ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Krūšu tēlam līdzās sienā melnēja neliela, aizrežģota niša. Loss iebāza pirkstus starp režģiem, bet tie nepa­kļāvās. Viņš aizdedzināja sērkociņu un ieraudzīja nišā uz satrūdējuša spilventiņa zelta masku. Tā attēloja platu cilvēka seju ar mierīgi aizdarītām acīm. Mēnesim līdzīgā seja smaidīja. Deguns bija smails kā knābis. Uz pieres starp skropstām rēgojās uztūkums, it kā palielināta spā­res acs. Tā bija pirmās zāles mozaīkā attēlotā galva.

Loss izdedzināja puskārbu sērkociņu, uztraukti vēr­damies šai brīnišķajā maskā. Neilgi pirms aizlidojuma no Zemes viņš bija redzējis līdzīgu masku uzņēmumus, kas nesen atrastas milzīgo pilsētu drupās Nigeras kras­tos, tai Āfrikas daļā, kur, kā tagad domā, uzglabājušās izmirušas noslēpumainas rases kultūras pēdas.

Vienas no blakusdurvīm gaitenī bija pusatvērtas. Loss iegāja garā, ļoti augstā istabā ar balkoniem un režģotu balustrādi. Lejā un augšā — balkonos — stā­vēja plakani skapji un plaukti ar mazām, biezām grā­matiņām. Iespiedumiem un zelta apkalumiem greznotās grāmatiņu muguras stiepās vienmuļās līnijās gar pelē­kajām sienām. Skapjos glabājās metala cilindriņi, da­žos — milzīgas grāmatas ādas vai koka sējumos. No skapjiem, no plauktiem, no tumšajiem bibliotēkas kak­tiem akmens acīm raudzījās krunkainās, plikās marsiešu zinātnieku galvas. Istabā bija novietoti vairāki dziļi sē­

dekļi, dažas kastītes ar tievām kājiņām un sānos piestip­rinātu apaļu ekrānu.

Elpu aizturēdams, Loss aplūkoja šo trūdu un pelē­juma smakas apdvesto krātuvi, kur grāmatās ieslodzīta klusēja Marsa pagājušo gadu tūkstošu gudrība Viņš uz­manīgi piegāja pie plaukta un sāka atvērt grāmatas. Papīrs bija iezaļgans, burti ģeometriski pareizi, maigi brūnā krāsā. Vienu grāmatu ar mašīnu zīmējumiem Loss iebāza kabatā, lai vaļas brīdī apskatītu Metala cilin­dros izrādījās iedzelteni, nagam pieskaroties, skanoši, it kā kaula veltnīši, kas atgādināja fonografa ' veltnīšus, bet to virsma bija gluda kā stikls. Viens šāds veltnītis stāvēja uz kastītes ar.ekrānu, acīm redzot sagatavots ielikšanai un pamests, mājai bojā ejot.

Pēc tam Loss atvēra melno skapi, paņēma uz labu laimi vienu no ādā iesietajām, ķirmju sagrauztajām grāmatām, vieglu, pabiezu sējumu un ar piedurkni uz­manīgi noslaucīja putekļus. Iedzeltenās, vecās lapas izpletās no augšas uz leju nepārtrauktā, līčloču salocītā strēmelē. Šais cita citā pārejošās lapās bija iespiesti krāsaini trijstūri, tik lieli kā nags Tie trauca no kreisās puses uz labo un otrādi, nenoteiktās līnijās, gan izbei­dzoties, gan saduroties. Tie mainījās savos apveidos un krāsa. Dažas lapas tālāk starp trijstūriem parādījās spilgti apli allaž citādā formā un krāsā. Trijstūri sāka vei­doties figūrās. Šo trijstūru, apļu, kvadrātu un sarežģito figūru krāsu un formu savienojumi un zaigojumi trauca no lapas uz lapu. Pamazām Losa ausīs sāka ieskanēties tikko uztverama, smalka, brīnišķa muziķa.

Viņš aizvēra grāmatu un ilgi stāvēja, pie grāmatu plauktiem pieslējies, vēl nekad neizjustas burvības sa­traukts un apskurbināts: tā bija dziedoša grāmata.

— Mstislav Sergejevič, — mājā skaļi noskanēja Gu- seva balss, — nāciet šurp, drīzāk!

Loss izgāja gaitenī. Gusevs, izbailēs smaidīdams, stāvēja durvis gaiteņa galā.

— Palūkojiet, kas pie šiem notiek.

Viņš ieveda Losu šaurā, pustumšā istabā; attālā

sienā bija iestiprināts liels, kvadrātveidīgs, blāvs spo­gulis, tā priekšā stāvēja vairāki ķeblīši un atzveltņi.

— Redziet, saitītē karājas bumbiņa; domāju — tā ir zelta, ņemšu un noraušu, — palūkojiet, kas iznāca.

