ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Pagāja septiņas dienas.

Kad Loss vēlāk atcerējās šo laiku, tas viņam šķita kā zils mijkrēslis, apbrīnojams miers, kur nomodā tēlo­jas veselas virknes brīnišķīgu sapņu.

Loss un Gusevs modās agri no rīta. Pēc vannas un viegla brokasta viņi gāja uz bibliotēku. Aelitas* vērī­gās, laipnās acis tos sagaidīja uz sliekšņa. Viņa runāja gandrīz jau saprotamus vārdus. Neizsakāma miera sa­jūta bija šās istabas klusumā un pustumsā, Aelitas klu­sajos vārdos; viņas acu valgums mirgoja, acis izplētās sfērā, un tur parādījās sapņu būtnes. Skrēja ēnas pa ekrānu. Vārdi negribot iespiedās apziņā.

Vārdi — sākumā tikai skaņas, pēc tam it kā no mig­las plūstoši jēdzieni — pamazām piestrēdza ar dzīvu sa­turu. Kad Loss tagad izteica vārdu «Aelita», tas viņā ieviļņoja divējādas jūtas: skumjas līdz ar pirmo balsienu AE, kas nozīmēja «pēdējo reizi redzams», un sidraba gaismas izjūtu LITA, kas nozīmēja «zvaigznes gaisma». Tā jaunās pasaules valoda vissīkākās sastāvdaļās ieplūda apziņā.

Septiņas • dienas ilga šī bagātību ieguve. Mācības bija rītā un pēc saulrieta — līdz pusnaktij. Beidzot Aelita acīm redzot nogura. Astotaja diena viesus nenāca mo­dināt un viņi nogulēja līdz vakaram.

Kad Loss piecēlās no gultas, logā bija redzamas ga­ras koku ēnas. Vienādā, kristāldzidrā balsī svilpoja kāds putniņš. Loss ātri apģērbās un, Gusevu nemodinādams, devās uz bibliotēku, bet tur uz pieklauvējumu neviens neatbildēja. Tad Loss izgāja pagalmā, pirmoreiz šais sep­tiņās dienās.

Klajums lēzeni sliecās pret birzi, pret zemām ēkām. Uz turieni, gurdi gaudojot, vilkās neveiklu, garspalvainu dzīvnieku bars — haši — puslāči, pusgovis. Slīpā saule zeltīja kuplo zāli — visa pļava liesmoja valgā zeltā. Uz ezeru laidās smaragdkrāsas dzērves. Tālumā rēgojās saulrieta staros dzirkstošais, sniegainais kalna virsotnes konuss. Arī še bija klusums, mierā un zeltā dziestošās dienas skumjas.

Loss devās pa pazīstamo celiņu uz ezeru. Abās pu­sēs stāvēja tie paši gaišzilie sēru koki, viņš ieraudzīja tās pašas drupas aiz plankumainiem stumbriem, tāds pats bija gaiss — liegs, iesalts. Bet Losam likās, ka tikai nu­pat viņš ieraudzījis šo brīnišķo dabu — bija pavērušās acis un ausis: viņš bija dabūjis zināt priekšmetu nosau­kumus.

Caur zariem liesmainos plankumos ņirbēja ezers. Bet, kad Loss piegāja pie ūdens, saule jau bija nogājusi, sāka lidot rietu uguns spalvas, liego liesmu mēles trauca uz priekšu, ietvēra pusi no debess zelta kvēlē. Žigli jo žigli uguns pārklājās ar pelniem, debess skaidrojās, sa­tumsa, un rau, jau iedegās zvaigznes. Savādie zvaig­znāju raksti atspulga ūdenī. Ezera ielokā pie kāpnēm melnās kontūrās pacēlās divi akmens milži — tūkstoš­gadu sargi sēdēja pret zvaigznājiem pagrieztām sejām.

Loss piegāja pie kāpnēm. Acis vēl nebija apradušas ar ātri uznākušo tumsu. Viņš atbalstījās pret statujas pakāji un ieelpoja mitro ezera valgmi — purva ziedu ierūgto smaržu. Zvaigžņu atspulgas izplūda, pār ūdeni pacēlās liegliega migla. Bet zvaigznāji dega vēl kvēlāk, un tagad bija* skaidri redzami snaudā ieslīgušie zari, mirdzošie akmentiņi un sēdošā Magacitla smaidošā seja.

Loss raudzijās un stāvēja tā ilgi, kamēr notirpa uz akmens nolaistā roka. Tad viņš atgāja no statujas un tūlīt ieraudzīja lejā uz kāpnēm Aelitu. Viņa sēdēja ne­kustīgi, raudzīdamās, kā zvaigznes atspulgst meinajā ūdenī.

— Aiu tu ira hashe, Aelita? — izteica Loss, izbrīnā ieklausīdamies savu vārdu savādajās skaņās. Viņš iz­runāja tos kā lielā aukstumā, ar pūlēm. Viņa vēlēša­nās — vai es varu būt ar jums, Aelita? — pati pārvei­dojās šais svešajās skaņās.

Aelita lēni pagrieza galvu, pateica:

— Jā.

