ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Loss un mehāniķis novietoja laivu alā, pacēla uz ple­ciem grozus un līdz ar sievietēm devās pa klintīs tikko manāmām, aiz vecuma izbirzušām kāpnēm lejup aizā.

Aelita viegli un ātri gāja pa priekšu. Turēdamās pie klinšu izciļņiem, uzmanīgi šad tad pavērās Losā. Zem viņa lielajām kājām lidoja lejup akmeņi, skaļi atbalso­jās bezdibenī.

— Se kāpa lejup Magacitls, nesdams nūju ar pie­sieto dziju, — Aelita sacīja. — Tūlīt tu redzēsi vietu, kur liesmoja svētās uguns loki.

Aizas vidū kāpnes ievirzījās dziļi klintī, šaurā tunelī. No tuneļa tumsas plūda mitrs valgums. Skardams ar pleciem akmeņus", salīkdams, Loss ar pūlēm kustējās starp gludajām sienām uz priekšu. Taustoties viņš at­rada Aelitas plecu un tūlīt sajuta uz lūpām viņas elpu. Viņš čukstēja krieviski: «Mīļā.»

Tunelis nobeidzās pusapgaismotā alā. Visur mirdzēja bazalta kolonas. Dziļāk pacēlās liegi tvaika mutuļi. Bur­buļoja ūdens, vienmuļi krita pilieni no dziļumā nesaska­tāmiem spraišļiem.

Aelita gāja pa priekšu. Viņas melnais apmetnis un smailā cepurīte atspulga ezerā, dažreiz pazuda tvaika mākoņos. Viņa sacīja no tumsas: «Uzmanīgāk!» — un parādījās uz šauras, stāvas sena tilta arkas. Loss juta, kā zem kājām dreb tilta spraislis, bet viņš raudzījās ti­kai uz vieglo apmetni, kas slīdēja pustumsā.

Kļuva gaišāks. Pār galvu iemirgojās kristāli. Ala nobeidzās ar zemu akmens stabu kolonādi. Aiz stabiem bija redzama Liziazīras klinšaino virsotņu un kalnu ba­seinu perspektīva vakara saulē.

Kolonādes otrā pusē bija plata, ar rūsganu sūnu ap­augusi terase. Tās malas krauji nošķēlās. Tikko manā­mas kāpnītes un celiņi veda augšā alu pilsētā. Terases vidū atradās līdz pusei zemē iegrimis, apsūnojis Svētais Slieksnis. Tas bija liels masīva zelta sarkofags [6] . neveikli darināti zvēru un putnu attēli greznoja to no četrām pusēm. Augšā bija attēlots dusošs marsietis — viena roka zem galvas, ar otru piespiesta pie krūtīm ulla. Vis­apkārt šai brīnišķajai skulptūrai bija sagruvušās kolo­nādes paliekas.

Aelita noslīga uz ceļiem pie Sliekšņa un noskūpstīja dusošā attēlu uz sirds. Kad viņa piecēlās, tās seja bija domīga un lēnprātīga. Arī Iha nometās pie dusošā kā­jām, apskāva tās, piespiedās ar seju.

Klints kreisajā pusē starp pusnoberztiem uzrakstiem bija redzamas trijstūrainas zelta durtiņas. Loss nokasīja apsūnojumu un ar pūlēm pavēra tās. Te bija Sliekšņa sarga senais miteklis — tumša aliņa ar akmens soliem, pavardu un granītā iecirstu guļvietu. Se viņi ienesa gro­zus. Iha izklāja grīdu ar mašu, uztaisīja gultu Aelitai, ielēja eļļu gaismeklī, kas karājās pie griestiem, un iede­dzināja to. Jauniņais mehāniķis aizgāja sargāt spārnoto laivu.

Aelita un Loss sēdēja bezdibeņa malā. Saule aizslē­pās aiz smailajām kalnu virsotnēm. Asas, garas ēnas sāka stiepties no kalniem, sašķēlās aizu dobumos. Drūms, neauglīgs, mežonīgs bija šis apgabals, kur kād­reiz slēpušies no cilvēkiem senie Aoli.

— Agrāk šie kalni bija apauguši ar augiem, — Ae­lita sacīja, — še ganījās haši bari un aizās šalca ūdens­kritumi. Turna mirst. Noslēdzas ilgu jo ilgu gadu tūk­stošu loks. Varbūt mēs esam pēdējie: mēs aiziesim, un Turna paliks tukša.

Aelita uz brīdi apklusa. Saule nogrima netālu aiz klinšu šķautnēm, kas atgādināja pūķus. Nevaldāmi, asinssarkani rieti izplūda augšā, mēļajā tumsā.

— Bet mana sirds saka ko citu. — Aelita piecēlās un devās gar krauju, uzlasīdama sausas sūnu šķipsnas, nokaltušus zariņus.

Savākusi tos apmetņa stūri, viņa atgriezās pie Losa, sakrāva sārtu, atnesa no alas gaismekli un, nometusies uz ceļiem, aizdedzināja zāli. Sārts iedegdamies sāka sprēgāt.

