ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

— Mēs laikam virzāmies caur komētas galvu, — Loss čukstēja. — Ieslēdziet reostatus. Jātiek ārā no šiem laukiem, citādi komēta aiztrauks mūs pie Saules.

Gusevs pielīda pie augšējās actiņas, Loss nostājās pie reostatiem. Sitieni pret olas apšuvumu kļuva bie­žāki un stiprāki. Gusevs sauca no augšas:

— Vieglāk — šķautne pa labi… Tagad pilnā sparā … Kalns, kalns lido … Esam garām … Uz priekšu, uz priekšu, Mstislav Sergejevič!

Dimanta lauki bija daļa no izplatījumā klaiņojošas komētas. Ilgu laiku aparāts, iekļuvis tās pievilkšanas sfērā, virzījās caur debesu akmeņiem. Aparāta ātrums pastāvīgi pieauga, darbojās absolūtie matemātikas li­kumi — pamazām pārmainījās olas un meteorītu lido­juma virziens: radās arvien lielāks leņķis. Zelta miglas plankums — nezināmās komētas galva un tās sliede — meteorītu bari brāzās pa hiperbolu — mūžīgu līkni, lai, aplidojot Sauli, uz visiem laikiem pazustu izplatījumā. Aparāta lidojuma līkne aizvien vairāk tuvojās elipsei.

Gandrīz nepiepildāma cerība atgriezties Zemes virsū atmodināja Losu un Gusevu dzīvei. Tagad viņi, neat- iedami no actiņām, vēroja debesis. Aparātu no vienas puses stipri karsēja saule, vajadzēja novilkt drēbes.

Dimanta lauki palika tālu lejā: tie likās kā dzirkstis, kļuva par baltu miglāju un pazuda. Un, skat, milzīgā tālumā parādījās pavadoņu ielenktais Saturns, kas at- mirdza varavīksnes lokos.

Komētas pievilktā ola atgriezās Saules sistēmā.

Vienu laiku tumsu šķēla vizoša līnija. Drīz vien arī tā nobāla, izdzisa. Tie bija asteroīdi — mazas planētas, kas neskaitāmos spietos lido ap Sauli. So planētu pie­vilkšanas spēks vēl vairāk izlieca olas lidojuma līkni. Beidzot vienā no augšējām actiņām Loss ieraudzīja dī­vainu, apžilbinošu, šauru sirpi, — tā bija Venēra. Gandrīz tai pašā laikā Gusevs, kas vēroja pa otru actiņu, bries­mīgi iešņācās un pagriezās nosvīdis, sarkans:

— Viņa, nudien, viņa! …

Melnajā tumsā silti iezaigojās sidrabzilgana lode. Atstatu no tās un kvēlāk par to mirdzēja lodīte, tik liela kā jāņoga. Aparāts traucās mazliet sāņus no tām. Tad Loss nolēma izmantot bīstamu līdzekli — pagriezt apa­rāta rīkli, lai atvirzītu eksplozijas asi no lidojuma tra­jektorijas. Pagrieziens izdevās. Virziens sāka mainīties. Siltā lodīte pamazām pārvietojās zenītā.

Trauca, trauca uz priekšu laika izplatījums. Loss un Gusevs gan kļāvās klāt novērošanas caurulītēm, gan vāļājās starp izsvaidītajām ādām un segām. Zuda pē­dējie spēki. Mocīja slāpes, bet viss ūdens bija izdzerts.

Un tad pusnemaņā Loss ieraudzīja, ka ādas, segas un maisi sāk slīdēt gar sienām. Gaisā palika karājoties arī Guseva līdz pusei kailais ķermenis. Tas viss šķita kā murgi. Gusevs izrādījās guļus pie actiņas. Re, viņš piecēlās, murminādams ieķērās sev krūtīs, sāka purināt izspūrušo galvu, viņa seja noplūda asarām, ūsas nokārās.

— Mīļā, mīļā, mīļā! …

Apziņas miglā Loss tomēr saprata, ka aparāts pa­griezies un, Zemes pievilkšanas sfērā ierauts, traucas ar rīkli uz priekšu. Viņš pielīda pie reostatiem un pagrieza tos — ola nodrebēja, nodārdēja. Viņš noliecās pie ac­tiņas.

Tumsā karājās milzīga, saules apmirdzēta ūdens lode. Okeāni likās zili, salu kontūras iezaļganas, mā­koņu lauki aizsedza kādu kontinentu. Valgā lode lēni griezās. Asaras aizmigloja acis. Dvēsele, pārplūzdama asarām aiz mīlas, lidoja pret zilganvalgo gaismas stabu. Cilvēces dzimtene! Dzīvības avots! Pasaules sirds!

Zemeslode aizsedza pusi no debess. Loss pagrieza reostatus līdz galam. Tomēr lidojums bija straujš, čaula sakarsa, sāka kvēlot gumijas apvalks, garoja ādas

pārvalki. Ar pēdējiem spēkiem Gusevs pagrieza lūkas vāku. Spraugā kaukdams ielauzās ledains vējš. Zeme it kā atplēta rokas, saņemot savus dēlus.

Trieciens bija stiprs. Apšuvums pārsprāga. Ola dziļi iedūrās ar rīkli zāļainā uzkalnā.

