ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Uz pakāpēm parādījās jauna sieviete. Viņai bija galvā dzeltena, smaila cepurīte. Viņa likās jaunavīgi tieva, baltzilgana līdzās apsūnojušā, sēdošā, pastāvīgi miegā smaidošā Magacitla smagajam stāvam. Viņai paslīdēja kāja, viņa saķēra akmens izcilni, pacēla galvu.

— Aelita, — nočukstēja marsietis, aizsedza acis ar piedurkni un aizvilka Losu un Gusevu no celiņa bie­zoknī.

Drīz vien viņi izgāja uz liela klajuma. Tā malā biezā zālē stāvēja drūma, pelēka māja ar slīpām sienām. No zvaigžņveidīgā, smilšainā laukumiņa mājas priekšā veda taisni celiņi pār pļavu lejup uz birzi, kur starp kokiem bija redzamas zemas akmens celtnes.

Plikpaurainais marsietis iesvilpās. No mājas ajzstūra parādījās mazs, resns marsietis svītrainā virsvalkā. Viņa tumšsarkanā seja bija kā ar bieti ieziesta. Saulē vieb­damies, viņš pienāca klāt, bet, izdzirdis, kas ir atbrau­cēji, tūlīt gribēja bēgt. Plikpaurainais marsietis sāka ar viņu runāt pavēlnieka balsī, un resnītis, pietupdamies aiz bailēm, atgriezdamies, rādīdams dzeltenu zobu savā bezzobu mutē, veda viesus uz māju.

Viesus ieveda gaišās, mazās, gandrīz tukšās istabās, kuru šaurie logi izgāja uz parku. Ēdamistabas un guļam­istabu sienas bija apvilktas ar baltu mašu. Kaktos stā­vēja kubli ar ziedošiem kociņiem. Gusevs atzina telpas par piemērotām: «It kā bagāžas grozā, lieliski.»

Svītrainajā virsvalkā tērptais resnītis, nama pārvald­nieks, rūpējās, dudināja, vēlās pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, slaucīja ar brūnu mutautiņu pliko pa­kausi un laiku pa laikam sastinga, izboza uz viesiem sa­vas nedzīvās acis, steidzīgi, neskanīgi čukstēja droši vien kādus burvekļus.

Viņš ielaida ūdeni baseinā un ieveda Losu un Gusevu katru savā vannā, no tās dibena cēlās augšā biezi tvaika mutuļi. Karstā, burbuļojošā, liegā ūdens pieskaršanās neizsakāmi nogurušajai miesai bija tik tīkama, ka Loss gandrīz iesnaudās baseinā. Pārvaldnieks viņu izvilka aiz rokas laukā.

Loss ar pūlēm aizvilkās līdz ēdamistabai, kur bija galdā milzīgi daudz šķīvīšu ar dārzājiem, pastētēm, ma­zām oliņām, augļiem. Čirkstošas maizes lodītes, tik lie­las kā rieksts, kusa mutē. Nebija ne nažu, ne dakšiņu, tikai katrā ēdienā bija iesprausta sīciņa lāpstiņa. Pār­valdnieks stinga šausmās, skatīdamies, kā Zemes cil­vēki aprij visdelikātākos ēdienus. Gusevam radās īsta apetīte. Sevišķi labs bija vīns ar leknu ziedu smaržu. Tas izgaroja mutē un ar ugunīgu tveici plūda pa dzīslām.

Aizvedis viesus guļamistabās, pārvaldnieks vēl ilgi rosījās, aizsprauzdams segas, pabāzdams spilventiņus.

Bet stiprs un ilgs miegs jau pārspēja «baltos milžus». Viņi elpoja un šņāca tik stipri, ka trīcēja rūtis, drebēja augi kaktos un čīkstēja gultas zem viņu nemarsiski va­renajiem augumiem.

Loss atvēra acis. Iezilgana, mākslīga gaisma plūda no griestu dzelmes. Bija silti un patīkami gulēt. «Kas noticis? Kur es guļu?» Bet viņš tā arī neatģidās — at­kal tīksmi aizvēra acis.

Sāka plūst kādi mirdzoši plankumi — it kā ūdens mirgoja caur gaišzilām lapām. Apbrīnojamas līksmes priekšsajūta, gaidas, ka nupat, nupat no šiem zaigojo­šiem plankumiem kaut kam tūlīt jāieplūst viņa nemaņā, piepildīja viņu ar brīnišķu baigumu.

Snaudā Loss smaidīdams rauca uzacis — pūlējās iz­spiesties cauri šim smalkajam ņirbošo saules plankumu plīvuram. Bet vēl dziļāks miegs ieskāva viņu savā mā­konī.

Loss apsēdās uz gultas. Sēdēja tā kādu laiku, galvu nokāris. Piecēlās, atrāva aizkarus sānis. Aiz šaurā loga ledainā gaismā liesmoja milzīgas zvaigznes, nepazīsta­mie zvaigžņu raksti bija dīvaini un neparasti.