Gusevs parāva bumbiņu. Spogulis iemirdzējās, pa­rādījās pakāpjveidīgas milzīgu māju kontūras, saulrieta apspīdēti logi, plandoši karogi. Dobjš pū|a troksnis pie­pildīja tumšo istabu. Pa spoguli no augšas uz leju, aiz­sedzot pilsētas kontūras, slīga spārnota ēna. Pēkšņi ek­rānu apstaroja ugunīgs plands, zem istabas grīdas at­skanēja asa sprakstoņa, miglainais spogulis nodzisa.

— īssavienojums, vadi pārdeguši! — Gusevs iesau­cās. — Mums jāiet, Mstislav Sergejevič, driz būs nakts.

Izpletuši šaurus, miglainus spārnus, liesmojošā saule taisījās rietēt.

Loss un Gusevs steigšus gāja pa tumstošu, tagad vēl tuksnešaināku un mežonīgāku klajumu uz kanāla krastu. Saule ātri slīdēja aiz tuvā lauka malas — un pazuda. Apžilbinoši sārts mirdzums izplūda tai vietā, kur tā bija norietējusi. Smaili stari apmirdzēja pusi no debess un aši jo aši pārklājās pelēkiem pelniem — dzisa. Debesis likās necaurredzami tumšas.

Pelnu krāsas rietos zemu pār Marsu pacēlās liela, sarkana zvaigzne. Tā uzlēca kā nikna acs. Dažus acu­mirkļus tumsu piestrēdza tikai tās drūmie stari. Bet driz jau visā neaptverami augstajā debesu spraislī sāka pa­rādīties zvaigznes, mirdzoši, zaļgani zvaigznāji, to le­dainie stari durstīja acis. Drūmā zvaigzne, kāpdama aug­stāk, iekvēlojās arvien vairāk.

Aizgājis līdz krastam, Loss apstājās un, rādīdams ar roku uz zvaigzni, sacija:

— Zeme.

Gusevs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pie­res. Atmetis galvu, lūkojās uz tālo dzimteni, kas īrās starp zvaigznājiem. Viņa seja bija sakritusi, skumja.

— Zeme, — viņš atkārtoja.

Tā viņi ilgi stāvēja uz senā kanāla krasta, kur zvaig­žņu gaismā neskaidri rēgojās kaktusu apveidi.

Bet, paskat, virs asās apvāršņa svītras parādījās gaišs sirpis, mazāks par mēnesi, un sāka pacelties pār kaktusu lauku. Augu ķetnas meta garas ēnas.

Gusevs piegrūda ar elkoni Losam:

— Paskatieties, kas aiz mums.

Aiz viņiem pār kalnaino klajumu, pār birzēm un dru­pām mirdzēja Marsa otrais pavadonis. Tā apaļais, iedzel­tenais disks, arī mazāks par mēnesi, slīga aiz robaina^ jiem kalniem. Uzkalnos zaigoja metala diski.

— Tad ta nakts! — Gusevs nočukstēja. — Kā sapnī.

Viņi uzmanīgi nokāpa no krasta kaktusu krūmājā.

Zem kājām pazibēja kāda ēna. Pinkains kamols skrēja pāri divu mēnešu atspulgiem. Nošņirkstināja zobus. Iepīkstējās — spalgi, neciešami, smalki. Kustējās mir­gojošās kaktusu lapas. Pie sejas lipa tīmekļi, kas bija elastīgi kā tīkli.

Pēkšņi glūnīgs, plosīgs kauciens atskanēja naktī. Norima. Viss apklusa. Gusevs un Loss lieliem lēcieniem, drebēdami aiz riebuma un šausmām, skrēja pa lauku, augstu lēkdami pāri dzīvību atguvušajiem augiem.

Beidzot uzlecošā sirpja gaismā pazibēja aparāta tē­rauda apšuvums. Viņi pieskrēja klāt. Atsēdās, smagi els­dami.

— Nu nē, pa naktīm es šais zirnekļu apsēstajās vie­tās neesmu gājējs, — sacīja Gusevs. Viņš atskrūvēja lūku un ielīda aparātā.

Loss vēl kavējās. Klausījās, lūkojās visapkārt. Un, re, viņš ieraudzīja — starp zvaigznēm ar fantastisku siluetu īrās spārnota kuģa ēna.

Gaisa kuģa ēna pazuda. Loss uzkāpa uz aparāta valgā apšuvuma, aizkūpināja pīpīti un raudzījās zvaig­znēs. Sīki drebuļi kratīja miesu Aparāta iekšienē ro­sījās, murmināja Gusevs.

Loss nevarēja gulēt, viņš sēdēja, mirkšķināja acis, raugoties zvaiģznēs, sūca pīpīti. Velns sazin ko tas no­zīmē! No kurienes uz Marsa varēja rasties zelta maskas ar šo tipisko trešo spāres aci? Un mozaīka? Jūrā slīk­stoši, starp zvaigznēm lidojoši milži. Un parabolas zīme: rubīna lodīte — Zeme un ķieģeļu krāsā — Marss? Zīme, ka pieder vara par divām pasaulēm? Nav saprotams. Un dziedošā grāmata? Un savādā pilsēta, kas parādījās mig­lainajā spogulī? Un kāpēc, kāpēc viss šis apgabals at­stāts, pamests?