ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Pēc brīža Loss jautāja savādā balsī, paklusām:

— Vai tagad — nekā neredzat?

— Nē.

— Pa kreisi taluma.

— Nē, nē.

Loss nočukstēja kaut ko pie sevis, pārmija kājas:

— Neganti un valdonīgi mīlēt dzīvi… Tikai tā …

— Par ko jūs to sakāt?

— Par viņiem. Un arī par mums.

Arī Gusevs pārmija kājas, nopūtās:

— Lūk, dzirdiet, elpo.

Kas — vai nāve?

— Velns zina kas.

— Viņa ir še, — Loss sacīja tai pašā savādajā balsī.

Sai brīdī tālumā atskanēja dārdi neskaitāmos tuneļos.

Nodrebēja dzega zem kājām, notrīsēja siena. Sāka birt tumsā akmeņi. Gaisa viļņi aizdārdēja un apklusa. Tas bija septītais sprādziens. Tuskubs turēja vārdu. Pēc sprā­dziena atstatuma varēja vērot, ka Soacēra palikusi tālu rietumos.

Kādu laiku čabēja krītošie akmentiņi. Kļuva klusi, vēl klusāk. Gusevs pirmais ievēroja, ka nopūtas dziļumā norimušas. Tagad no turienes plūda dīvainas skaņas — šalkoņa, šņākoņa, likās, tur sāk mutuļot kāds mīksts šķidrums.Gusevs tagad kļuva kā ārprātīgs: izpleta ro­kas gar sienu un devās uz priekšu iekliegdamies, lamā­damies, atsviezdams akmeņus.

— Dzega iet apkārt. Vai dzirdat? Vajag būt izejai. Pie joda, sasitu galvu! — Kādu laiku viņš virzījās uz priekšu klusēdams, pēc tam uztraukti teica kaut kur priekšā Losam, kas joprojām nekustīgi stāvēja pie sie­nas: — Mstislav Sergejevič … Rokturis … Svirslē- dzis … Nudien, svirslēdzis …

Atskanēja kaucoša, ierūsējusi čirkstoņa. Putekļaina gaisma uzliesmoja zem zema ķieģeļu kupola. Tā lēzeno spriešļu sāni balstījās uz šauras, gredzenveidīgas dzegas, kas nokārās pār apaļu, metru desmit platu šahtu.

Gusevs vēl arvien turējās pie svirslēdža roktura. Loss bija piespiedies pie sienas šahtas otrā pusē zem kupola arkas. Viņš ar delnu aizsedza acis no spilgtās gaismas. Tad Gusevs ieraudzīja, ka Loss atvilka roku un pavērās lejup šahtā. Viņš zemu noliecās ieskatīdamies. Viņa roka sāka drebēt, it kā pirksti censtos kaut ko nokratīt. Viņš pacēla galvu, baltie mati bija sacēlušies stāvus, acis ieplestas kā nāvīgās šausmās.

Gusevs uzsauca viņam:

— Ko jūs tā skatāties? — un tikai tad pavērās ķie­ģeļu šahtas dziļumā.

Tur kustējās, ņurdzījās tumšbrūnu spalvu mudžek­lis. No tā nāca šī šņākoņa un čaukstoņa, kas kļuva ar­vien stiprāka un draudīgāka. Spalvu mudžeklis sacēlās, izbozās. Tas viscaur bija pārklāts pret gaismu pavēr­stām lielām, it kā zirga acīm, pinkainām ķetnām …

— Nāve! — Loss iekliedzās.

Tas bija milzīgs zirnekļu bars. Viņi acīm redzot vai­rojās siltajā šahtas dziļumā, sprādziens bija satraucis tos, un visa šī masa uzburbdama sāka rāpties uz augšu. Tie tad arī šņāca un mīksti čaukstēja. Pēkšņi viens no zirnekļiem izslietām ķetnām sāka skriet pa dzegu.

Izeja uz dzegu bija netālu no Losa. Gusevs iekliedzās:

— Bēdz! — un ar stipru lēcienu triecās pāri šahtai, noskrambādams galvu gar kupola spraisli, nokrita zemē pie Losa, saķēra viņu aiz rokas un vilka iekšā ejā, tunelī. Abi cik spēdami metās skriet.

Tālu cita no citas zem tuneļa spraišļiem dega no­putējušas laternas. Biezi putekļi klāja grīdu, kolonu un statuju drupas, šauru durvju sliekšņus, aiz kuriem at­radās citas ejas. Gusevs un Loss ilgi gāja pa šo gai­teni. Tas nobeidzās zālē ar lēzeniem spraišļiem, zemām kolonām. Vidū stāvēja sagrauta akmens statuja — sie­viete ar platu un bargu seju. Dziļumā krēsloja durvju iedo­bumi. Arī še visu klāja putekļi — karalienes Magras statuju, trauku drumslas.

Loss apstājās, viņa acis bija glāžainas, izplestas.

