ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Aelita nenobeidza: Tuskuba seja pārvērtās, it kā to būtu apliesmojusi traku dusmu kvelde. Spogulis nodzisa. Bet Aelita vēl vienmēr vērās tā miglainajā virsmā, vēl vienmēr redzēja sev drausmīgo, katrai dzivai būtnei drausmīgo tēva seju.

— Tas ir šausmīgi, — viņa noteica, — tas būs šaus­mīgi — Viņa strauji piecēlās, bet [āva nosligt rokām un atkal apsēdās.

Viņu aizvien vairāk pārņēma nenoteikts baigums. Aelita lielam acim vēroja savu attēlu spogulī. Baigums ieplūda asinis, viņu sāka kratīt drebuli. «Cik tas bija nelabi, veltīgi.»

Negribot kā pagājušās nakts sapnis viņas priekšā parādījās Debesu Dēla seja — liela sniegbaltiem ma­tiem, satraukta, nenotverami mainiga, gan skumjām, gan maigām acim. piesātinātām ar Zemes sauli, Zemes valgmi — baigām kā miglas aizas, negaisu verdošām, prātu satricinošam acim.

Aelita papurināja galvu. Sirds drausmīgi, dobji puk­stēja. Noliekusies pār skaitļu dēlīti, viņa iebāza slēg- tapiņas. Miglainajā spogulī parādījās krēslā snaudoša vecīša sarauktā figūriņa starp daudziem spilventiņiem

Pa logu krita gaisma uz viņa izkaltušajām rokām virs pūkainās segas. Vecītis nodrebēja, sakārtoja noslīdēju­šās brilles, pavērās pāri stikliem ekrānā un pasmaidīja ar bezzobu muti.

— Ko teiksi, mans bērns?

— Skolotāj, man ir baigi, — Aelita sacīja, — skaid­rība atkāpjas no manis. Es to negribu, es bīstos, bet nevaru.

— Vai tevi mulsina Debesu Dēls?

— Jā. Mani mulsina viņā tas, ko nevaru saprast. Skolotāj, es nupat runāju ar tēvu. Viņš bija nemiera pilns. Es jūtu — viņiem Augstākajā padomē notiek cīņa. Es bīstos, ka Padome nepieņem šausmīgu lēmumu. Pa­līdzi!

* — Tu nupat sacīji, ka Debesu Dēls mulsinot tevi. Labāk būs, ja viņš pilnīgi pazudīs.

— Nē! — Aelita izteica to ātri, asi, satraukti.

Vecītis sarauca pieri no viņas skatiena. Pačāpstināja

krunkaino muti.

— Es labi nesaprotu tavu domu gājienu, Aelita, tavās domās ir divdabība un pretrunas.

— Jā, es to jūtu.

— Lūk, labākais pierādījums, ka tev nav taisnība. Augstākās atziņas ir skaidras, mierīgas un nepretrunī- gas. Es darīšu, kā tu vēlies, un parunāšu ar tavu tēvu. Ari viņam nemierīgs raksturs, un tas var viņu pavedināt uz rīcību, kas neatbilstu gudrībai un taisnībai.

— Es cerēšu.

— Apmierinies, Aelita, un esi uzmanīga … Ieskaties dziļi sevī. Kas tevi satrauc? Tavās asinīs ir mulsa …

— Skolotāj, viņš mulsina mani ar ko citu.

— Lai ar cik trauksmainām jūtām viņš tevi mulsi­nātu, tu iesi bojā. Tikai gudrības saltums, Aelita, tikai visu dzīvu radību neizbēgamās bojā ejas mierīgs vēro­jums, tikai gaidas, ka tavs jau pilnīgais gars, kam nav vairs vajadzīga nekāda nožēlojama dzīves pieredze, beigs eksistēt, — tā ir laime. Saltas skumjas. Bet tu vēlies griezties atpakaļ dzīvē. Bīsties šā kārdinājuma, mans bērns. Viegli ir krist, viegli ir ripot no kalna lejā, bet lēni un grūti ir kāpt augšā. Esi gudra.

Aelita klausījās, viņas galva sliga lejup…

- Skolotāj, — viņa pēkšņi sacīja, un viņas lūpas nodrebēja, acīs pavīdēja ilgas, — Debesu Dēls sacīja, ka Zemes virsū viņi zina kaut ko tādu, kas ir augstāks par saprātu, augstāks par zinību, augstāks par gudrību. BH: kas tas ir — to es nesaprotu. Tāpēc arī mani pārņēmis baigums. Vakar mēs bijām pie ezera, uzlēca Sarkanā Zvaigzne, viņš norādīja uz to ar roku un sacīja: «Ap to vijas mīlas migla. Cilvēki, kas iepazīst mīlu, nemirst.» Ilgas saplosīja man krūtis, skolotāj.

Vecītis sarauca pieri, ilgi klusēja, bez apstājas kus­tējās tikai viņa izkaltušās rokas pirksti.

