ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Pret pusdienu gandrīz visur pārtrauca darbu. Salasī- jās_lieli pūli, gaidīja notikumus, vēroja nezin no kurie­nes ieradušos ļoti zīmīgus, jaunus, nekārtīgi ģērbušos marsiešus ar bikšu ķešās sabāztām rokām.

Dienas vidū pāri pilsētai pārlaidās valdības laivas, un baltu lapiņu kaudze nobira no debesīm ielās.

Valdība brīdināja iedzīvotājus no ļaunām bau­mām — tās izplatot tautas naidnieki. Lapiņās bija sa­cīts. ka valdība vēl nekad neesot bijusi tik stipra un ap­ņēmības pilna.

Pilsēta uz brīdi norima, bet tad atkal sāka klīst bau­mas — viena drausmīgāka par otru. Noteikti zināja ti­kai vienu: šovakar Inženieru augstākās padomes namā būs izšķirīga ciņa starp Tuskubu un Soacēras strādnieku vadonī — inženieri Goru.

Pret vakaru ļaužu pūļi sablīva milzīgajā laukumā pie Augstākās padomes nama. Kareivji apsargāja kāpnes, ieejas un jumtu. Salts vējš sadzina miglu, drēgnajos mā­koņos, metot iesarkanas, izplūstošas mirgas, šūpojās la­ternas It kā piramīda miglā neskaidri pacēlās drūmās nama sienas. Visi logi namā bija apgaismoti.

Apaļā zālē zem smagiem spraišļiem amfiteātra solos sēdēja Augstākās padomes locekļi. Visiem bija vērīgas un modras sejas. Sienā, augstu pār grīdu, miglainā spo­gulī ātri cita pēc citas mainījās pilsētas ainavas — fab­riku iekštelpas, ielu krustojumi ar miglā aizskrejošiem stāviem, ūdenstvertņu un elektromagnētu torņu kontū­ras, kareivju apsargātas vienādas, vientuļas noliktavu ēkas. F.krāns bez apstājas savienojās ar visiem kontroles spoguļiem pilsētā. Lūk, parādījās laukums Inženieru aug­stākās padomes nama priekšā, miglas vāliem aizplīvu­rots galvu okeāns, platas laternu mirgas. Zāles spraišļi piepildījās ar draudīgu pūļa rūkoņu.

Smalks svilpiens novērsa klātesošo uzmanību. Ek­rāns nodzisa. Amfiteātra priekšā paaugstinajumā, kas bija pārklāts ar melnzelta brokātu, uzkāpa Tuskubs. Viņš bija bāls, mierīgs un drūms.

— Pilsētā valda nemiers, — Tuskubs sacīja, — pil­sētu uztraukušas baumas, ka šodien še gribot uzstāties pret mani. Ar šim baumām vien pieticis, lai valsts līdz­svars sašķobītos. Tādu stāvokli es uzskatu par nevese­līgu un nelaimi vēstošu. Nepieciešams reiz par visām rei­zēm iznīcināt šāda uztraukuma iemeslu. Es zinu — starp mums ir klātesošie, kas vēl šonakt izplatīs pilsētā ma­nus vārdus. Es runāju atklāti: pilsētu pārņēmusi anar­hija. Saskaņā ar manu aģentu ziņām pilsētā un zemē nav pietiekami daudz muskuļu, lai izrādītu pretestību. Mēs esam pasaules bojā ejas priekšvakarā.

Amfiteātri pāršalca neatzinīga rūkoņa. Tuskubs ni­cīgi iesmējās.

