bija piera­dusi pie olas dzelzs pulsa un vairs neuztvēra skaņas. Loss murmināja miegā, vaidēja, brīžiem viņa seju ap­staroja laime.

Gusevs lūkojās uz dusošo un domāja:

«Labi tev miegā, mīļais cilvēk. Un nevajag mosties, guli, guli … Ja pamodīsies — notupsies, rau tā, zem segas, drebēsi kā krauklis uz sasaluša celma. Ak nakts, nakts, pēdējais gals .. .»

Gusevam negribējās pat aizvērt acis, tā viņš sēdēja, raudzīdamies uz kādu mirdzošu nagliņu. .. viņu bija pārņēmusi lielā vienaldzība, mācās virsū nebūtība . ..

Tā aizlidoja nesamērīgi ilgs laika sprīdis.

Atskanēja savāds troksnis, klaudzieni, kādu ķermeņu pieskaršanās no ārpuses olas dzelzs apšuvumam.

Gusevs atvēra acis. Apziņa atgriezās, viņš sāka klausīties — likās, ka aparāts virzās caur akmeņu un šķembu kaudzi. Kaut kas mācās virsū un sāka slīdēt gar sienu. Čabēja, čaukstēja. Lūk, iesitās otros sānos — aparāts nodrebēja. Gusevs pamodināja Losu. Viņi pie­līda pie novērošanas caurulītēm un tūlīt abi iekliedzās.

Visapkārt tumsā bija šķembu lauki, kas mirdzēja kā dimanti. Akmeņi, šķautnes, kristālu skaldnes zibēja asiem stariem. Aiz šo dimanta lauku milzīgās tāles mel­najā naktī rēgojās daudzstaraina saule.