ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Ar drebošu roku Loss sataustīja reostatu sviriņas un pagrieza tās līdz galam, riskēdams saspridzināt apa­rātu. Iekšienē, zem kājām, viss iekrācās, noraustījās. Plankumi un zibošās, aplauztās šķautņu malas straujāk sāka slīgt lejup. Apgaismotā virsma palielinājās, tuvo­jās. Tagad jau skaidri varēja saredzēt asās, garās klinšu ēnas — tās stiepās pār tuksnešainu, nedzīvu ieleju.

Aparāts drāzās pret klintīm. No malām saules apmir­dzētas, tās bija pavisam tuvu. Losam ienāca prātā (ap­ziņa bija mierīga un skaidra): pēc mirkļa, ja aparāts ar rīkli nepaspēs pavērsties pret masu, kas to pievelk, pēc mirkļa — nāve.

Šai mirkļa daļiņā Loss ievēroja nedzīvajā klajumā starp klintīm pakāpjveidīgu torņu drupas … Tad aparāts slīdēja pār kailām kalnu smailēm . .. Bet tur, kalnu otrā pusē, bija krauja, bezdibenis, tumsa. Uz saplosītās, stā­vās kraujas pazibēja metālu dzīslas. Un bojā gājušās, nezināmās planētas šķemba palika tālu nopakaļ, turpi­nāja savu nedzīvo ceļu mūžībā. Aparāts atkal traucās melnās debess tuksnesī.

Pēkšņi Gusevs iesaucās:

— It kā Mēness mūsu priekšā!

Viņš apgriezās, nošķīrās no sienas un palika karājo­ties gaisā, izpletās kā varde un, klusi lādēdamies, pūlē­jās pieirties pie sienas. Loss nošķīrās no gridas un, arī palicis karājoties gaisā, turēdamies pie actiņas cauru­lītes, raudzījās uz sidraboto, apžilbinošo Marsa disku.

Sidrabotais, šur tur it kā mākoņkrēpēm pārvilktais Marsa disks manāmi palielinājās. Apžilbinoši vizēja dienvidpola ledāju plankums. Zem tā izpletās izliekts miglājs. Pret austrumiem tas aizvirzījās līdz ekvatoram, netālu no vidējā meridiāna pacēlās, ar malu skaujot daudz gaišāku virsmu, un sašķēlās divās daļās, radot diska rietumu malā otru zemes ragu.

Līdzās ekvatoram — skaidri saredzami — bija pieci melni punkti, apaļi plankumi. Tie savienojās ar taisnām līnijām, kas veidoja divus vienādmalu trijstūrus un trešo — garāku. Austrumu trijstūra pamatu bija ietvēris simetrisks loks. No tā vidus līdz galējam rietumu pun­ktam stiepās otrs pusloks. Dažas līnijas, punkti un pus­loki bija izsvaidīti pret rietumiem un austrumiem no šās ekvatoriālās grupas. Ziemeļpols tinās miglā.

Loss kāri vērās šai līniju tīklā: rau, šie mainīgie, ģeo­metriski pareizie, neizprotamie Marsa kanāli, kas jauca prātus astronomiem. Loss tagad saredzēja zem šī skaidrā tīkla otru, tikko nojaušamu, it kā dzēstu līniju tīklu.

Viņš saka to skicēt sava kabatas gramatiņa. Pēkšņi Marsa disks notrīsēja un sāka slīdēt actiņas okulārā. Loss metās pie reostatiem:

— Darīts, Aleksej Ivanovič, tiekam pievilkti, krītam!

Aparāts pagriezās ar rīkli pret planētu. Loss sama­zināja ātrumu un pavisam izslēdza motoru. Ātruma pārmaiņa tagad bija mazāk sāpīga. Bet iestājās tāds moku pilns klusums, ka Gusevs saķēra seju rokās, aiz­spieda ausis.

Loss gulēja uz grīdas, vērodams, kā palielinās, aug, kļūst arvien izdobtāks sidrabotais disks. Likās, tas ta­gad pats no melnā bezdibeņa lido uz viņiem.

Loss no jauna ieslēdza reostatus. Aparāts iedrebējās, pārvarot Marsa pievilkšanas spēku. Kritiena ātrums sa­mazinājās. Marss tagad sāka aizsegt visu debesi, sa­tumsa, tā malas izliecās kā bļodai.

Pēdējās sekundes bija šausmīgas: galvu apreibinošs kritiens. Marss aizsedza visu debesi. Pēkšņi actiņu stikli apmiglojās. Aparāts šķēla mākoņus pār blāvu klajumu un rēkdams un trīsēdams nu jau lēni slīga lejup.

— Mēs nolaižamies! — paspēja tikai iesaukties Loss un izslēdza motoru Ar stipru triecienu viņu aizmeta pret sienu, apsvieda apkārt.

Aparāts smagi nolaidās un nogāzās uz sāniem.

