ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Marsietis iesaucās:

— Soacēra.

'Ciklopiskās sienas — milzīgu, apcirstu akmeņu celt­nes, kas uzglabājušās no sirmās senatnes. So celtņu monumenta- litāti gleznaini izsaka tādā veidā, ka to uzcelšanu piedēvē ciklo­piem — mistisķiem vienacainiem milžiem.

Soacēras zilganās kontūras, lēzeno jumtu terases, zaļumiem apklātās režģotas sienas, ovālie diķu spoguļi, gaisigie torņi, paceļoties pāri kalniem, aizņēma arvien lielāku platību, grima aiz miglainā apvāršņa. Daudz melnu punktiņu lidoja pāri pilsētai pretim kuģim.

Ziedošais kanāls palika ziemeĻos. Uz austrumiem no pilsētas stiepās tuksnešains, izrakņāts, gružu kaudzēm apklāts lauks. Sā tuksneša malā, mezdams asu, garu ēnu, pacēlās milzīgs cilvēka tēls, ieplaisājis, apsūnojis.

Kailais akmens cilvēks stāvēja visā augumā, viņa kājas bija sakļautas kopā, rokas piespiestas pie šaura­jiem gurniem, rievaina josta saturēja izrieztās krūtis, saulē blāvi spīdēja viņa ausainā bruņu cepure, kas bija greznota ar asu seksti kā zivs asaku. Sejā ar izspiesta­jiem vaigu kauliem un aizvērtajām acīm smaidīja mē- nesveidīga mute.

— Magacitl, — sacīja marsietis un norādīja uz de­besīm.

Tālumā aiz tēla bija redzamas milzīgas baseina dru­pas, sagāzto akvedukta [4] arku kontūras. Ieskatījies Loss saprata, ka lūžņu kaudzes ielejā — bedres, pakalni ir sen­senas pilsētas atliekas. Jaunā pilsēta, Soacēra, sākās aiz mirdzošā ezera, uz rietumiem no šīm drupām.

Melnie punkti debesīs tuvojās, palielinājās. Tie bija simti marsiešu, kas laidās pretim spārnotās laivās un seglos, uz buru audekla putniem, grozos ar izpletņiem.

Pirmais pieskrēja klāt, aplaida krauju līkni un virs kuģa apstājās mirdzošs, šaurs zelta cigārs, četrspārnains kā sisenis. No turienes uz kuģa klāja sāka birt puķes, krāsaini papirīši, raudzījās satrauktas sejas.

Loss piecēlās, turēdamies aiz tauvas, noņēma lidce- puri, vējš uzplīvoja viņa baltos matus. No kuģa apakšas uzkāpa Gusevs un nostājās līdzās. Puķu klēpji krita no laivām uz viņiem. Atlidojušo marsiešu zilganajās, gan tumšajās, gan ķieģeļu brūnuma sejās bija saviļņojums, sajūsma, šausmas.

Tagad lēni lidojošajam kuģim pār galvu, priekšā, no sāniem, no mugurpuses virzījās simtiem gaisa mašīnu. Rau, grozā zem izpletņa, rokas mētādams, noslīdēja no augšas lejā resnvēderis ar svītrainu cepuri galvā. Rau, pazibēja grubuļaina seja, kas raudzījās caur skatāmo cauruli. Rau, kāds marsietis, rūpju pilnu seju, izspūru­šiem matiem, smailu degunu, grozīdamies kuģa priekšā spārnotos seglos, tēmēja uz Losu kādu kārbiņu, kas grie­zās riņķī. Lūk, aizlaidās garām pīta laiva, vienās pu­ķēs, — trīs bālas sieviešu sejas ar lielām acīm, gaišzilas cepures, gaišzilas plīvojošas piedurknes, zeltā austas šalles.

Skrūvju dūkoņa, vēja šalkas spārnos, smalki svil­pieni, zelta mirdza, apģērbu raibums gaisa zilgmē. lejā — purpurā vizošas, gan sidrabotas, gan gaišdzeltenas la­pas parkos, saulē atmirdzošie terasveidīgo namu logi — viss bija kā sapnis. Reiba galva. Gusevs skatījās apkārt, čukstēdams atkārtoja:

— Skaties, skaties, kad tevi deviņi! …

Kuģis pārīrās pāri gaisa dārziem un lēni nolaidās uz liela, apaļa laukuma. Tūlīt no debesīm kā zirņi saka birt simtiem laivu, grozu, spārnotu putnu, tie sēdās zemē, atsitās pret baltajām laukuma plāksnēm. Ielās, kas stie­pās no laukuma kā zvaigznes stari, dūca ļaužu bari — skrēja, meta puķes, papīrīšus, vicināja mutautiņus.

Kuģis nosēdās pie drūmas melnsarkana akmens celt­nes, kas bija augsta un smaga kā piramīda. Uz pla­tām kāpnēm starp kvadrātveidīgām, uz augšu sašauri­nātām kolonām, kas sniedzās tikai līdz ēkas trešajai da­ļai, stāvēja pulciņš marsiešu. Tie visi bija ģērbušies melnos virsvalkos, apaļām cepurītēm galvā. Tā bija, kā Loss vēlāk dabūja zināt, Augstākā inženieru padome — visu Marsa zemju augstākais pārvaldes orgāns.