— Labi, — viņš sacīja, — lai Debesu Dēls tev to iemāca. Iekams tu nezināsi visu, netraucē mani. Esi uzmanīga. ,

Spogulis nodzisa. Istabā ieilga klusums. Aelita pa­ņēma no ce)iem mutautiņu un noslaucīja seju. Pēc tam pavērās sevī — uzmanīgi, stingri. Viņas uzacis pacēlās. Viņa atvēra nelielu šķirstiņu un zemu noliecās pār to, pārkravājot lietiņas. Atrada un uzmauca sev kaklā mazu, dārgmetālā iestiprinātu, sažuvušu brfnumzvēriņa indri ķepiņu, kura saskaņā ar seniem ticējumiem stipri palīdz sievietēm grūtos brīžos.

Aelita nopūtās un devās uz bibliotēku. Loss pacēlās viņai pretim no loga, kur bija sēdējis ar grāmatu rokā. Aelita pavērās viņā — lielais, labais, satrauktais. Viņai kļuva karsti ap sirdi. Viņa uzlika roku uz krūtim, uz brīnumzvēriņa ķepiņas, un sacīja:

— Vakar es jums apsolīju pastāstīt par Atlantīdas bojā eju. Sēdieties un klausieties.

— Lūk, ko mēs izlasījām krāsainajās grāmatās, — Aelita sacīja.

Tais tālajos laikos Zemes virsū pasaules centrā at­radās Simt Zelta Vārtu pilsēta, kas tagad guļ okeāna dibenā. No pilsētas nāca zinibas un kārdinājumi grezni dzīvot. Tā pievilka pie sevis Zemes ciltis un iekveldēja tanis mežonīgu mantkāri. Pienāca brīdis, un jauna tauta uzbruka valdītājiem un sagrāba pilsētu. Civilizācijas

gaisma uz laiku apslāpa. Bet pagāja laiks, un tā uzlies­moja jaunā spilgtumā, iemantojusi svaigās uzvarētāju asinis. Aizritēja gadsimti, un no jauna staiguļu ordas kā mākoņi apsēda mūžīgo pilsētu.

SimtZeLTa Vārtu pilsētas pirmie nodibinātāji bija Zemzes cilts Āfrikas nēģeri. Viņi uzskatīja sevi par tās mel­nās rases jaunāko nozarojumu, kas sirmā senatnē apdzī­vojusi Klusā okeāna viļņos bojā gājušo milzīgo Gvandanas kontinentu. Melnās rases pārpalikušās daļas bija saskaldījušās neskaitāmās ciltīs. Daudzas no tām bija pārvērtušās par mežoņiem un izvirtušas. Tomēr nēģeru asinīs virmoja varenās pagātnes atceres.

Zemzieši bija ārkārtīgi spēcīgi un liela auguma. Vi­ņiem piemita neparasta īpašība: tie varēja atstatumā sa­just priekšmetu būtību un formu, tāpat kā magnēts sajūt otra magnēta klātbūtni. So īpašību viņi bija attīstījuši, dzīvojot tropu mežu tumšajās alās.

Glābjoties no indīgās gohu mušas, Zemzes cilts atstāja mežus un sāka virzīties uz rietumiem, kamēr uzgāja dzī­vei derīgu apgabalu. Tā bija kalnaina augstiene, kuru apskaloja divas milzīgas upes.

Še bija daudz augļu un medījumu, kalnos zelts, alva un varš. Krāšņi bija meži, pakalni un klusās upes, un tur neplosījās nāvīgie drudži.

Zemzieši uzcēla sienu pret plēsīgiem zvēriem un, atzimējot šās vietas izdevīgumu, sakrāva no akmeņiem augstu piramīdu.

Virs piramīdas viņi novietoja stabu ar klitli putna, cilts labvēļa spalvu pušķi, jo šis putns bija viņus ceļā glābis no gohu mušas. Zemzes cilts vadoņi greznoja galvas ar putna spalvām un iesauca sevi putnu vārdos.

Uz rietumiem no augstienes klejoja sarkanādaiņu ciltis. Zemzieši uzbruka tām, saņēma gūstekņus un pavē­lēja art zemi, celt mitekļus, rakt rūdu un zeltu. Pil­sētas slava izplatījās tālu rietumos un iedvesa bailes sarkanādaiņiem, jo zemzieši bija spēcīgi, prata uzminēt naidnieku domas un nogalināt tos lielā atstatumā, svie­žot saliektu koka gabalu. Koka mizas laivās viņi īrās pa platajām upēm un ievāca no sarkanādaiņiem meslus.

Zemzes cilts pēcnācēji izgreznoja pilsētu ar apaļām akmens celtnēm, kurām bija niedru jumti. Viņi auda

lieliskas vilnas drēbes un prata pierakstīt domas ar priekšmetu attēliem, šo prasmi viņi bija saglabājuši at­miņas dzīlēs kā senu zudušās civilizācijas atceri.

Pagāja gadsimti. Un tad rietumos parādījās varens sarkano vadonis. Viņu sauca Uru. Viņš bija dzimis pil­sētā, bet jaunībā aizgājis stepē pie medniekiem un stai­guļiem. Viņš savāca neskaitāmus karapulkus un devās iekarot pilsētu.