ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Loss noslīga pie viņas pagalvja un aizgrābts un satraukts raudzījās uz savu laimes un bēdu biedreni. Kādās mokās viņš tūlīt dotos, lai nekad nesatumstu šī brīnišķā seja, lai tiktu apturēta dailes un jaunības bojā eja.

Losam ienāca prātā tie, kas labirinta tumsā dvašo, čaukst un šņāc dziļajā akā, gaidīdami savu stundu. Viņš ievaidējās bailēs un skumjās. Aelita pamozdamās nopū­tās. Viņas acis vēl brīdi bez sajēgas vērās Losā. Uz acis izbrīnā pacēlās. Viņa abām rokām atbalstījās spil­venos un apsēdās.

— Debesu Dēls, — viņa sacīja maigi un klusi, — mans dēls. Es redzēju tevi sapnī, tu nesi mani rokās pa stikla kāpnēm, nesi arvien augstāk. Es dzirdēju ta­vas sirds pukstus.

Loss noslīga ceļos pie guļvietas, nolika galvu uz spil­vena. Aelita sāka glāstīt viņa baltos matus.

— Tu esi noguris, Debesu Dēls, mans vīrs. Aizdari uz dažiem mirkļiem acis. Aizmirsti visu, atpūties . . .

Aiz alas durvīm atskanēja troksnis, it kā neskaitāmu bišu dūkoņa. Ne Loss, ne Aelita to nedzirdēja. Kaucošais troksnis kļuva stiprāks. Un, lūk, aizā kā drausmīga lap­sene lēni ienira kara kuģis, skrāpēdams ar priekšgalu klintis.

Kuģis apstājās vienā līmenī ar laukumiņu. No kuģa malas nosvieda kāpnītes. Pa tām nokāpa Tuskubs un ka­reivju pulks bruņās un šķautnainām metala cepurēm galvā.

Kareivji sastājās puslokā ap alu. Tuskubs piegāja pie trīsstūrainajām durtiņām un sita pa tām ar spieķa galu.

Loss un Aelita gulēja dziļā miegā. Tuskubs pagriezās pret kareivjiem un pavēlēja, norādīdams ar spieķi uz alu:

— Ņemiet viņus!

Kara kuģis lidinājās kādu laiku pār Svētā Sliekšņa klintīm, pēc tam aizlidoja uz Azoras pusi un kaut kur nolaidās. Tikai tad Iha un Gusevs varēja nokāpt lejā. Uz nomīdītā laukumiņa tie ieraudzīja Losu, viņš gulēja ar seju sūnās, asiņu peļķē pie alas ieejas.

Gusevs pacēla viņu uz rokām, Loss bija bez elpas, acis cieši aizvērtas, uz krūtīm un galvas sarecējušas asi- . nis. Aelitas nekur nebija. Iha vaimanāja, pievākdama Jtalā viņas mantas. Viņa neatrada tikai apmetni un ka­puci: laikam Aelita mirusi vai dzīva bija ietīta apmetnī un aizvesta ar kuģi.

Iha sasēja sainītī to, kas bija palicis pāri no «zvaig­žņu gaismas radītās», Gusevs pārmeta pār plecu Losu, un viņi devās atpakaļ pa tiltiem pār tumsā mutuļojošo ezeru, pa kāpnītēm, kas slīga pār miglaino bezdibeni, — pa šo ceļu bija kādreiz atgriezies Magacitls, nesdams pie vārpstas piesietu Aolu meitenes svītraino priekšautu — miera un dzīvības zīmi.

Augšā Gusevs izvilka no alas lidlaivu, iesēdināja tanī palagā ietīto Losu, savilka jostu, uzbāza dziļāk galvā bruņu cepuri un drūmi sacīja:

— Dzīvs rokās nedošos. Nu, bet ja nokļūšu līdz Ze­mei . . . Mēs atgriezīsimies šeit… — Viņš iekāpa laivā, sakārtoja stūres. — Bet jūs, bērni, ejiet mājās vai kurp tīk. Nepieminiet ar ļaunu. — Viņš pārliecās pāri malai un padeva roku mehāniķim un Ihai. — Tevi es neaicinu sev līdzi, Ihiņ: lidoju acīm redzamā nāvē. Paldies, mīļā, par mīlestību, to mēs, Debesu Dēli, nepiemirstam, tā jā. Ardievu.

Viņš, piemiedzis acis, paskatījās uz sauli, pamāja ar zodu un uzlidoja zilgmē. Iha un pelēkā kažociņā ģērbies zēns ilgi raudzījās pakaļ aizlidojošam Debesu Dēlam. Viņi nepamanīja, ka no dienvidiem, no ledainajām klin­tīm, šķērsojot viņam ceļu, pacēlās spārnots punktiņš. Kad Gusevs pazuda saules staru plūdos, Iha nokrita uz šūnakmeņiem tādā izmisumā, ka zēns izbijās — vai arī viņa nav atstājusi nabaga Tumu.

— Iha, Iha, — viņš žēli atkārtoja, — ho tua mirra, tua murrā …

Gusevs sākumā nepamanīja kara kuģi, kas šķērsoja viņam ceļu. Salīdzinādams lidojumu ar karti, viņš rau­dzījās uz lejā aizslīdošām Liziazīras klintīm, turēja kursu uz austrumiem, uz kaktusu laukiem, kur bija atstāts aparāts.