Tad Aelita izvilka no apmetņa apakšas nelielu ullu un nosēdusies, atbalstīdamās ar elkoņiem pret paceltu celi, skāra stīgas. Tās ieskanējās maigi kā bites sanoņa. Aelita pacēla galvu pret nakts tumsā iznirstošām zvaig­znēm un sāka dziedāt paklusā, zemā, skumjā balsī:

Salasi sausas zāles un aplauztus zarus,

Saliec tos kaudzē,

Šķel akmeni pret akmeni, sieviete, divu dvēseļu valdniece,

Izšķil dzirksti, un kvēlot sāks uguns sārts.

Sēdies pie uguns, izstiep rokas pret liesmu.

Tavs virs sēž otrā pusē aiz plandošām mēlēm.

Viņa acis ir spilgtākas nekā zvaigznes, kvēlākas nekā uguns,

drošākas nekā fosforiskās Ca acis. Zini — kā izdzisusi ogle būs saule,

Kritīs zvaigznes no debesīm, izdzisīs ļaunā Talcetla pār pa­sauli, —

Bet tu, sieviete, sēdi pie uguns, izstiepusi rokas pret to, Un klausies balsīs, ko saka nākošās audzes. Ak sieviete, tu mūžīgais dzīvības avots …

Uguns sārts izdega. Nolaidusi ullu uz ceļiem, Aelita raudzījās oglēs, tās meta sarkanu mirdzu viņai sejā.

— Pēc senas paražas, — viņa dzedrā balsī sacīja, — sieviete, kas nodzied vīrietim ullas dziesmu, kļūst par viņa sievu..

Pusnaktī Loss izlēca no lidlaivas Tuskuba mājas pa­galmā. Mājas logi bija tumši, tātad Gusevs vēl nebija atgriezies. Slīpo sienu apgaismoja zvaigznes, zilganas zvaigžņu dzirkstis atmirdza tumšajos stiklos. Aiz jumta robiem rēgojās kāda savāda ēna. Loss ieskatījās — kas tur varēja būt?

Jauniņais mehāniķis pēkšņi pieliecās viņam klāt un bailīgi iečukstēja:

— Neejiet turp.

Loss izrāva no maksts mauzeri. Ievilka nāsīs pa­salto gaisu. Atmiņā pavīdēja uguns sārts pār bezdibeni, degošu zāļu smarža. Aelitas satumsušās, skumjās acis … «Vai tu atgriezīsies?» viņa jautāja, stāvēdama pie uguns. «Dari savu pienākumu, cīnies, uzvari, bet nepiemirsti — še, pie uguns, tu esi dzīvs, tu nemirsi. Nepiemirsti, at­griezies …» Viņa pienāca klāt. Viņas acis tuvu viņa acīm pavērās kā bezgala nakts ar zvaigžņu mirdzu: «At­griezies, atgriezies pie manis, Debesu Dēls …»

Loss kavējās atmiņās vienu mirkli, kamēr atpogāja revolvera maksti. Vērdamies savādajā ēnā mājas otrā pusē, virs jumta, Loss juta, ka viņa muskuļi saspringst, kvēlas asinis satrauc sirdi — ciņa, cīņa.

Viegliem lēcieniem viņš skrēja uz māju. Klausījās, aizslīdēja gar sienu un lūkojās no stūra. Pie mājas ieejas, sazvēlies uz sāniem, gulēja sadragāts kuģis. Viens spārns pacēlās pāri jumtam pret zvaigznēm… Loss saskatīja vairākus stāvus guļam kā maisus zemē — tie bija miroņi. Mājā valdīja tumsa, klusums.

«Vai tiešām Gusevs?» Loss pieskrēja pie nogalinā­tajiem. «Nē, marsieši.» Viens gulēja ar galvu lejup uz kāpnītēm. Vēl viens karājās starp kuģa paliekām. Acīm redzot tos bija nogalinājuši šāvieni no mājas.

Loss uzskrēja pa kāpnēm augšā. Durvis bija pusviru. Viņš iegāja mājā.

— Aleksej Ivanovič! — Loss sauca.

Klusums. Viņš ieslēdza apgaismošanu — visa māja iekvēlojās ugunīs. Ienāca prātā — «Neuzmanīgi», un tūdaļ viņš to piemirsa. Ejot zem arkām, viņam paslīdēja kāja lipīgā peļķītē.

— Aleksej Ivanovič! — Loss sauca.

Viņš klausījās — klusums. Tad viņš iegāja šaurajā zālītē, kur atradās miglainais spogulis, nosēdās krēslā, satvēra zodu rokā. «Gaidīt viņu še? Lidot palīgā? Bet uz kurieni? Kam pieder šis sadragātais kuģis? Nedzīvie neliekas līdzīgi kareivjiem, — drīzāk tie ir strādnieki. Kas še cīnījies? Gusevs? Tuskuba ļaudis? Jā, nevar ka­vēties.»

Viņš paņēma skaitļu dēli un ieslēdza spoguli: «Inže­nieru augstākās padomes nama laukums.» Parāva saiti, un tūdaļ dārdoņa viņu atsvieda no spoguļa: tur iesār­tajā laternu zaigā vijās dūmu mutuļi, ugunīgi plandi, dzirkstis. Skat, rokas izpletis, spogulī iebrāzās kāds cil­vēks ar asinīm pieplūdušām acīm.