ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

— Tuskubs, valdība, karaspēka paliekas un daļa iedzī­votāju iegāja karalienes Magras labirintos zem pilsē­tas, — Gors sacīja.

Gusevs uzlēca no krēsla.

— Kāpēc tad jūs klusējat?

— Dzīties pakaļ Tuskubam nav vērts. Sēdiet un ēdiet, Debesu Dēls. — Gors, pieri saraucis, izvilka no kabatas sausas havras saišķi, kas bija iesarkans kā pi­pari, iebāza to aiz vaiga un sāka lēni zelēt. Viņa acis apmiglojās, satumsa, grumbas izklīda. — Priekš dažiem gadu tūkstošiem mēs necēlām lielas mājas, mēs neva­rējām tās apkurināt: vēl nebija atrasta elektrība. Ziemas saltumā iedzīvotāji kāpa lejā dziļi zem Marsa virsmas. Milzīgās zāles, kas bija ierīkotas ūdens izskalotās alās, kolonādes, tuneļi, gaiteņi sasila no planētas iekšējā kar­stuma. Vulkānu rīklēs karstums bija tik liels, ka mēs to izmantojām tvaika ieguvei. Vēl līdz šim dažās salās dar­bojas smagnējās tā laika tvaika mašīnas. Tuneļi, kas sa­vieno apakšzemes pilsētas, stiepjas gandrīz zem visas planētas. Meklēt Tuskubu šai labirintā ir neprātīgi. Viņš vienīgais zina karalienes Magras labirinta plānus un noslēpumainās ejas. Sl karaliene — divu pasauļu pavēl- niece kādreiz pārvaldīja visu Marsu. Zem Soacēras tu­neļu tīkls ved uz pieci simti dzīvām pilsētām un vairāk nekā tūkstoš nedzīvām, izmirušām. Tur visur ir ieroču noliktavas, gaisa kuģu ostas. Mūsu spēki izkaisīti, mēs esam vāji apbruņoti. Tuskubam ir armija, viņa pusē ze­mes īpašnieki, havras plantatori un visi tie, kas priekš trīsdesmit gadiem pēc iznīcinošā kara ieguva savā īpa­šumā pilsētas mājas. Tuskubs ir gudrs un nodevīgs. Viņš ar nodomu radīja šos notikumus, lai reiz par visām rei­zēm satriektu katru pretestību … Ak zelta gadsimts! … Zelta gadsimts! …

Gors papurināja noreibušo galvu. Vaigos parādījās mēļi plankumi. Uz viņu sāka iedarboties havra.

— Tuskubs sapņo par zelta gadsimtu: ievadīt pēdējo Marsa laikmetu — zelta gadsimtu. Tanī ieies tikai iz­redzētie, tikai svētlaimes cienīgie. Vienlīdzība nav sa­sniedzama, vienlīdzības nav. Vispārējā laime ir ārprā­tīgo, havras apreibināto murgi. Tuskubs sacīja: slāpes pēc vienlīdzības un vispārēja taisnība posta augstākos civilizācijas sasniegumus. — Uz Gora lupām parādī­jās iesārtas putas. — Doties atpakaļ nevienlīdzībā, ne­taisnībā! Lai pagājušie gadsimti kā ihi metas uz mums! Iekalt vergus ķēdēs, piekalt pie mašīnām, pie darbgal­diem, nolaist šahtās… Lai būtu papilnam sirdēstu. Un izredzētiem — papilnam laimes . .. Tas būs zelta gad­simts. Zobu šņirkstieni un tumsa. Lai nolādēts mans tēvs un māte! Piedzimt pasaulē! Lai lāsts pār mani!

Gusevs raudzījās uz viņu, steidzīgi zelēja papirosu:

— Nu, vai zināt, esat gan jūs nodzīvojušies! …

Gors ilgi klusēja, salīcis uz patronu kārbām kā mūž­sens vecis.

— Jā, Debesu Dēls. Mēs, senās Turnas iedzīvotāji, neesam atrisinājuši mīklu. Šodien es redzēju jūs kaujā. No jums dzirkstīt dzirkstī prieks. Jūs esat sapņaini, kaisli un bezrūpīgi. Jums, Zemes dēliem, lemts kādreiz atrisi­nāt mīklu. Nevis mums, mēs esam veci. Mēs esam pelni. Mūsu stunda palaista garām.

Gusevs savilka jostu:

— Nu labi. Ko domājat rīt iesākt?

— Rīt vajadzēs uzmeklēt pa spoguļtelefonu Tuskubu un uzsākt ar viņu sarunas par savstarpēju piekāpšanos …

— Jūs, biedri, veselu stundu pļāpājat blēņas, — Gu­sevs pārtrauca. — Te būs dispozīcija rītdienai: jūs pa­ziņosiet visam Marsam, ka vara pārgājusi strādnieku ro­kās. Pieprasiet pilnīgu padevību. Bet es salasīšu brašus puišus un līdz ar visu floti stumšos uz poliem, sagrābšu elektromagnētiskās stacijas. Nekavējoties sākšu telegra­fēt Zemei, uz Maskavu, lai pēc iespējas drīzāk sūta pa­pildspēkus. Pusgada laikā viņi uzbūvēs aparātus, un jālido tikai…

Gusevs sagrīļojās un smagi nosēdās uz galda. Viss nams drebēja. No spraišļu tumsas sāka birt griestu iz­greznojumi. Uz grīdas gulošie marsieši uzlēca kājās, ska­tījās apkārt. Jauns, vēl stiprāks trieciens satricināja namu. Nošķinda sasistie stikli. Atsprāga vaļā durvis. Dobja, vienmēr stiprāka rūkoņa piepildīja zāli. Uz lau­kuma atskanēja kliedzieni, šāvieni.

