ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

— Tas nevienam nav vajadzīgs, — Loss sacīja, — un nav nekā ievērojama. Nebija viegli iegūt izglītību, no divpadsmit gadiem esmu nostājies pats uz savām kājām. Jaunība, skolas gadi, darbs, pienākums — nav nekā tāda, kas varētu interesēt jūsu lasītājus, nekā ievē­rojama, izņemot… — Loss pēkšņi sarauca uzacis, asi iezīmējās grumbas pie mutes. — Nu, redziet… Šo ma­šīnu, — viņš pamāja ar pīpi uz sastatņu pusi, — veidoju jau sen. Iesāku to darināt priekš diviem gadiem. Tas ir viss!

— Cik mēnešos apmēram domājat veikt attālumu starp Zemi un Marsu? — jautāja Skailss, raudzīdamies uz zīmuļa galu.

— Domāju deviņās vai desmit stundās, ne ilgāk.

— Ahā! — Skailss atbildēja uz to, pēc tam nosarka, viņam sašķobījās seja. — Es būtu jums loti patei­cīgs, — viņš izteica ar apslēptu laipnību, — ja jūs man uzticētos un izturētos pret mūsu sarunu nopietni.

Loss nolika elkoņus uz galda, izpūta dūmu mākoni, tabakas dūmos nodzirkstīja viņa acis.

— Astoņpadsmitajā augustā Marss tuvosies Zemei līdz četrdesmit miljonu kilometru attālumam, šis attā­lums man jānolido. Kas tanī ietilpst? Vispirms, Zemes atmosfēras augstums — septiņdesmit pieci kilometri. Otrkārt, attālums starp planētām bezgaisa telpā — četr­desmit miljoni kilometru. Treškārt. Marsa atmosfēras aug«tums — sešdesmit pieci kilometri. Manam lidoju­mam svarīgi tikai šie simt četrdesmit kilometri at­mosfēras.

Viņš piecēlās, sabāza rokas bikšu kabatās, viņa galva pagaisa ēnā, dūmos, apgaismotas bija tikai vaļējās krū­tis un spalvainās, līdz elkoņiem uzrotītās rokas.

— Par lidojumu parasti sauc putna, krītošas lapas, aeroplāna lidojumu. Tikai tas nav lidojums, tā ir irša­nās gaisā. īsts lidojums ir kritiens, kad ķermenis kustas viņu dzenoša spēka ietekmē. Piemēram, raķete. Bezgaisa telpā, kur nav pretspara, kur nekas netraucē lidojumu, raķete kustēsies ar vienmēr pieaugošu ātrumu- acīm re­dzot tur es varu sasniegt gandrīz gaismas ātrumu, ja netraucēs magnētisma ietekmes. Mans aparāts tieši

izveidots pēc raķetes principa. Man būs jānolido Zemes un Marsa atmosfērā simt četrdesmit kilometri. Līdz ar pacelšanos un nolaišanos tas ilgs pusotras stundas. Stunda būs vajadzīga, lai izkļūtu no Zemes pievilkšanas spēka joslas. Tālāk bezgaisa telpā es varu lidot ar jeb­kuru ātrumu. Bet ir divas briesmas: no pārliecīga paātri­nājuma var pārplīst asinsvadi, un, otrkārt, ja ar mil­zīgu ātrumu ielidošu Marsa atmosfērā, tad atsitiens pret gaisu būs tāds, it kā es ietriektos smiltīs. Vienā mir­klī aparāts un viss, kas tajā atrastos, pārvērstos gāzē. Starpzvaigžņu izplatījumā lido planētu — nedzimušu vai bojā gājušu pasauļu šķembas. Ieurbjoties gaisā, tās vienā mirklī sadeg. Gaiss ir tikpat kā nesatriecamas bru­ņas. Lai gan Zemes virsū tās acīm redzot kādreiz tika sadragātas.

Loss izvilka roku no kabatas, uzlika to uz galda zem spuldzītes un sažņaudza dūrē.

— Sibīrijā mūžīgos ledājos es atraku mamutus, kas gājuši bojā zemes spraugās. Starp zobiem tiem bija zāle, tie kādreiz ganījušies tur, kur tagad ir ledāji. Es ēdu viņu gaļu. Viņi nebija paspējuši satrūdēt: sasaluši dažās dienās, tos aizputinājis sniegs. Redzams, zemes ass no­virzīšanās notikusi vienā mirklī. Zeme sadūrusies ar kādu debesu ķermeni, vai arī mums bijis otrs pavadonis, ma­zāks par Mēnesi. Mēs to pievilkām, un tas nokrita, sa­dragāja Zemes garozu, atvirzīja Zemes asi. Varbūt taisni no šā trieciena gājis bojā kontinents, kas atradies At­lantijas okeānā uz rietumiem no Āfrikas. Tātad, lai ne- izkustu, ieurbjoties Marsa atmosfērā, man vajadzēs stipri bremzēt ātrumu. Tāpēc es paredzu visam lidojumam bez­gaisa izplatījumā sešas vai septiņas stundas. Pēc dažiem gadiem ceļojums uz Marsu nebūs sarežģītāks kā lido­jums no Maskavas uz Ņujorku.