Loss nosēdas līdzās uz pakapes. Aelitai galva bija melna cepurīte — apmetņa kapuce. Seju varēja labi sa­skatīt zvaigžņu gaismā, bet ne acis — tikai lielas ēnas acu dobumos.

Viņa mierīgi jautāja vēsā balsī:

— Vai jūs bijāt laimīgs tur. Zemes virsū?

Loss neatbildēja uzreiz, ieskatījās: viņas seja bija nekustīga, mute skumji savilkta.

— Jā, — viņš atbildēja, — jā, es biju laimīgs.

— Kas ir laime pie jums Zemes virsū?

Loss atkal ieskatījās viņā.

— Laikam laime mums Zemes virsū ir piemirst pa­šam sevi. Tas ir laimigs, kurā iemājo pilnība, saskaņa un slāpes dzīvot to labā, kas dod šo pilnību, saskaņu, prieku.

Tagad Aelita pagriezās pret viņu. Kļuva redzamas viņas lielās acis, kas izbrīnā raudzījās uz šo milzi ar baltajiem matiem. Zemes cilvēku.

— Tāda laime nāk līdz ar sievietes mīlu, — Loss sacīja.

Aelita novērsās. Ietrīsējās smailā cepurīte uz viņas galvas. Viņa it kā smējās? — Nē. It kā raudāja? — Nē. Loss sāka uztraukti grozīties uz sūnainās pakāpes. Aelita sacīja tikko notrīsošā balsī:

— Kāpēc jūs pamētāt Zemi?

— Tā, kuru mīlēju, nomira, — Loss sacīja. — Man nebija spēka pārvarēt izmisumu, dzīve kļuva drausmīga. Es esmu bēglis un gļēvulis.

Aelita izvilka roku no apmetņa apakšas un uzlika to uz Losa lielās rokas — pieskārās un atkal noslēpa roku zem apmetņa.

— Es zināju, ka manā dzīvē tas notiks, — viņa iz­teica it kā pārdomās. — Jau būdama meitene, es re­dzēju dīvainus sapņus. Man rādījās augsti, zaļi kalni. Gaišas upes, kas nebija mūsējās. Mākoņi, milzīgi, balti mākoņi un lietus — ūdens straumes: Un cilvēki — milži. Es domāju, ka zaudēšu prātu. Vēlāk mans skolotājs sa­cīja, ka tā esot ašhe, otra redzes spēja. Mēs, Magacitlu pēcnācēji, glabājam sevī atmiņas par citu dzīvi, mūsu miesās kā neizdīgusi sēkla snauž ašhe. Ašhe ir draus- migs spēks, liela gudrība. Bet es nezinu, kas ir laime.

Aelita izvilka no apmetņa apakšas abas rokas, sasita tās kā bērns. Viņas cepurīte atkal notrīsēja.

— Jau *daudzus gadus es nāku naktis uz šīm kāp­nēm, raugos zvaigznēs. Es daudz ko zinu. Ticiet man, es zinu to, ko jūs nekad nedrīkstat un ko jums nekad nevajag zināt. Bet laimīga es biju tad, kad bērnibā sap­ņoju par mākoņiem, mākoņiem, lietus straumēm, zaļiem kalniem, milžiem. Skolotājs mani brīdināja: viņš sacīja, ka es iešot bojā. — Viņa pagrieza pret Losu seju un pēkšņi pasmīnēja.

Losam kļuva baigi: tik brīnišķi skaista bija Aelita, tik draudoša rūgtensalda smarža plūda no viņas ap­metņa un kapuces, no rokām, no sejas, no elpas.

— Skolotājs sacīja: «Hao pazudinās tevi.» Šis vārds nozīmē lejupeju.

Aelita novērsās un novilka cepurīti zemāk uz acīm.

Brīdi klusējis, Loss sacīja:

— Aelita, pastāstiet man par savām zināšanām.

— Tas ir noslēpums, — viņa svarīgi atbildēja, — bet jūs esat Zemes cilvēks, man jums daudz kas būs jā­stāsta.

Viņa pacēla seju. Lielie zvaigznāji abās Piena Ceļa pusēs mirdzēja un mirgoja tā, it kā mūžības vējš trauk­tos viņu gunīs. Aelita nopūtās.

— Uzklausiet, — viņa sacīja, — uzklausiet mani uz­manīgi un mierīgi.

— Tumu, tas ir Marsu, priekš divdesmit gadu tūk­stošiem apdzīvoja Aoli — sārtzelta rase. Mežonīgās Aolu ciltis — milzīgo zirnekļu mednieki un rijēji — dzīvoja ekvatoriālos mežos un purvos. Tikai daži vārdi palikuši no šīm ciltīm mūsu valodā. Otra Aolu daļa apdzīvoja lielā kontinenta dienvidu jūras līčus. Tur ir vulkāniskas alas ar sāls un saldūdens ezeriem. Iedzīvotāji ķēra zi­vis un nesa tās zem zemes, sagāza sālsezeros Dziļi alās viņi slēpās no ziemas sala. Līdz šim laikam tur vēl re­dzami zivju asaku uzkalni.