— Tur viņu ir miljoniem, — viņš sacīja atskatīda­mies, — viņi gaida, viņu stunda nāks, viņi uzvarēs dzī­vību, kļūs par Marsa valdniekiem …

Gusevs aizvilka Losu visplatākajā tunelī, kas sākās no zāles. Laternas dega retumis un blāvi. Viņi gāja ilgi. Pārgāja pāri apaļam tiltam, kas bija pārmests pār platu plaisu, tās dibenā gulēja milzu mašīnu skrituļi. Tālāk atkal slējās putekļainas, pelēkas sienas. Grūtsirdība pār­ņēma sirdi. Aiz noguruma ļodzījās kājas. Loss vairāk­kārt atkārtoja klusā balsī:

— Laidiet mani, es atgulšos.

Viņa sirds brīžiem stājās pukstēt. Šausmīga smeldze pārņēma viņu, viņš klupdams vilkās pa putekļiem aiz Guseva. Aukstu sviedru lāses plūda pa seju. Loss bija ieskatījies tur, no kurienes vairs nevar būt atgriešanās. Un tomēr vēl stiprāks spēks viņu atvirzīja no šās robe­žas, un viņš vilkās pusdzīvs pa tukšiem, bezgalīgiem gaiteņiem.

Tunelis krasi nogriezās. Gusevs iekliedzās. Apa|ajā ejas ietvarā viņu acīm pavērās spilgti zilas, apžilbinošas debesis un Losam tik pazīstamā kalna ledū un sniegā mirdzošā virsotne. Viņi iznāca no labirinta netālu NO Tuskuba mājas.

— Debesu Dēls, Debesu Dēls! — sauca sīka balstiņa.

Gusevs un Loss tuvojās mājai no birzes puses. Zilajā krūmājā parādījās smaila sejiņa. Tas bija Aelitas me­hāniķis, pelēkā kažociņā ģērbies zēns. Viņš sasita rokas un sāka lēkāt, viņa sejiņa sakrunkojās kā tapiram. Pa­šķīris zarus, viņš parādīja cirka drupās paslēptu spār­noto laivu.

Viņš izstāstīja: nakts pagājusi mierīgi, pirms aus­mas atskanējis attāls rībiens un parādījusies ugunsgrēka blāzma. Viņš nodomājis, ka Debesu Dēli gājuši bojā, ielēcis laivā un aizlidojis uz Aelitas paslēptuvi. Arī viņa dzirdējusi sprādzienu un no klints augšas lūkojusies uz ugunsgrēku. Viņa sacījusi zēnam: «Atgriezies mājās un gaidi Debesu Dēlu. Ja tevi notvers Tuskuba kalpi, mirsti klusēdams; ja Debesu Dēls nogalināts, nokļūsti pie viņa līķa, uzmeklē akmens flakoniņu, kas viņam klāt, un at­ved man.»

Loss, sakodis zobus, noklausījās zēna stāstu. Pēc tam Loss un Gusevs nogāja pie ezera, nomazgāja asinis un putekļus. Gusevs izgrieza no stipra koka milnu, gan­drīz kā zirga kāju. Viņi iesēdās laivā, uzlidoja zaigo­jošajā zilgmē.

Gusevs un mehāniķis ievilka laivu alā, nogulās pie ieejas un izpleta karti. Sai brīdī no augšas, no klintīm noskrēja Iha. Raudzīdamās uz Gusevu, saņēma vaigus rokās. Asaras plūda straumēm no viņas mīlā mirdzoša­jām acīm. Gusevs līksmi iesmējās.

Loss viens devās lejā bezdibenī pie Svētā Sliekšņa. It kā vēja spārni trauca viņu pa stāvajām kāpnītēm, šau­rajām ejām un tiltiņiem. Kas notiks ar Aelitu, ar viņu, vai tie izglābsies, vai ies bojā? — to viņš nepētīja: sāka domāt un atmeta šīs domas. Galvenais, satricinošais būs tas, ka tūdaļ viņš atkal ieraudzīs «zvaigžņu gaismas radīto».

Strauji pārskrējis pāri tvaika mutuļos ietītajam lī­kajam tiltam, kas veda pār alas ezeru, Loss, tāpat kā pagājušajā reizē, zemo kolonu otrā pusē ieraudzīja kalnu perspektīvu. Viņš uzmanīgi izgāja uz laukumiņa, kas ka­rājās pār bezdibeni. Svētais Slieksnis mirdzēja blāvā zeltā.

Bija tveicīgi un klusi. Losam gribējās aizgrābti, maigi noskūpstīt rūsganās sūnas, soļu pēdas šai pēdējā patvē­rumā.

Dziļi lejā stīdza neauglīgas kalnu smailes. Blīvajā zilgmē vizēja ledāji. Rau, uguns sārta pelni, rau, nomī­dītās sūnas, kur Aelita dziedāja ullas dziesmu. Ķirzaka ar šķautnainu muguru šņākdama metās skriet pa akme­ņiem un, pagriezusi galviņu, sastinga.

Loss piegāja pie klints, pie trīsstūrainajām durtiņām, pavēra tās un pieliecies iegāja alā.

No griestiem gaismekļa apstarota, baltos spilvenos dusēja Aelita. Viņa gulēja augšpēdu, aizlikusi kailo el­koni aiz galvas. Viņas kalsnā seja bija skumja un maiga. Sakļautās skropstas trīsēja, viņa laikam redzēja sapni.