— Spēks, kas ārda pasaules kārtību, — anarhija, nāk no pilsētas. Dvēseles mieru, iedzimto gribu dzīvot, jūtu spēku še izšķiež šaubīgās izpriecās un nevajadzīgos uz­jautrinājumos. Havras dūmi — tā ir pilsētas dvēsele: dūmi un murgi. Ielas raibums, troksnis, zelta laivu grez­nība un to cilvēku skaudība, kuri no apakšas lūkojas uz šīm laivām, afišām un ugunīgām reklāmām, kas iedveš nepiepildāmas cerības, — lūk, tā ir pilsēta. Putekļaini gaiteņi ar putekļainu gaismu, kur, garlaicībā blenzda­mas, klīst izplēnējušas dvēseles. Pilsēta taisās celt godā anarhisku personību. Viņas griba, viņas patoss ir izpos­tīšana. Daži domā, ka anarhija ir brīvība. Nē, anarhija slāpst tikai anarhijas. Valsts pienākums ir cīnīties ar šiem postītājiem — tāds ir likums! Pretim anarhijai mums jāvērš griba nodibināt kārtību Mums jārod valstī veselīgie spēki un ar vismazākiem zaudējumiem jāsviež cīņā pret anarhiju. Mēs pieteicam anarhijai nesaudzīgu karu. Aizsardzība ir tikai acumirkļa līdzeklis: neatvairāmi jāpienāk stundai, kad policija atklās savu vārīgo vietu. Kamēr mēs pavairojam policijas aģentu skaitu divkārt, anarhija pieaug kvadrātā. Mums pirmajiem jāpāriet uz­brukumā, jāizšķiras par bargu un nenovēršamu rīcību, mums jāsagrauj un jāiznīcina pilsēta.

Puse amfiteātra iekaucās un uzlēca no soliem. Mar­siešu sejas bija bālas, acis kvēloja. Tuskubs ar acu ska­tienu atjaunoja klusumu.

— Pilsēta tik un tā neglābjami ies bojā, mums pa­šiem jāorganizē šī bojā eja. Turpmāk es likšu priekšā nometināt pilsētas iedzīvotāju veseligāko daļu uz lau­kiem. Sai nolūkā mums jāizmanto bagātais apgabals, otrā pusē aiz Lizia'zīras kalniem, kuru iedzīvotāji pameta pēc savstarpējā kara. Stāv priekšā milzīgs darbs. Bet tā mērķis ir liels. Protams, iznīcinot pilsētu, mēs ne­glābsim civilizāciju, mēs pat neatvairīsim tās bojā eju, bet mēs dosim Marsa pasaulei iespēju mirt mierīgi un svinīgi.

— Ko viņš runā? … — izbaiļu pilnās, augstās bal­sīs iesaucās klausītāji,

— Kāpēc mums jāmirst?

— Viņš sajucis prātā!

— Nost Tuskubu!

Ar uzacu kustību Tuskubs atkal apklusināja amfi­teātri.

— Marsa vēsture ir galā. Uz mūsu planētas dzīvība izmirst. Jūs zināt dzimstības un mirstības statistiku. Pa­ies daži gadsimti — un pēdējais marsietis ar stingstošu skatienu pēdējo reizi vēros saulrietu. Mēs neesam spējīgi apturēt izmiršanu. Mums ar stingriem un gudriem lī­dzekļiem krāšņi un laimīgi jāiekārto pasaules pēdējās dienas. Pirmais un galvenais — mums jāiznīcina pilsēta. Civilizācija piesavinājusies no tās visu; tagad tā posta civilizāciju, tai jāiet bojā.

Amfiteātra vidū pacēlās Gors — tas jaunais marsie­tis ar plato seju, kuru Gusevs bija redzējis spogulī.

Viņam bija dobja, gārdzoša balss. Gors pameta roku uz Tuskuba pusi:

— Viņš melo! Viņš grib iznīcināt pilsētu, lai patu­rētu varu. Viņš notiesā mūs uz nāvi, lai paturētu varu. Viņš saprot, ka, tikai iznicinot miljonus, vēl var paturēt varu. Viņš zina, kā viņu ienīst visi tie, kas nelido zelta laivās, kas dzimst un mirst apakšzemes fabriku pilsētās, kas svētdienās bez kādas cerības klīst pa putekļainajiem gaiteņiem, kas izmisumā, alkstot aizmirstības, rij nolā­dētās havras dūmus. Tuskubs mums sagatavojis nāves cisas — lai tad viņš pats gulstas tanīs! Mēs negribam mirt. Mēs esam dzimuši, lai dzīvotu. Mēs zinām Marsa izmiršanas briesmas. Bet mums ir glābiņš. Mūs glābs Zeme, Zemes cilvēki, dzīva, svaiga rase ar kvēlām asi- nim. Lūk, no kā viņš bīstas vairāk par visu pasaulē. Tuskub, tu esi apslēpis savā mājā divus cilvēkus, kas atlidojuši no Zemes. Tu bīsties no Debesu Dēliem. Tu esi stiprs tikai starp nevarīgiem un havras apreibinātiem. Kad ieradīsies spēcīgi cilvēki ar kvēlām asinīm, tu pats kļūsi par ēnu, nakts lietuvēnu, tu pazudīsi kā rēgs. Re, no kā tu bīsties vairāk par visu pasaulē! Tu ar nodomu esi izgudrojis anarhiju, tu nupat izgudroji šo prātu sa­tricinošo pilsētas sagrāvi. Tu pats slāpsti asiņu — gribi dzert asinis. Tev jānovirza ļaužu uzmanība, lai paklu­sām nodabūtu no ceļa šos divus drošsirdīgos, mūsu glā­bējus. Es zinu, ka tu jau esi pavēlējis…

Gors pēkšņi pārtrauca runu. Viņa seja aiz sasprin­dzinājuma satumsa. Tuskubs caur pieri smagi raudzījās viņam acīs.

— … Tu mani nepiespiedīsi… Es neklusēšu! … — Gors iegārdzās. — Es zinu — tu proti senās velnišķī­bas . .. Hipnozi! … Es nebīstos no tavām acīm . ..

Gors ar pūlēm norausa ar plato delnu sviedrus no pieres. Ievilka dziļi gaisu un sāka ļodzīties. Amfiteātrim aizturot elpu, viņš noslīga uz sola, saķēra galvu rokās. Bija dzirdams, kā nočirkstēja viņa zobi.

Tuskubs pacēla uzacis un mierīgi turpināja:

— Cerēt uz atceļotājiem no Zemes? Par vēlu. Ieliet jaunas asinis mūsu dzīslās? Par vēlu. Par vēlu un ciet­sirdīgi. Mēs tikai paildzināsim savas planētas agoniju. Mēs tikai pavairosim ciešanas, jo neizbēgami kļūsim par iekarotāju vergiem. Mēs piedzīvosim nevis mierīgu un dižu civilizācijas norietu, bet no jauna ievilksim sevi moku pilnā gadsimtu lokā. Kāpēc? Kāpēc mums, vecai un gudrai rasei, strādāt iekarotāju labā? Lai dzīves alk­stošie mežoņi izdzītu mūs no pilīm un dārziem, piespiestu celt jaunas ūdenstvertnes, rakt rūdu, lai no jauna Marsa līdzenumā atskanētu kara saucieni? Lai no jauna piepil­dītu mūsu pilsētas ar satriektām dvēselēm un ārprātī­giem? Nē. Mums jāmirst mierīgi uz savu māju sliek­šņiem. Lai Talcetla sarkanie stari mums mirdz no tālie­nes. Mēs neielaidīsim savā zemē svešniekus. Mēs uzcelsim jaunas stacijas uz poliem un apvilksim savu pla­nētu ar nesatriecamām bruņām. Mēs iznīcināsim Soa- cēru — anarhijas un neprātīgo cerību perēkli — še, še radās noziedzīgais plāns nodibināt sakarus ar Zemi. Mēs uzarsim ar arklu laukumus. Mēs atstāsim tikai dzīvei nepieciešamās iestādes un uzņēmumus. Tanīs mēs pie­spiedīsim strādāt noziedzniekus, alkoholiķus, ārprātīgos, visus, kuri sapņo par to, kas nav iespējams. Mēs viņus iekalsim važās. Dāvāsim viņiem dzīvi, kuras tie tā alkst. Visiem, kas domā tāpat kā mēs, kas padodas mūsu gri­bai, mēs iedalīsim lauku mājas un nodrošināsim dzīvi un komfortu. Divdesmit gadu tūkstoši katorgas darba dod mums beidzot tiesību dzīvot bez pūlēm, mierā un pārdomās. Civilizācijas galu vainagos zelta gadsimts. Mēs organizēsim sabiedriskus svētkus un skaistas iz­priecas. Varbūt manis norādītais dzīves gals pat dažus gadsimtus ieilgs, jo mēs dzīvosim mierā.