Bija pusdiena, trešais jūnijs, svētdiena. Stipri tālu no kritiena vietas, Mičigana ezera krastā, visi, kas pabrau­kājās laivās, sēdēja uz vaļējām restorānu un kafejnīcu terasēm, spēlēja tenisu, golfu, futbolu, laida skaidrajās debesīs papīra pūķus, — visi šie daudzie cilvēki, kas bija izbraukuši svētdienas atpūtā izjust zaļo krastu skais­tumu, jūnija lapu šalkoņu, dzirdēja piecas minūtes no vietas savādu, kaucošu troksni.

Cilvēki, kas atcerējās pasaules kara laikus, vērdamies debesīs, teica, ka tā parasti rēkuši smagās artilērijas šāvieni. Tad daudziem izdevās ieraudzīt ātri lejup slī­došu apaļu ēnu.

Nepagāja ne stunda, kad aparāta kritiena vietā sa­lasījās liels pūlis. Ziņkārīgie skrēja no visām pusēm, rāpās pāri sētām, brāzās ar automobiļiem, ar laivām pa zilo ezeru. Ar apdeguma kārtu apklātā, iegumzītā un ieplīsusi ola stāvēja sašķiebusies uzkalnā. Klātesošie iz­sacīja daudz varbūtību, vienu neticamāku par otru. Se­višķs satraukums radās pūlī, kad uz pusatvērtās lūkas vāka izlasīja ar cirtni ieskrāpēto uzrakstu — «KPFSR. Izlidojuši no Petrogradas 192… gada 18. augustā». Tas bija jo brīnišķīgāk tāpēc, ka šodien bija tūkstoš de­viņsimt … gada trešais jūnijs. Vārdu sakot, atzīme uz aparāta bija izdarīta priekš trīsarpus gadiem.

Kad pēc tam noslēpumainā aparāta iekšienē atska­nēja klusi vaidi, pūlis šausmās atvirzījās un apklusa. Ieradās policija, ārsts un divpadsmit korespondentu ar fotoaparātiem. Atvēra lūku un ar vislielāko uzmanību iz­vilka no olas iekšienes divus puskailus cilvēkus: viens, izdilis kā skelets, vecs, ar baltiem matiem, bija bez sa­maņas, otrs, ar sadragātu seju un salauztām rokām, žēli vaidēja. Pūlī atskanēja līdzjūtības saucieni, sieviešu rau­das. Debesu ceļotājus ielika automobilī un aizveda uz slimnīcu.

Kristāldzidrā, laimes pilnā balsī dziedāja putns aiz atvērta loga. Dziedāja par saules staru, zilām debesīm. Loss klausījās, nekustīgi gulēdams spilvenos. Asaras plūda pa grumbaino seju. Viņš jau kaut kur bija dzirdējis šo kristāldzidro balsi. Bet kur, kad?

Aiz pusatsegtiem, rīta vēja mazliet uzpūstiem loga aizkariem ārā zālē mirdzēja zilganpelēka rasa. Mitrās lapas kā ēnas kustējās uz aizkariem. Dziedāja putns. Tālumā aiz meža cēlās balts, blīvs mākonis.

Kāda sirds ilgojās šās zemes, mākoņu, skaļu lietus brāzmu un mirdzošas rasas, milžu, kas klejo pa zaļiem uzkalniem . . . Viņš atcerējās — tā saulainā rītā kaut kur, tikai ne Zemes virsū, putns dziedāja par Aelitas sap­ņiem … Aelita … Bet vai viņa maz bija? Vai nebija tikai sapnī? Nē. Putns dzied ar stikla mēlīti par to, ka reiz sieviete, iezilgana kā krēsla, ar skumju, kalsnu seju, sēžot naktī pie uguns sārta, dziedājusi seno mīlas dziesmu. Lūk, kāpēc plūda asaras pa grumbainajiem Losa vaigiem. Putns dziedāja par to, kas palika aiz zvaig­znēm, un par sirmo, grumbaino, veco sapņotāju, kas ap­lidojis debesis.

Vējš stiprāk uzpūta aizkarus, apakšējā mala liegi no- plandēja, istabā ieplūda medus, zemes, valgmes smarža.

Vienā šādā rītā slimnīcā parādījās Skailss. Viņš cieši paspieda Losa roku — Apsveicu, dārgais draugs, — nosēdās uz ķeblīša pie gultas, atstūmis cepuri pakausī.

— Jūs stipri nokausējis šis ceļojums, veco zēn, — viņš sacīja. — Nupat biju pie Guseva, jā, tas ir īsts vīrs: rokas ģipsī, žoklis pušu, bet visu laiku smej: ļoti apmierināts, ka atgriezies. Es nosūtīju viņa sievai uz Petrogradu telegramu un pieci tūkstoši dolāru. Par jums telegrafēju savai avīzei, saņemsiet milzīgu summu par «Ceļojuma iespaidiem». Bet jums vajadzēs papildināt aparātu — jūs esat nelāgi nolaidies. Velns lai parauj! — ja iedomājas, pagājuši gandrīz četri gadi no tā ārprātīgā vakara Petrogradā! Ieteicu jums, veco zēn, iedzert glā­zīti laba konjaka, tas jums atkal iedvesīs dzīvību.