Ceļabiedrs marsietis norādīja Losam, ka jāuzgaida. Kareivji noskrēja pa kāpnītēm uz laukuma un ielenca kuģi, atturēdami ļaužu barus, kas spiedās virsū. Gusevs sajūsmā raudzījās uz raibo tērpu piebliezto, viļņojošo laukumu, uz daudzajiem spārniem, kas pacēlās pāri galvām, uz pelēko vai melnsarkano ēku milzeņiem, uz gaisīgajām torņu kontūrām aiz jumtiem.

— Ir gan pilsēta, tā tik ir pilsēta! — viņš mīņāda­mies atkārtoja.

Uz kāpnēm melnos virsvalkos ieģērbtie marsieši pa­šķīra ceļu. Parādijās garš, salīcis marsietis, arī melnā virsvalka, ar garu. drūmu seju un garu, šauru, melnu bārdu. Uz viņa apaļās cepurītes trīsēja zelta sekste kā zivs asaka.

Nokapdams līdz puskāpnēm, atbalstīdamies uz spieķa, viņš ilgi lūkojās iekritušām, tumšām acim uz atnācēju no Zemes. Ari Loss raudzījās viņā — uzmanīgi, cieši.

— Sātans, tad ta ieurbies ar acim! — Gusevs no­čukstēja. Pagriezās pret pūli un jau bezrūpīgi uzsauca: — Sveiki, biedri marsieši, mēs pie jums ar sveicienu no padomju republikām … Nodibināt labas kaimiņu attie­cības …

Pūlis izbrīnā nopūtās, sāka murdēt, trokšņot, spies­ties virsū. Drūmais marsietis saķēra saujā bārdu un pie­vērsa acis pūlim, pārlaida blāvu skatienu laukumam. Un zem viņa skatiena saka apklust uztrauktā galvu jūra. Viņš pagriezās pret tiem, kas stāvēja uz kāpnēm, pateica dažus vārdus un, pacēlis spieķi, norādīja ar to uz kuģi.

Tūlīt pie kuģa pieskrēja viens no marsiešiem un klusi un ātri pateica kaut ko marsietim ar pliko galvu, kas bija pārliecies pār malu viņam iepretim Atskanēja sig­nāla svilpieni, divi kareivji uzlēca uz klāja, sāka gaudot propelleri, un kuģis, smagi atdalījies no laukuma, aiz- īrās par pilsētu ziemeļu virzienā.

Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Kuģis lidoja pāri klajumam Sur tur bija redzamas vienmuļas ēku rindas, gaisa ceļu stabi un stieples, šahtu caurumi, piekrautas strūgas, kas kustējās šaurajos kanālos.

Bet tad mežu skupsnās arvien biežāk sāka pacelties klinšainas smailes. Kuģis nolaidās zemāk, pārlidoja pāri aizai un nosēdās uz pļavas, kas lēzeni slīga pret tum­šiem un kupliem krūmājiem.

Loss un Gusevs paņēma maisus un līdz ar savu plik­pauraino ceļabiedru devās pa pļavu lejup uz birzi.

Ūdens lāsītes, kas sitās no koka apakšas, mirdzēja varavīksnes staros pār rasā vizošo, cirtaino zāli. Zemu, garspalvainu, melnu un baltu lopu bars ganījās nogāzē. Visapkārt valdīja miers. Klusi čaloja ūdens. Pūta vējiņš.

Garspalvainie lopi gausi cēlās, pašķirdami ceļu cil­vēkiem, un pagāja nostāk, cilādami savas lāčainās ķe­pas, pagrieza plakanus, īsus purnus. Uz pļavas nolaidās dzelteni putni un izpluksināja savas spalvas zem ūdens strūklu varavīksnes.

Viņi piegāja pie birzes. Kuplie sēru koki bija gaišzili. Sveķainās lapas sausi šalca nokārenajos zaros. Caur plankumainajiem stumbriem tālumā zaigoja mirdzošs ezera ūdens.

No pliekanās, saldās svelmes reiba galva šai zilajā biezoknī.

Birzē krustojās daudz taciņu, kas bija apkaisītas zeltsārtām smiltīm. Krustcelēs, apaļos laukumiņos, stā­vēja veci, lieli smilšakmens tēli, daži salūzuši, apsūno­juši. Pār krūmājiem pacēlās kolonu atlūžņi, ciklopiskās sienas atliekas.

Celiņš nogriezās uz ezeru. Parādījās tā tumšzilais spogulis ar tāla, klinšaina kalna apgāztu virsotni. Odenī tikko kustējās sēru koku atspīdumi. Mirdzēja krāšņa saule. Krasta līkumā, ezerā slīgstošu, sūnainu kāpņu malās pacēlās divi milzīgi sēdošu cilvēku tēli, ieplaisā­juši, staipekņiem apauguši.