— Jā, jā, jā, — Loss noteica, — es neesmu uz Ze­mes. Ledains tuksnesis, bezgalīgs izplatījums. Es esmu jaunā pasaulē. Nu jā: es taču esmu miris. Mana dzive palika tur . ..

Viņš iecirta nagus krūtīs — tur, kur sirds.

— Tā nav ne dzīve, ne nāve. Dzīvas smadzenes, dzīva miesa. Bet dzīve palikusi tur . . .

Viņš pats nevarēja saprast, kāpēc otru nakti viņu tik neciešami nomāc ilgas pēc Zemes, pēc sevis paša, kas dzīvojis tur, aiz zvaigznēm. It kā pārtrūcis dzīvs pave­diens, un viņa dvēsele smok ledainā, melnā tukšumā. Viņš atkal atkrita spilvenos.

— Kas tur ir?

Loss uzlēca kājās. Logā dzirkstīja rīta gaismas stars. Mazā salmu istabiņa bija apžilbinoši tīra. Šalca lapas, svilpa putni aiz loga. Loss pārlaida roku pār acīm, dziļi ievilka elpu.

Pie durvīm atkal viegli pieklauvēja. Loss atvēra dur­vis, — aiz tām stāvēja svītrainais resnītis, turēdams abās rokās uz vēdera klēpi gaišzilu, rasa mirkstošu ziedu.

— Aiu utara Aelita, — viņš nočukstēja, sniegdams ziedus.

Ēdot brokastis, Gusevs sacīja:

— Mstislav Sergejevič, tas nu nav nekādā jēgā. Li­dojām velns viņu sazin kādu gaisa gabalu, un lūdzu, — sēdi nomalē. Gurķoties pa vannam — tāpēc jau nebija vērts lidot šurp. Pilsētā taču viņi mūs neielaida, redzē­jāt, kā tas bārdainis sabozās. Ak Mstislav Sergejevič, sargieties no tā. Pagaidām mūs dzirdina, ēdina, bet kas būs vēlāk?

— Nesteidzieties, Aleksej Ivanovič, — sacīja Loss, raudzīdamies uz parūgti un saldi smaržojošiem gaišzila­jiem ziediem, — padzīvosim, paskatīsimies, viņi redzēs, ka neesam bīstami, ielaidīs arī pilsētā.

— Nezinu, kā jūs, Mstislav Sergejevič, bet es neesmu atbraucis še gurķoties.

— Kas tad, pēc jūsu domām, mums jādara?

— Savādi to no jums dzirdēt, Mstislav Sergejevič! Vai tikai neesat saodis kaut ko saldu?

— Jūs gribat ķildoties?

— Nē, nevis ķildoties. Bet sēdēt — ziedus ost — to var arī pie mums uz Zemes, cik vien ādā lien. Bet es domāju — ja esam pirmie še ieradušies, tad Marss ta­gad ir mūsu, padomju Marss. To vajag nostiprināt.

— Dīvains jūs esat, Aleksej Ivanovič.

— Gan jau redzēsim, kurš no mums dīvains. — Gu­sevs parāva ādas jostu, paslieca plecus, viltīgi piemiedza acis. — Tas ir grūti, pats saprotu: mēs esam tikai divi. Bet nepieciešams, lai viņi mums izdod papiru, ka grib iestāties Krievijas Federatīvā Republikā. Ar labu viņi šo papīru mums, protams, nedos, bet jūs pats redzējāt: uz Marsa viņiem kaut kas nav kārtībā. Tādā ziņā mani acs neviļ..

— Ko tad, vai revolūciju gribat sarīkot?

— Kā to lai saka, Mstislav Sergejevič, gan redzē­sim. Ar ko tad mēs Petrogradā atgriezīsimies? Žāvētu zirnekli aizvedīsim, vai? Nē, jāatgriežas un jāliek galdā: lūdzu — Marsa planēta pievienota Krievijas Federāci­jai. Tad ta Eiropa sacelsies spārnos! Zelta vien še, kā re­dzat, var vest kuģiem. Tā ja, Mstislav Sergejevič.

Loss domīgi vērās viņā; nevarēja saprast, vai Gu­sevs joko vai runā nopietni: viņa viltīgās, vientiesīgās actiņas smējās, bet kaut kur tanīs slēpās neprāta dzirksts.

Loss pakratīja galvu un, pieskardamies lielo ziedu gaišzilajām, caurspīdīgajām, it kā vaska ziedlapiņām, domīgi sacīja:

— Man neienāca prātā — kāpēc lidoju uz Marsu. Lidoju, lai atlidotu. Bija laiki, kad konkvistadori sarī­koja kuģi un brauca meklēt jaunas zemes. Jūrā parādī­jās nezināms krasts, kuģis ieīrās upes grīvā, kapteinis noņēma cepuri ar platajām malām un nosauca zemi savā vārdā. Pēc tam viņš sāka laupīt krastus. Jā, jums var­būt taisnība: nepietiek piebraukt pie krasta, jāpiekrauj kuģis ar dārgumiem. Mums jāieskatās jaunajā pasaulē, — kas tur par dārgumiem! Gudrība, gudrība, — re, kas Aleksej Ivanovič, jāizved ar mūsu kuģi.