ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Tā pagāja daudz asiņainu un bēdīgu gadu.

Atnācējiem nebija sieviešu — iekarotājiem vajadzēja mirt, neatstājot pēcnācējus. Un tad kalnos, kur slēpās Aoli, parādījās vēstnieks — sejā skaists Magacitls. Viņš bija bez bruņu cepures un šķēpa. Rokā turēja niedres nūju ar tai piesietu dziju. Viņš tuvojās Svētā Sliekšņa ugunim un sāka runāt uz Aoliem, kas bija sapulcējušies no visām aizām:

«Mana galva nav apsegta, mana krūts ir kaila — caurduriet mani ar šķēpu, ja sacīšu melus. Mēs esam visspēcīgi. Mēs bijām Talcetla zvaigznes valdnieki. Mēs pārlidojām zvaigžņu tāli, ko sauc par Piena Ceļu. Mēs iekarojām Tumu un iznīcinājām mums naidīgās ciltis. Mēs sākām izveidot ūdenstvertnes un lielus kanālus, lai uzkrātu ūdeņus un slacītu līdz šim neauglīgos Turnas klajumus; Mēs uzcelsim lielu pilsētu Soacēru, kas nozīmē Saules Mītne, mēs ļausim dzīvot visiem, kas grib dzī­vot. Bet mums nav sieviešu, un mums jāmirst, nepie­pildot savu uzdevumu. Dodiet mums savas jaunietes, un mēs radīsim cilti, kas apdzīvos Turnas kontinentus. Nāciet pie mums un palīdziet mums celt.»

yēstnieks nolika niedres nūju ar dziju pie uguns un nosēdās ar seju pret Slieksni. Viņa acis bija aizvērtas. Un visi redzēja viņa pierē trešo aci, kas bija aizklāta ar plēvi, it kā iekaisusi.

Aoli apspriedās un runāja savā starpā: «Kalnos ne­pietiek barības lopiem un maz ūdens. Ziemā mēs sa­stingsim alās. Stiprie vēji nogāzīs mūsu būdiņas bezdi- bens aizās. Paklausīsim vēstniekam un atgriezīsimies savās vecajās krāsmatās.»

Aoli iznāca no kalnu aizām Azoras klajumā, dzīdami sev pa priekšu haši barus. Magacitli paņēma Aolu jau­nietes un radīja ar tām zilo Goru cilti. Tad arī iesāka izbūvēt sešpadsmit milzīgus baseinus Ro, kur, polos sniegam kūstot, sakrājas ūdens. Neauglīgos klajumus pieraka ar kanāliem un apūdeņoja.

No pelniem iznira jaunās Aolu apmetnes. Lauki deva bagātu ražu.

Tika uzceltas Soacēras sienas. Izbūvējot cirkus un sienas, Magacitli lietoja milzīgas ceļamās mašīnas, ku­ras iedarbināja apbrīnojami mehānismi. Ar zinātnes spēku Magacitli varēja pārvietot lielus akmeņus un ierosināt stādu augšanu. Viņi ierakstīja savas zināšanas grāma­tās — ar krāsainiem plankumiem un zvaigžņu zīmēm.

Kad nomira pēdējais atnācējs no Zemes — ar viņu aizgāja kapā ari Zināšanas. Tikai pēc divdesmit gadu tūkstošiem mēs, Goru cilts pēcnācēji, atkal izlasījām sle­penās Atlantu grāmatas.

Krēslā Gusevam nebija ko darīt, un viņš sāka klejot pa istabām. Māja bija liela, stipri būvēta — ziemas dzī­vei. Tajā bija daudz pāreju, kāpņu, tukšu zāļu, galeriju ar tādu klusumu, kāds mēdz būt neapdzīvotas telpas. Gusevs klejoja apkārt, skatījās, žāvājās:

«Lepni dzīvo, velni, bet garlaicīgi.»

Mājas attālākā daļā bija dzirdamas balsis, klabēja virtuves naži, skanēja trauki. Pārvaldnieka pīkstoša putna balss bēra vārdus, lamāja kādu. Gusevs aizgāja līdz virtuvei — zemai, spraišļotai istabai. Tās dibena dega nespodra eļ|as liesma pār pannām. Gusevs apsta- jās durvīs, paraustīja degunu. Pārvaldnieks un virēja. kuri lamājās savā starpā, apklusa un izbailēs pierāvās aiz virtuves spraišļiem.

— Tvans jums ir, tvans, tvans, — Gusevs sacīja viņiem krieviski, — ierīkojiet pār pliti pavarda sutenieku. Ak jūs mežoņi, un vēl marsieši!

Viņš atmeta ar roku, redzēdams viņu pārbiedētās sejas, un izgāja uz sētas puses lievenēm. Nosēdās uz akmens kāpnītēm, izvilka sirdij dārgo etviju, aizpīpēja.