Aiz viņa, laivā atzvēlies, sēdēja Loss apklāts ar vējā plandošu palagu, kas lipa pie miesas. Losa ķermenis bija nekustīgs un it kā dusēja — tanī nebija kroplīgās miroņa bezjēdzības. Gusevs tikai tagad sajuta, cik dārgs viņam biedrs.

Nelaime bija notikusi tā. Gusevs, Ihiņa un mehāniķis tolaik sēdēja alā pie laivas, smējās. Pēkšņi apakšā at­skanēja šāvieni. Pēc tam vaids. Un pēc brīža no bezdi­beņa kā vanags uzlidoja kara kuģis, atstājis uz laukumiņa nedzīvo Losa ķermeni, un sāka mest lokus, izlūkot.

Gusevs nospļāvās pār malu, — tiktāl viņam bija ap­riebies Marss. «Tikai nokļūt līdz aparātam, ieliet Losam mutē malku spirta.» Viņš pataustīja ķermeni, tas bija mazliet silts: kopš tā laika, kad Gusevs to pacēla uz lau­kumiņa, tas nebija sācis sastingt. «Dievs dos — atžirgs.» Gusevs no piedzīvojumiem zināja, cik vāji iedarbojas marsiešu lodes. «Bet nemaņa turpinās jau pārāk ilgi.» Viņš uztraukts atgriezās pret sauli, kas tiecās uz rietu, un šai brīdī ieraudzīja no augstuma lejup traucošu kuģi.

Gusevs tūlīt, vairīdamies no tikšanās, pagriezās pret ziemeļiem. Arī kuģis pagriezās. Laiku pa laikam uz tā parādījās iedzelteni šāvienu dūmiņi. Tad Gusevs sāka pacelties augstāk gaisā, cerēdams nolaižoties divkāršot ātrumu un tikt vaļā no vajātāja.

Ausīs svilpoja ledains vējš, asaras aizmigloja acis, sasala skropstās. Bars nevērīgi spārniem plivinošu, rie­bīgu ihi gribēja mesties uz laivu, bet nepaguva un pa­lika iepakaļ. Gusevs jau sen bija zaudējis virzienu. Asi­nis pulsēja deniņos, šķidrais gaiss cirta ledainām pātagām. Tad Gusevs pilnā gaitā drāzās lejup. Kuģis palika iepakaļ un pazuda aiz apvāršņa.

Tagad apakšā, cik vien acs varēja aptvert, izpletās' vara krāsas tuksnesis. Ne kociņa, ne dzīvības visap­kārt. Tikai lidlaivas ēna skrēja pa lēzeniem uzkalniem, pa smilšu viļņiem, pa akmeņainu, plaisām izvagotu zemi, kas dzirkstīja kā stikls. Sur tur uzkalnos meta drūmu ēnu cilvēku mitekļu drupas. Viscaur šai tuksnesī rēgojās izžuvušu kanālu gultnes.

Saule grima zemāk aiz līdzenā smilts klajuma ma­las, liesmoja skumji vara krāsas rieti, bet Gusevs vēl jo>- projām redzēja lejā pīšļos slīgstošās, mirstošās Turnas; smilšu viļņus, uzkalnus, drupas.

Ātri iestājās nakts. Gusevs nolaidās uz smilšainai klajuma. Izkāpa no laivas, atsedza no Losa sejas pa­lagu, pacēla viņa plakstus, piespieda ausi pie sirds — Loss sēdēja ne dzīvs, ne miris. Viņam uz mazā pirkstiņa- Gusevs ieraudzīja gredzentiņu un pie tā važiņā vaļēju,- flakoniņu.

— Kas par tuksnesi! — sacīja Gusevs, atiedams no laivas. Ledainas zvaigznes iedegās neaptverami aug­stās, melnās debesīs. Smiltis likās pelēkas šo zvaigžņui gaismā. Bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt smiltis bir­stam dziļajās soļu pēdās .. . Mocīja slāpes. Uzmācās skumjas. — Kas par tuksnesi! — Gusevs atgriezās pie laivas, nosēdās pie stūrēm. Kurp lai lido? Zvaigžņu raksti bija neizprotami un nepazīstami.

Gusevs ieslēdza motoru, bet propelleris, gausi pavir- puļojis, apstājās. Motors nedarbojās: kārbiņa ar spridzi­nāmo pulveri bija tukša.

— Nu labi, —- Gusevs klusi noteica. Atkal izkāpa no laivas, aizbāza milnu mugurpusē aiz jostas, izvilka ārā Losu. — Iesim, Mstislav Sergejevič, — uzlika viņu uz pleca un sāka iet, stigdams līdz potītēm smiltīs. Gāja ilgi. Aizgāja līdz uzkalnam, nolika Losu uz kādu kāpņu smilšainām pakāpēm, atskatījās uz zvaigžņu gaigmā vientuļi mirdzošu kolonu uzkalnā un — nolikās guļus. Nāvīgs nogurums kā jūras bēgums iešalca asinīs.