ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

— Es ierados pēc tevis. Es biju pilsētā. Mums jābēg. Es mirstu aiz ilgām pēc tevis.

Loss tikai sažņaudza pirkstos laivas malu, ar pūlēm atvilka elpu.

Loss nosēdās aiz Aelitas. Mehāniķis — sarkan- ādains zēns ar liegu grūdienu pacēla spārnoto laivu debesis.

Salts vējš trauca pretim. No sniegbaltā Aelitas ka­žociņa plūda vēsums kā pēc pērkona negaisa, kalnu sal­tums. Aelita pagriezās pret Losu, viņas vaigi kvēloja:

— Es redzēju tēvu. Viņš lika man nogalināt tevi un tavu biedru. — Aelitai atmirdza zobi. Viņa atpleta dū- rīti. Pie gredzena tai karājās važiņā akmens flakoniņš. — Tēvs sacīja, lai viņi aizmieg mierīgi, viņi pelnījuši laimīgu nāvi.

Aelitas pelēkajās acīs parādījās valgums. Bet tūlīt viņa iesmējās, norāva no pirksta gredzenu. Loss saķēra viņu aiz rokas.

— Nemet prom. — Viņš paņēma flakoniņu un iebāza kabatā. — Tagad tu esi mana dzīvība un nāve. Kad pie­nāks drausmīgā vientulības stunda, es atkal sajutīšu tevi šai pilieniņā.

Pūlēdamās saprast, Aelita aizvēra acis, piekļāvās ar muguru pie Losa. Nē, tik un tā nesaprast.

Svelpjošs vējš, Losa karstā krūts aiz muguras, viņa roka, kas iegrimusi baltajā kažokā uz viņas pleca, likās, viņu asinis trauc vienā ritmā, viņi vienā priekā, vienā miesā lido pretī kādām mirdzošām, senām atmiņām.

Nē, tik un tā nesaprast.

Pagāja minūte, mazliet vairāk. Laiva slīdēja pār Tuskuba māju. Mehāniķis atgriezās atpakaļ: Aelitai un Debesu Dēlam bija savādas sejas. Viņu acīs mirdzēja saules punktiņas. Vējš plandēja Aelitas kažoka sniegbal­tās spalvas. Viņas jūsmīgās acis vērās debesu gaismas okeānā.

Jauniņais mehāniķis iegrūda smailo degunu apkaklē un sāka nedzirdami smieties. Sagrieza laivu uz spārna un, straujā kritienā šķeldams gaisu, nolaidās pie mājas.

Aelita atjēdzās, sāka pogāt vaļā kažoku, bet viņas pirksti slīdēja pa putnu galviņām, ar kurām bija grez­notas lielās pogas. Loss izcēla viņu no laivas, nolika zālē. Aelita sacīja zēnam:

— Sagatavo slēgtu laivu.

Viņa nepamanīja ne Ihiņas sasarkušās acis, ne šaus­mās pārvērsto pārvaldnieka seju, kas bija dzeltena kā ķirbis; izklaidīgi smaidīdama, atskatīdamās uz Losu, viņa devās tam pa priekšu mājas iekšienē, savās istabās.

Pirmoreiz Loss ieraudzīja Aelitas istabas — zemos, zeltītos spraišļus, sienas, kas bija pārklātas ar silue­tiem it kā figūriņām uz ķīniešu saulessarga, sajuta galvu reibinošu, rūgtenu, siltu smaržu.

Aelita klusi sacīja:

— Sēdies.

Loss apsēdās. Viņa noslīga tam pie kājām.

Viņš maigi glāstīja Aelitas pelnu krāsas matus, tu­rēja viņas rokas. Viņa teica:

— Tev varbūt skumji ar mani? Piedod. Es sacīju Ihai: noliec vairāk ziedu ēdamistabā, kad viņš paliks viens, lai viņam spēlē ulla.

Aelita atbalstījās ar elkoņiem pret Losa ce|iem. Vi­ņai bija sapņaina seja.

— Tu klausījies? Tu saprati? Tu domāji par mani?

Viņa dziļi nopūtās. Viņas seja likās laimīga.

— Tēvs iedeva man indi, bet es redzēju — viņš man netic. Viņš sacīja: «Es nogalināšu kā tevi, tā viņu.» Mums nav atlicis daudz dzīvot.

Viņa aprāvās un raudzījās, kā saltā apņēmībā iekvē­lojās Losa acis, viņa mute stūrgalvīgi sakniebās.

— Labi, — viņš sacīja, — es cīnīšos.

Aelita pievirzījās tuvāk un sāka čukstēt:

— Tu esi manu bērnības sapņu milzis. Tev ir skaista seja. Tu esi stiprs, Debesu Dēls. Tu esi vīrišķīgs, labs. Tavas rokas ir no dzelzs, tavi ceļi — no akmens. Tavs skatiens ir nāvīgs.

Viņas murmināšana kļuva neskaidra, tikko dzirdama. Loss atglauda viņai matus no sejas.

— Kas ar tevi notiek?