Klajuma lejgalā pie meža ganuzēns skraidīdams un klaigādams dzina ķieģeļu šķūnī dobji rēcošus haši. No turienes pa ežu, pa augstu zāli uz māju nā"ca sieviete ar diviem piena spainīšiem. Vējš rāva vaļā viņas dzel­teno kreklu, plandīja jocīgās micītes pušķīti uz spilgti rūsganiem matiem. Skat, viņa apstājās, nolika spainī­šus un, ar elkoni aizsegusi seju, sāka atgaiņāties no kāda kukaiņa. Viņa smiedamās paņēma spainīšus un atkal devās teciņiem uz priekšu. Ieraudzījusi Gusevu, at­ņirdza baltos zobus smaidā.

Gusevs sauca viņu par Ihiņu, lai gan viņa bija vārdā Iha, pārvaldnieka brāļameita, jautra, tumšzilgana meiča.

Viņa žigli paskrēja garām Gusevam — tikai sarauca

degunu uz viņa pusi. Gusevs taisījās viņai uzšaut ar plaukstu pa muguru, bet atturējās. Sēdēja, pīpēja, gaidīja.

Ihiņa tiešām drīz atkal atgriezās ar groziņu un na­zīti. Nosēdās netālu no Debesu Dēla un sāka mizot dār­zājus. Viņas biezās skropstas trīsēja. No visa bija re­dzams, ka viņa ir jautra meiča.

— Kāpēc jums uz Marsija sievišķi tādi kā zili? — Gusevs jautāja viņai krieviski. — Muļķe tu esi, Ihiņ, īstu dzīvi nesaproti.

Iha atbildēja viņam, un Gusevs it kā sapnī nojēdza viņas vārdus:

— Skolā es mācījos ticības mācības; tur bija stās­tīts, ka Debesu Dēli esot jauni. Grāmatās stāsta vienu, patiesībā iznāk citādi. Debesu Dēli nemaz nav ļauni.

— Jā, viņi ir labi, — atbildēja Gusevs, piemiedzis vienu aci.

Iha aizrijās smieklos, viņas nazītis veikli lobīja mizas.

— Mans tēvocis saka, it kā jūs, Debesu Dēli, varot nogalināt ar acu skatienu. Es gan to tā kā nemanu.

— Patiešām? Bet ko tad jūs manāt?

— Klausieties, atbildiet mūsu valodā, — Ihiņa iesau­cās, — jūsu valodu es nesaprotu!

— Jūsu valodā man neiznāk tik gludi.

— Ko jūs sacījāt? — Iha nolika nazīti, tā viņu smacēja smiekli. — Pēc manām domām, pie jums uz Sarkanās Zvaigznes viss ir tāpat kā še.

Tad Gusevs iekāsējās, pievirzījās tuvāk. Iha paņēma groziņu un atrāvās nost. Gusevs iekāsējās un pievirzī­jās vēl vairāk. Viņa sacīja:

— Nodeldēsiet drēbes, pa kāpnītēm beržoties.

Varbūt Iha to sacīja kaut kā citādi, bet Gusevs taisni

tā saprata. Viņš ātri pavērās apkārt un satvēra Ihiņu aiz pleciem. Viņa tūlīt atmetās atpakaļ, iepleta acis. Bet Gusevs ļoti cieši noskūpstīja viņu. Iha no visa spēka piespieda sev klāt groziņu un nazīti.

— Tā jā, Ihiņ!

Viņa uzlēca kājās un aizskrēja.

Gusevs palika sēdus, plūkādams ūsiņas. Iesmējās. Saule nogāja. Iznira zvaigznes. Pie pašām kāpnītēm pie­lavījās kāds slaids, pinkains zvēriņš un fosforiskām acīm

raudzījās uz Gusevu. Gusevs pakustējās — zvēriņš iešņā­cās, pazuda kā ēna.

— Jā, šīs blēņas tomēr jāmet pie malas, — Gusevs noteica. Viņš saraustīja jostu un iegāja mājā Tūlīt gai tenī viņam priekšā pazibēja Ihiņa. Viņš pamāja tai ar pirkstu, un viņi devās pa gaiteni uz priekšu. Gusevs, vaib- stidamies aiz piepūles, sāka runāt marsiski:

— Tu, Ihiņ, paklausi man. Es, Debesu Dēls, ne pa jokam esmu še atbraucis. Man padomā lieli darbi ar jūsu planētu. Bet neesmu še iedzīvojies, nezinu jūsu kār­tību. Tev man jāpalīdz. Tikai, pielūko, nemelo. Re, ko pasaki man: kas ir mūsu saimnieks?

— Mūsu saimnieks, — atbildēja Iha, ar pūlēm ieklausīdamās Guseva savādajā runā, — mūsu saim­nieks ir visu Turnas zemju valdnieks.

— Te tev nu bija! — Gusevs apstājās. — Tu mels niekus? (Pakasīja aiz auss.) Kā tad viņu oficiāli sauc? Par karali, vai? Kas viņam par amatu?

— Viņu sauc Tuskubu. Viņš ir Aelitas tēvs. Viņš atrodas Augstākās padomes priekšgalā.

— Tā Saprotu.

Gusevs kādu laiku gāja klusēdams.

— Klausies, Ihiņ, tai istabā, es redzēju, jums ir blāvs spogulis. Interesanti tanī palūkoties. Parādi, kā