Marsieši, kas bija metušies uz durvīm, kāpās atpa­kaļ, pašķīrās. Ienāca Debesu Dēls — Loss. Grūti bija pazīt viņa seju: milzīgās acis iekritušas un tumšas, dī­vaina gaisma plūda no tām. Marsieši vairījās viņa, tu­pās zemē. Losa baltie mati bija saslējušies stāvus.

— Pilsēta ielenkta, — viņš sacīja skaļi un stingri, — debess pilna kuģu ugunīm. Tuskubs spridzina strād­nieku kvartālus.

Loss un Gors gāja šai brīdī ārā uz nama kāpnēm zem kolonādes, kad atskanēja otrs sprādziens. Kā zil­gans vēdeklis uzlidoja liesmas pilsētas ziemeļu daļā. Skaidri bija redzami uzplandošie dūmu un pelnu mu­tuļi. Pēc dārdoņas aiztrauca viesulis. Sarkana blāzma aptvēra pusi no debess. Tagad neviens kliedziens neat­skanēja uz zvaigžņveidīgā laukuma, kas bija pilns ar karaspēku. Marsieši mēmi raudzījās blāzmā. Tur sabirza pīšļos viņu mitekļi, viņu ģimenes. Cerības aizlidoja līdz ar melnajiem dūmu mutuļiem.

Gusevs, ātri apspriedies ar Losu un Goru, pavēlēja sagatavot gaisa floti cīņai. Visi kuģi bija arsenālā. Ti­kai piecas milzīgās spāres atradās laukumā. Gusevs tās izsūtīja izlūkos. Kuģi pacēlās gaisā — spārni atmirdza ugunīs.

No arsenāla atbildēja, ka pavēle saņemta un kara­spēks sāk novietoties kuģos. Pagāja kāds laiks. Dūmainā blāzma pletās arvien platāka. Draudīgs klusums valdīja pilsētā. Gusevs ik pēc minūtes sūtīja marsiešus pie spo- guļtelefona pasteidzināt novietošanos kuģos. Pats kā milzīga ēna klaiņoja pa laukumu, aizsmacis kliedza, rī­kodams nekārtīgos karaspēka sablīvējumus kolonās. Pie­iedams pie kāpnēm, sabozās — ūsas saslējās stāvus.

— Sakiet taču viņiem arsenālā (tad nāca Gorām ne­saprotams izteiciens), — ašāk, ašāk…

Gors aizgāja pie telefona. Beidzot pienāca telefono- grama, ka karaspēks novietots, kuģi paceļas gaisā. Pa­tiešām, zemu pār pilsētu blīvajā ugunsgrēka blāzmā pa­rādījās lidojošās spāres. Gusevs, iepletis kājas, atme­tis galvu, apmierināts vērās šais dzērvju kāšos. Tai brīdī atskanēja trešais, visstiprākais sprādziens.

Zilgu liesmu šķēpi aizkrustoja kuģiem ceļu, kuģi uz­lidoja augšup, sāka virpuļot un pazuda. Tai vietā pacēlās pīšļu stabi, dūmu mutuļi.

Starp kolonām parādījās Gors. Viņam galva bija ierauta plecos. Seja drebēja, mutes kaktiņi bija nošļu­kuši. Kad apklusa sprādziena troksnis, Gors sacīja:

— Arsenāls uzspridzināts. Flote gājusi bojā.

Gusevs sausi nokrekšķējās, sāka grauzt ūsas. Loss

stāvēja, piespiedis pakausi pie kolonas, raudzījās blāzmā. Gors pacēlās uz pirkstgaliem līdz viņa acīm, kas bija kļuvušas glāžainas.

— Nebūs labi tiem, kas paliks šodien dzīvi.

Loss neatbildēja. Gusevs ietiepīgi pakratīja galvu un nogāja uz laukuma. Atskanēja viņa komanda. Un mar­sieši kolona pēc kolonas devās ielās uz barikādēm.

Guseva spārnotā ēna pārlidoja seglos laukumu, klie­dzot no augšas:

— Ašāk, ašāk, kustieties, velna sprāgoņas!

Laukums kļuva tukšs. Milzīgais ugunsgrēka sektors

tagad apmirdzēja spāres, kas tuvojās no otras puses: tās cēlās kā viļņi no apvāršņa un devās pāri pilsētai. Tie bija Tuskuba kuģi.

Gors sacīja:

— Bēdziet, Debesu Dēls, jūs vēl varat glābties.