Tad viņa spēji kā bērns apskāva viņa kaklu. Parā­dījās lielas asaras, sāka plūst pa viņas kalsno seju.

— Es neprotu mīlēt, — viņa sacīja, — es nekad ne­esmu pazinusi mīlu . .. Esi žēlīgs, nenicini mani. Es tev stāstīšu interesantus stāstus. Stāstīšu par briesmīgām komētām, par gaisa kuģu kauju, par skaistā apgabala bojā eju viņpus kalniem. Tev nebūs garlaicīgi mani mī­lēt. Mani nekad neviens nav glāstījis. Kad tu pirmoreiz ieradies, man ienāca prātā: «Es esmu viņu redzējusi bērnībā, tas ir mans milzis.» Man gribējās, lai tu mani ņem rokās, aiznes no šejienes. Se ir drūmi, bezcerīgi, nāve, nāve. Saule tik maz silda. Ledus vairs nekūst po­los. Jūras izžūst. Bezgalīgi tuksneši, vara krāsas smil­tis apklāj Tumu … Zeme, Zeme . .. milais milzi, aiznes mani uz Zemi. Es gribu redzēt zaļus kalnus, ūdens straumes, mākoņus, lielus zvērus, milžus … Es negribu mirt . . .

Aelitai aumaļām plūda asaras.

Losam viņa tagad likās gluži kā meitene. Bija smiek­līgi un maigi, kad viņa sasita rokas, runādama par milžiem.

Loss noskūpstīja viņas saraudātās acis. Viņa ap­klusa. Kā pasaku milzī viņa no apakšas uz augšu vē­rās Debesu Dēlā.

Pēkšņi istabas puskrēslā atskanēja kluss svilpiens, un tūdaļ blāvi iekvēlojās ovālais spogulis uz tualetes galdiņa. Parādījās Tuskuba galva un uzmanīgi raudzī­jās visapkārt.

— Vai tu esi še? — viņš jautāja.

Aelita kā kaķe nolēca uz grīdsegas, pieskrēja pie ekrāna.

— Es esmu še, tēvs.

— Vai Debesu Dēli vēl dzīvi?

— Nē, tēvs, — es iedevu viņiem indi, viņi ir noga­lināti.

Aelita runāja salti, asi. Stāvēja ar muguru pret Losu, aizsegdama ekrānu.

— Ko tev vēl vajag no manis, tēvs?

Tuskubs klusēja. Aelitai sāka celties uz augšu pleci, galva slīga atpakaļ. Tuskuba skarbā balss ierēcās:

— Tu melo! Debesu Dēls ir pilsētā. Viņš atrodas sacelšanās priekšgalā!

Aelita sagrīļojās. Tēva galva pazuda.

Aelita, Ihiņa un Loss lidoja četrspārnu laivā uz Liziazlras kalniem.

Bez apstājas darbojās elektromagnētisko viļņu uz­tvērējs — masts ar stiepļu galiem. Aelita bija nolieku­sies pār nelielu ekrānu, klausījās, skatījās.

Bija grūti saprast izmisuma pilnās telefonogramas, uzsaukumus, kliedzienus, satrauktos pieprasījumus, kas lidoja un virmoja Marsa magnētlaukos. Tomēr gandrīz bez apstājas murdēja Tuskuba tērauda balss, šķēla visu šo haosu, pārvaldīja to. Spogulītī slīdēja satrauktās pa­saules ēnas.

Vairākas reizes šai skaņu jūkli Aelitas dzirde uz­tvēra dīvainu balsi, kas, gari stiepjot vārdus, rēca:

«… Biedri, neklausiet mēlnešiem … mums nav va­jadzīga nekāda piekāpšanās… pie ieročiem, biedri, pē­dējā stunda situsi… visu varu pad … pad … pad …»

Aelita atgriezās pret Ihiņu:

— Tavs draugs ir pārdrošs un negants, īsts Debesu Dēls, nebīsties par viņu.

Ihiņa kā kaza piespēra kājas, sakratīja rūsgano galvu. Aelitai izdevās konstatēt, ka viņu bēgšana pali­kusi nepamanīta. Viņa noņēma no ausīm klausules. Ar pirkstiem noslaucīja apsvīdušo iluminatora stiklu.

— Paraugies, — viņa sacīja Losam, — mums laižas līdzi ihi.

Laiva lidoja milzīgā augstumā pār Marsu. Laivas sānos apžilbinošā gaismā laidās ar plēvspārņiem divi lokani, brūnspalvaini, noplukuši dzīvnieki. Viņu apaļās galvas ar plakanu, asiem zobiem bruņotu knābi bija. pie­vērstas lodziņiem. Lūk, viens no tiem, ieraudzījis Losu, pienira pie stikla un iepleta rīkli. Loss atmeta galvu at­pakaļ. Aelita iesmējās.

Viņi aizlidoja garām Azorai. Lejā tagad palika Li- ziazīras smailās klintis. Laiva slīga lejup, pārlidoja Soama ezeru un nolaidās uz plaša laukuma, kas nokārās pāri bezdibenim.