Ceļi trīcēja, rokas drebēja, sirds stājās pukstēt. Klu­sēdami Loss ar Gusevu steidzīgi kārtoja aparāta iek­šieni. Caur vienu actiņu viņi izbāza ārpusē no Zemes atvestu, pusdzīvu peli. Pele pamazām atžirga, pacēla de­gunu, sāka kustināt ūsas, noskurinājās. Gaiss bija dzī­vei derīgs.

Tad viņi atskrūvēja ieejas lūku. Loss aplaizīja lū­pas, sacīja vēl padobjā balsī:

— Nu, Aleksej Ivanovič, esam laimīgi atbraukuši. Kāpsim ārā.

Viņi nometa velteņus un puskažokus. Gusevs pie- āķēja pie jostas mauzeri (drošības pēc), nosmējās un atvēra lūku.

Tumšzilas kā jūras tāles vētrā, apžilbinošas, bez­galīgas debesis ieraudzīja Gusevs un Loss, izkāpdami no aparāta.

Kvēla, daudzstaraina saule stāvēja augstu pār Marsu. Zilās kristālā gaismas vižņi bija vēsi, dzidri — no asās apvāršņa svītras līdz zenītam .. .

— Viņiem jautra saule, — Gusevs sacīja un nošķau­dījās, tik spilgta bija gaisma dziļi zilajā augstienē. Dūra krūtīs, asinis pulsēja deniņos, bet elpot varēja viegli: gaiss bija liegs un sauss.

Aparāts gulēja uz līdzena, sārtzeltaina klajuma. Ap­vārsnis pavisam tuvu, it kā ar roku aizsniedzams. Zeme stipri saplaisājusi. Visur klajumā kā septiņžuburu luk­turi pacēlās augsti kaktusi, meta asas, mēļas ēnas. Pūta sauss vējiņš.

Loss un Gusevs ilgi raudzījās apkārt, tad sāka iet pa klajumu. Soļot bija neparasti viegli, lai gan kājas līdz potītēm grima irstošā zemē. Apejot sulīgu, augstu kak­tusu, Loss izstiepa pret to roku. Augs, tiklīdz to aizskāra, notrīsēja kā vējā, un tā rūsganās, treknās atvases stie­pās pretī rokai. Gusevs iespēra tam ar zābaku pa sakni — ak tu draņķis! — kaktuss nogāzās, ietriekdams dzelkņus smiltīs.

Viņi so]oja kādu pusstundu. Acu priekšā bija vienmēr tas pats sārtzeltainais klajums — kaktusi, mēļas ēnas, plaisas zemē. Kad viņi pagriezās pret dienvidiem un saule palika sānos, Loss sāka ieskatīties, it kā ko ap­svērdams, pēkšņi apstājās, pietupās, uzsita sev pa celi:

— Aleksej Ivanovič, zeme taču arta.

— Ko jūs sakāt?

Patiesi, tagad skaidri varēja redzēt platas, pussabru- kušas tīruma vagas un taisnas kaktusu rindas. Pēc da­žiem soļiem Gusevs paklupa pār akmens plāksni, tanī bija iestiprināts liels bronzas gredzens ar notrūkušu vir­ves galu. Loss parīvēja zodu, viņa acis mirdzēja.

— Aleksej Ivanovič, vai nekā nesaprotat?

— Redzu, ka esam uz lauka.

— Bet kāpēc gredzens?

— Velns sazin kāpēc tie ieskrūvējuši gredzenu.

— Lai piesietu boju. Vai redzat — gliemežvāciņi? Mēs atrodamies izžuvuša kanāla dibenā.

Gusevs noteica:

— Jā, tiešām … Ar ūdeni te pašķidri.

Viņi pagriezās pret rietumiem un gāja šķērsām pa vagām. Tālumā virs lauka pacēlās un laidās, drudžaini vēcinot spārnus, liels putns ar nokarenu ķermeni kā lap­senei. Gusevs apstājās, pielika roku pie revolvera. Bet putns uzsviedās gaisā, nodzirkstīdams dzijajā zilgmē, un pazuda aiz tuvā apvāršņa.

Kaktusi kļuva augstāki, biezāki un sulīgāki. Vaja­dzēja uzmanīgi spraukties caur dzīvo, dzelkņaino bie­zokni. Zem kājām ložņāja dzīvnieki, kas atgādināja ak­meņu ķirzakas, daudzkājaini, spilgti sārtzeltaini, ar robainīl muguru. Vairākas reizes biezajā krūmājā ma­nīja lienam, metamies prom nezin kādus sarainus kamo­lus. Se viņi soļoja piesardzīgi.

Kaktusi izbeidzās pie slīpa krasta, kas bija balts kā krīts. Acīm redzot aplikts ar senām, tēstām plāksnēm. Plaisās un starp plākšņu spraugām karājās sažuvušas sūnu šķiedras. Vienā tādā plāksnē bija iestiprināts tāds pats gredzens kā tīrumā. Zauri ar šķautnainām mugurām mierīgi gozējās saulē.