ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

— Aizej pie sievas, nepiemirsti! — viņš uzsauca Hohlovam un vēl vairāk sarauca pieri.

Loss vēl vienmēr kavējās, lūkojās sev zem kājām. Viņš pacēla galvu un sacīja padobjā, satrauktā balsī:

— Es domāju, ka sekmīgi nolaidīšos uz Marsa. Esmu pārliecināts, paies vēl nedaudz gadu un simtiem gaisa kuģu šķels zvaigžņu izplatījumu. Mūžam, mūžam mūs virza uz priekšu meklējumu gars. Nu, bet, ja iesim bojā, atcerieties, biedri: lai cik laba ir dzīve, lai cik lieli tās sasniegumi, nekad nevajag apmierināties, mūžam, mū­žam tik traukties uz priekšu, uz tāliem mērķiem.

Loss aprava savu runu, pavērās izvadītājos. Uzbīdīja uz acīm cepuri:

— Uz redzēšanos, biedri, lūdzu atiet pēc iespējas tālāk no aparāta …

Tūdaļ Gusevs sauca no lūkas:

— Biedri, es nodošu tur tiem uz Marsa kvēlu svei­cienu no Padomju republikas. Vai pilnvarojat mani?

Pūlis iedūcās. Atskanēja aplausi.

Loss pagriezās, ielīda lūkā un tūlīt spēcīgi aizcirta to aiz sevis. Izvadītāji, spiezdamies kopā, uztraukti pār- mīdami dažus vārdus, metās skriet no šķūņa uz laukumu pie pūļa. Kāda balss sāka kliegt gari stiepjot vārdus:

— Uzmanīgāk, atejiet, gulstieties zemē!

Tagad tūkstošiem cilvēku klusēdami raudzījās uz četrstūrainajiem, apgaismotajiem šķūņa logiem. Tur

bija klusu. Klusums arī uz laukuma. Tā pagāja dažas minūtes. Daudzi nogulās zemē. Pēkšņi tālumā skaļi iezviedzās zirgs. Kāds iekliedzās drausmīgā balsī:

— Klusu!

Šķūni apdullinoši nodārdēja, nosprakšķeja. Tūlīt at­skanēja stiprāki, biežāki dārdieni. Zeme nodrebēja. Pār šķūņa jumtu pacēlās truls meta-la knābis un iegrima dūmu un putekļu mākonī. Sprakstoņa kļuva stiprāka. Melnais aparāts parādījās it viss pār jumtu un it kā pielāgodamies palika karājoties gaisā. Sprādzieni sa­plūda nepārtrauktā kaukšanā, un četru asu ola iešķībi kā raķete uzšāvās pār pūli gaisā, devās uz rietumiem, novilka ugunīgu Svītru un nozuda tumšsarkanās, blāvās vakarblāzmas mākoņos.

Tikai tad pūlī atskanēja kliedzieni, sāka lidot gaisā cepures, cilvēki skrēja, ielenca šķūni.

Aizskrūvējis ieejas lūku, Loss nosēdās pretim Guse- vam un sāka raudzīties viņam acīs — redzokļu punkti­ņos, kas bija durstīgi kā notvertam putnam.

— Vai lidosim, Aleksej Ivanovič?

— Lai iet.

Tad Loss ķērās pie reostata sviriņas un mazliet pa­grieza to. Atskanēja dobjš trieciens — tā pirmā sprak­stoņa, no kuras nodrebēja uz laukuma tūkstoš cilvēku pūlis. Viņš pagrieza otru reostatu. Dobjā sprakstoņa zem kājām un aparāta tricināšanās kļuva tik stipra, ka Gusevs pieķērās pie sēdekļa, izbolīja acis. Loss ieslēdza abus reostatus. Aparāts rāvās uz priekšu. Triecieni kļuva vieglāki, tricināšanās mazinājās. Loss iesaucās:

— Esam pacēlušies gaisā!

Gusevs noslaucīja sviedrus no sejas. Kļuva karsti. Ātruma skaitītājs rādīja piecdesmit metru sekundē, šaut­riņa joprojām virzījās uz priekšu.

Aparāts trauca pa tangenti pretēji Zemes griešanās virzienam. Centrbēdzes spēks virzīja to pret austrumiem. Pēc aprēķiniem simt kilometru augstuma tam vajadzēja iztaisnoties un lidot pa diagonāli.

Motors strādāja vienmērīgi, bez triecieniem. Loss un Gusevs atpogāja puskažokus, atbīdīja cepures uz pa­kauša. Elektrība bija nodzēsta, un bāla gaisma iespiedās caur actiņu stikliem.

Pārvarot gurdenumu un uznākušo galvas reiboni, Loss noslīga uz ceļiem un caur actiņu raudzījās uz promtraucošo Zemi. Tā atgādināja milzīgu, iedobtu, zil­ganpelēku bļodu bez malām. Sur tur uz tās kā salas gulēja mākoņu grēdas. Tas bija Atlantijas okeāns.

Pamazām bļoda sašaurinājās, slīga lejup. Tās mala labajā pusē sāka mirdzēt kā sudrabs, otru pārklāja ēna. Un, rau, bļoda jau likās kā bezdibenī lidojoša bumba.