Loss atgāja no galda un pagrieza svirslēdzi. Zem griestiem iešņācās, iedegās lokveidīgie lukturi. Skailss ieraudzīja uz dēļu sienām rasējumus, diagramas, kar­tes; plauktus ar optiskiem un mērīšanas instrumentiem; skafandrus, konservu grēdas, ādas drēbes; teleskopu uz pakāpēm šķūņa kaktā.

Loss ar Skailsu piegāja pie sastatnēm, kas slējās ap metala olu. Pēc acumēra Skailss apsvēra, ka olveidigais aparāts ir ne mazāk kā astoņarpus metrus augsts un sešus metrus plats. Vidū pa tā aploci stiepās tērauda josta, liekdamās uz leju pie aparāta virsmas kā lietus­sargs — tā bija izpletņveida bremze, kas pavairoja pretestību, aparātam krītot atmosfērā. Zem izpletņa bija trīs apaļas durtiņas — ieejas lūkas. Olas lejdaļa nobeidzās ar šauru rīkli. To ietvēra divkārša, no masīva tērauda darināta apaļa spirāle, kura savijās uz pretē­jām pusēm — tas bija buferis, kas mazināja triecienu, krītot uz zemi…

Dauzīdams ar zīmuli pa kniedēto olas apšuvumu, Loss sāka sīkāk paskaidrot starpplanētu kuģa uzbūvi. Aparāts bija veidots no elastīga un grūti kūstoša tē­rauda, iekšienē labi nostiprināts ar apmalēm un vieglām fermām. Tas bija ārējais apvalks. Tanī atradās no sešām kārtām gumijas, tūbas un ādas pagatavots otrs apvalks. Šai otrā stepētā ādas olā bija novietoti novērošanas un kustības aparāti — skābekļa tvertnes, kastes ogļskābes uzsūkšanai, dobi spilveni instrumentiem un pārtikai. No­vērojumiem bija ierīkotas sevišķas «actiņas», kas izvir­zījās ārpus aparāta ārējās čaulas īsas metala caurulītes veidā, ar prizmatiskiem stikliem.

Kustības mehānisms atradās ar spirāli apvītajā rīklē. Rīkle bija izlieta no metala, kas cietāks par astronomisko bronzu. Masīvajā rīklē izurbti vertikāli kanāli. Katrs no tiem augšā paplašinājās tā saucamajā eksplozijas ka­merā. Katrā kamerā bija ievilkts dzirksteļu deglis no ko­pējā magneto un pievedcaurule. Kā motora cilindros ieplūst benzīns, taisni tāpat eksplozijas kameras pil­dījās ar ultralidītu, smalku jo smalku pulverīti, nepa­rasti spēcigu spridzināmo līdzekli, kas bija izgudrots N. N. rūpnīcas laboratorijā Petrogradā. Ultralidīta stip­rums pārspēja visu, kas līdz šim pazīstams šai virzienā. Sprādziena konuss bija sevišķi šaurs. Lai sprādziena konusa ass sakristu ar rīkles vertikālo kanālu asīm, spridzināmās kamerās nokļūstošo ultralidītu laida caur magnēta lauku.

Tāds vispārīgos vilcienos bija kustības mehānisma princips: tā bija raķete. Ultralidīta krājums — simt stundām. Pamazinot vai palielinot sprādzienu skaitu se­kundē, varēja regulēt aparāta pacelšanās un krišanas ātrumu. Tā apakšējā daļa bija ievērojami smagāka par augšējo, tāpēc, nokļūstot planētas pievilkšanas sfērā, aparāts pastāvīgi pagriezās pret to ar rīkli.

— Ar kādiem līdzekļiem uzbūvēts aparāts? — Skailss jautāja.

Loss ar nelielu izbrīnu pavērās viņā:

— Ar republikas līdzekļiem…

Loss un Skailss atgriezās pie galda. Pēc neilgas klu­sēšanas Skailss nedroši jautāja:

— Vai cerat atrast uz Marsa dzīvas būtnes?

— To es redzēšu piektdienas rītā, deviņpadsmitajā augustā.

— Piedāvāju desmit dolāru par rindiņu, ja sniegsiet savus ceļojuma iespaidus. Avanss — seši feļetoni pa divi simti rindiņām, čeku varat diskontēt Stokholmā. Vai pie­krītat?

Loss iesmējās, pamāja ar galvu: piekrītu. Skailss nosēdās pie galda stūra rakstīt čeku.

— Zēl, žēl, ka negribat lidot man līdzi: tas taču īs­tenībā tik tuvu — tuvāk nekā nosoļot kājām, piemēram, līdz Stokholmai, — sacīja Loss, kūpinādams pīpi.