ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Zemzes cilts pēcnācēji izlietoja aizsardzībai visas sa­vas zināšanas: iznīdēja naidniekus ar uguni, laida tiem virsū satracinātu bifeļu barus, dragāja tos ar bumeran­giem 1 , kas brāzās kā zibeņi. Bet sarkanādaiņu bija daudz, un tie bija ļoti mantkārīgi. Viņi sagrāba pilsētu un izlaupīja to. Uru izsludināja sevi par pasaules vadoni. Viņš pavēlēja Sarkanajiem kareivjiem ņemt sev Zemzes cilts jaunietes. Daļa uzvarēto, kas slēpās mežos, atgrie­zās pilsētā un sāka kalpot uzvarētājiem.

Sarkanie ātri piesavinājās Zemzes cilts zinības, pa­ražas un mākslas. Uru dinastijas karavadoņi paplašināja īpašumus, rietumos viņi iznicināja staiguļus un pie Klusā okeāna sacēla zemes un akmens piramīdas. Austrumos viņi mācās virsū nēģeriem. Nigēras un Kongo krastos, klinšainajā piekrastē gar Vidusjūru, kas skalojās tur, kur tagad ir Sahāras tuksnesis, viņi lika pamatus stip­riem cietokšņiem. Tas bija karu un jaunceltņu laikmets. Zemzes cilts zeme tad saucās par Hamaganu.

Pilsētai uzcēla visapkārt jaunu sienu, un tanī ierī­koja simt vārtus, kas bija apsisti ar zelta lapām. Mant- kāres un ziņkāres vilinātas, tur saplūda visas pasaules tautas. Starp daudzajām ciltīm, kas klaiņoja pa pilsētas tirgiem un cēla teltis pie tās sienām, parādījās vēl nere­dzēti cilvēki. Tie bija melnīgsnēji kā olīvas, ar lielām, kvēlām acīm un gariem deguniem kā knābjiem. Viņi bija gudri un viltīgi. Neviens nevarēja atcerēties, kad viņi ienākuši pilsētā. Bet jau pēc vienas paaudzes kā zinātne, tā tirdzniecība Simt Zelta Vārtu pilsētā izrādījās šās nelielās cilts rokās. Viņi sauca sevi par «Aama dēliem».

•Bumerangs — austrāliešu koka ierocis. Kad to izsviež, tas grieža^ kā propelleris un, ja neķer tnerķi, atgriežas tur, no ku­rienes sviests.

Gudrākie Aama dēli izlasīja senos Zemzes cilts uzrak­stus un sāka attīstīt sevī spēju redzēt priekšmetu būtību. Viņi uzcēla Dusošās Nēģera Galvas apakšzemes templi un sāka pievilkt ļaudis, pareģoja likteni un rādīja ticī­gajiem mirušo ēnas.

Ar bagātību un zināšanu spēku Aama dēli nokļuva līdz zemes pārvaldīšanai. Viņi dabūja savā pusē daudzas ciltis un tai pašā laikā radīja valsts malienās un pašā pilsētā sacelšanos par jaunu ticību. Asiņainā cīņā gāja bojā Uru dinastija. Aama dēli sagrāba varu.

Ap šo seno laiku notika pirmais Zemes satricinājums. Daudzās vietās starp kalniem iznira liesmas, un pelni ietina debesis. Lielas zemes platības Atlantijas konti­nenta dienvidos nogrima okeānā. Ziemeļos no jūras di­bena pacēlās klinšainas salas un savienojās ar sauszemi: tā izveidojās Eiropas līdzenuma kontūras.

Visu savu varu Aama dēli izlietoja, lai ieviestu kul­tūru daudzajās ciltīs, kas kādreiz bija padevušās Uru dinastijai un pēc tam no tās atkritušas. Bet Aama dēli necienīja karu. Viņi sarīkoja ar Dusošā Nēģera Galvu izgreznotus kuģus, piekrāva tos ar garšvielām, audu­miem, zeltu un ziloņkaulu. Viņi tirgojās un dziedināja ar buramiem vārdiem un maģiskām formulām slimos un gaudenos. Preču apsardzībai viņi cēla katrā zemē lielu, piramīdveidīgu māju, uz kurieni pārnesa Dusošā Galvu. Ja tauta sacēlās pret ienācējiem, no kuģa nokāpa bronzā kalts sarkanādaiņu karapulks ar spalvām greznotiem vairogiem un augstām bruņu cepurēm, kas iedvesa šausmas.

Tā no jauna vērsās plašumā un nostiprinājās senās Zemzes cilts zemes īpašumi. Tagad tā saucās par At- lantīdu. Atlantu tirdzniecības kuģi īrās uz austrumiem līdz Indijai, kur vēl valdīja melnā rase. Āzijas austrumu piekrastē viņi pirmoreiz ieraudzīja gigantus ar dzelte­nām un plakanām sejām. Šie cilvēki svieda akmeņus viņu kuģos.