Gusevs, kas bija piekļāvies otrai actiņai, sacīja:

— Ardievu, māmuliņ, diezgan dzīvots uz tevis, izliets asintiņš.

Viņš piecēlās no ceļgaliem, bet pēkšņi sagrīļojās, no­krita uz spilvena. Ieķērās apkaklē.

— Mirstu, Mstislav Sergejevič, nevaru vairs.

Loss juta: sirds sit arvien biežāk, biežāk, vairs jau

nesit — sāpīgi trīc. Asinis pieplūst deniņos. Gaisma tumst.

Viņš pierāpās pie skaitītāja. Šautriņa strauji cēlās, atzīmējot neticamu ātrumu. Gaisa slānis beidzās. Pie­vilkšanas spēks mazinājās. Kompass rādīja, ka Zeme atrodas vertikāli lejā. Aparāts, katru sekundi palielinot ātrumu, ar ārprātīgu trauksmi drāzās ledainajā pasaules izplatījumā.

Loss, lauzdams nagus, tikko paguva atraut vaļā puskažoka apkakli: sirds pamira.

Paredzēdams, ka aparāta un tanī esošo ķermeņu āt­rums aizsniegs to robežu, kad iestāsies manāma sirds sitienu, asins un vielu maiņas, visa ķermeņa dzīves ritma paātrināšanās, — paredzēdams to, Loss ar elektrisko vadu palīdzību bija savienojis viena žiroskopa (tādi bija divi aparātā) ātruma mērītāju ar tvertņu krāniem, ku­riem attiecīgajā brīdi vajadzēja izlaist lielu daudzumu skābekļa un amonjaka sāļu.

Loss atģidās pirmais. Krūtīs dūra, galva reiba, sirds joņoja kā vilciņš. Domas pazibēja un pazuda — nepa­rastas, straujas, skaidras. Kustības bija vieglas un no­teiktas.

Loss aiztaisīja liekos tvertņu krānus, palūkojās uz skaitītāju. Aparāts veica apmēram piecsimt kilometru se­kundē. Bija gaišs. Vienā aparāta actiņā lauzās taisns, žilbinošs saules stars. Zem stara augšpēdu gulēja Gu­sevs, — zobi atņirgti, glāžainās acis izspiedušās.

Loss piegrūda viņam pie deguna kodīgu sāli. Gusevs dziļi ievilka elpu, plakstiņi nodrebēja. Loss paķēra viņu zem padusēm un gribēja piecelt, bet Guseva ķermenis palika karājoties kā ar gaisu piepildīts pūslis. Viņš at­laida rokas — Gusevs lēni noslīdēja uz grīdas, izstiepa kājas gaisā, pacēla elkoņus, — sēdēja kā ūdenī, lūkojās visapkārt:

— Mstislav Sergejevič, vai es neesmu piedzēries?

Loss pavēlēja viņam, lai lien palūkoties augšējās ac­tiņās. Gusevs piecēlās, sagrīļojās, pielāgojās un sāka līst pa stāvo aparāta sienu kā muša — ķērās aiz kniedētā apvalka. Pieplaka pie actiņas.

— Tumšs, Mstislav Sergejevič, nudien, nekas nav redzams.

Loss uzlika blāvu stiklu okulāram, kas bija pagriezts pret sauli. Skaidrās kontūrās kā milzīgs, daudzstarains kamols Saule karājās tukšajā tumsā. Tās sānos kā spārni bija izplesti divi gaismas miglāji. No ciešā kodola izšļāca strūkla un uznira gaisā kā sēne — tas bija laiks, kad radās lielie saules plankumi. Attālāk no gaišā kodola, vēl bālāki nekā zodiakālie spārni, atradās gaismas okeāni, kas bija atsviesti no Saules un griezās ap to.

Losam bija grūti atrauties no šā skata — no krāšņās Visuma uguns. Viņš apsedza okulāru ar pārklāju. Kļuva tumšs. Viņš piekļāvās pie actiņas, kas atradās gaismai pretējā pusē. Se bija tumsa. Viņš pagrieza okulāru, un acī iedūrās zaļgans zvaigznes stars. Bet, lūk, actiņā iemir­dzējās gaišzils, skaidrs, spēcīgs stars — tas bija Sirijs, debesu dimants, ziemeļu debess ievērojamākā zvaigzne.

Loss pierāpās pie trešās actiņas. Pagrieza okulāru, pavērās, noslaucīja to ar mutautiņu. Ieskatījās. Sirds sa­žņaudzās. varēja sajust matus uz galvas.

Tumsā pavisam tuvu slīdēja neskaidri, miglaini plan­kumi. Gusevs uztraukti ieteicās:

— Kaut kāds jods lido mums līdzās.

Miglainie plankumi lēni slīga lejup, kļuva saredza­māki, gaišāki. Ievizējās lauztas, sudrabotas līnijas, pa­vedieni. Un, lūk, spilgtās kontūrās sāka parādīties aplauztas klinšu šķautņu malas. Aparāts acīm redzot tu­vojās kādam debesu ķermenim, bija iekļuvis tā pievilk­šanas sfērā un kā pavadonis sācis griezties ap to.