Dusošās Galvas kults bija pieejams katram — tas bija varas un spēka galvenais ierocis, bet kulta nozīmi un iekšējo saturu Atlanti glabāja vislielākā slepenībā. Viņi audzēja Zemzes cilts gudrības sēklu un bija vēl pašā sākumā uz tā ceļa, kas noveda bojā visu rasi.

Viņi runāja tā:

«Patiesā pasaule nav redzama, nav jūtama, nav dzir­dama, tai nav garšas un smaržas. Patiesā pasaule ir sa­prāta kustība. Šās kustības sākuma un beigu mērķi nav aptverami. Saprāts ir matērija, kas vēl cietāka nekā ak­mens un ātrāka nekā gaisma. Meklēdams mieru kā katra matērija, saprāts iekrīt it kā miegā, tas ir, kļūst lēnāks, ko sauc par saprāta iemiesošanos vielā. Sakarā ar miega dziļumu saprāts iemiesojas ugunī, gaisā, ūdenī, zemē. No šīm četrām stihijām rodas redzamā pasaule. Priekš­mets ir saprāta pagaidu sabiezējums. Priekšmets ir sa­biezējoša saprāta sfēras kodols, it kā apaļš zibens, kurā sablīvējas pērkona gaiss.

Kristālā saprāts atrodas pilnīgā mierā. Zvaigžņu iz­platījumā saprāts ir pilnīgā kustībā. Cilvēks ir tilts starp šiem diviem saprāta stāvokļiem. Caur cilvēku plūst sa­prāta vilnis redzamajā pasaulē. Cilvēka kājas izaug no kristālā, viņa vēders ir saule, viņa acis — zvaigznes, viņa galva — bļoda ar malām, kas izplešas Visumā.

Cilvēks ir pasaules valdnieks. Viņam paklausa sti­hijas un kustība. Viņš valda tās ar spēku, kas izplūst no viņa saprāta, tāpat kā gaismas stars izplūst pa māla trauka kaklu.»

Tā runāja Atlanti. Vienkāršā tauta nesaprata viņu mācību. Daži pielūdza dzīvniekus, citi mirušo ēnas, citi elkus, citi nakts trokšņus, pērkonu un zibeni vai bedri zemē. Bija neiespējami un bīstami cīnīties ar šīm dau­dzajām māņticībām.

Tad priesteri — augstākā Atlantu kasta saprata, ka jāievieš skaidrs un saprotams, visiem vienāds kults. Viņi sāka celt milzīgus, ar zeltu izrotātus tempļus un ziedot tos saulei — bargai un dzīvinošai, mirstošai un no jauna atdzimstošai dzīvības mātei un valdniecei.

Saules kults drīz vien pārņēma visu Zemi. Ticīgie iz­lēja daudz cilvēku asiņu. Galējos rietumos starp sarkan­ādaiņiem saule pieņēma spalvām apklātas čūskas veidu. Galējos austrumos saule, mirušo ēnu valdniece, pieņēma ar putna galvu greznota cilvēka veidu.

Pasaules centrā, Simt Zelta Vārtu pilsētā, bija uz­celta pakāpjveidīga piramīda, tik augsta, ka mākoņi dū- makoja ap tās virsotni, turp pārnesa Dusošā Galvu. Pie piramīdas pakājes uz laukuma bija nostādīts spārnains zelta vērsis ar cilvēka seju, lauvas ķetnām. Zem tā ne­dziestoši dega uguns.

Tais dienās, kad diena ar nakti vienādā garumā, tau­tas priekšā, olveidīgām bungām rībot, sievietēm dejojot, augstākais priesteris, Saules Dēls, varenais virsaitis, nogalināja skaistāko pilsētas jaunekli un sadedzināja viņu vērša vēderā.

Saules Dēls bija pilsētas un zemju neaprobežots valdnieks. Viņš cēla slūžas un ierīkoja apūdeņošanu, iz­dalīja no pārdotavām drēbes un uzturu, noteica, cik ku­ram pienākas zemes un lopu. Daudzie ierēdņi bija viņa pavēļu izpildītāji. Neviens nevarēja sacīt — «Tas ir mans», jo viss piederēja saulei. Darbs bija svēts. Par laiskumu sodīja ar nāvi. Pavasarī Saules Dēls pirmais izgāja tīrumā un af vēršiem izdzina vagu, iesēja kuku­rūzas graudus.

Tempļi bija pilni ar labību, audumiem, garšvielām. Atlantu kuģi ar purpura burām uz kurām bija izšūta čūska, kas tur mutē sauli, vagoja visas jūras un upes. Iestājās ilgs miers. Ļaudis piemirsa, kā jātur rokā šķēps.

Un tad pār Atlantidu sabiezēja mākonis no aus­trumiem.

Āzijas austrumu augstienēs dzīvoja spēcīga Učkuru cilts ar dzeltenām sejām, šķībām acim. Viņi padevās kā­dai velna apsēstai sievietei, kuru sauca Su Hutam Lu, kas nozīmēja — «tā. kas runā ar mēnesi».

Su Hutam Lu sacīja Učkuriem: