ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

ALEKSEJS TOLSTOJS

INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Алексей Толстой

ГИПЕРБОЛОИД ИНЖЕНЕРА ГАРИНА

АЭЛИТА

Москва, Детгиз 1956

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

MĀKSLINIECISKI NOFORMĒJIS Z. KAMPARS

Šis romāns uzrakstīts 1926—1927 gada, pārstrādāts, papildinot ar jaunam nodaļam, 1937. gadā.

Autors

TULKOJIS ĒVALDS JUHŅĒVICS

Šai sezonā Parīzes komersantu aprindas uz brokas­tīm pulcējās viesnīcā «Majestic». Tur varēja sastapt visu nāciju pārstāvjus, izņemot frančus. Tur, orķestrim spē­lējot, korķiem paukšķot un sievietēm čivinot, pie galdi­ņiem tika risinātas lietišķas sarunas un noslēgti da­rījumi.

Viesnīcas greznajā, ar dārgām grīdsegām izklātajā hallē gar stikla virpuļdurvīm cienīgi pastaigājās stalts vīrs ar sirmu galvu un enerģisku, skūtu seju, kas atgā­dināja Francijas heroisko pagātni. Viņš bija tērpies melnā, platā frakā, zīda zeķēs un lakādas kurpēs ar sprā­dzēm. Uz krūtīm viņam gulēja sudraba ķēde. Tas bija virsšveicars, viesnīcas «Majestic» ekspluatētājas akciju sabiedrības garīgais vietnieks.

Salicis uz muguras podagras izķēmotās rokas, viņš apstājās iepretim stikla sienai, aiz kuras starp zaļos toveros ziedošiem kokiem un palmu lapām pusdienoja apmeklētāji. Sai brīdī viņš bija līdzīgs profesoram, kas novēro augu un kukaiņu dzīvi aiz akvārija sienas.

Sievietes bija dai|as, nav vārdam vietas. Jaunās val­dzināja ar jaunību, mirdzošām acīm: zilām — anglo­sakšu, tumšām kā nakts-—dienvidamerikāņu, violetām — franču. Padzīvojušu dāmu vīstošo skaistumu kā asa mērce uzsvaidzināja neparastas tualetes.

Jā, kas attiecas uz sievietēm, viss bija labākajā kār­tībā. Taču virsšveicars nevarēja to pašu teikt par vī­riešiem, kas sēdēja restorānā.

No kurienes, no kādām mēslainēm pēc kara izlīduši šie tuklie zeļļi, maza auguma, ar spalvainiem, gredzeno­tiem pirkstiem, ar iekaisušiem vaigiem, kas grūti pa­kļaujas bāidas nazim?

Viņi no rīta līdz rītam steidzīgi rija dažnedažādus dzērienus. Viņu spalvainie pirksti vērpa no gaisa naudu, naudu, naudu … Viņi rāpoja šurp visvairāk no Ameri­kas, no nolādētās zemes, kur līdz ceļgaliem brien pa zeltu, kur par lētu naudu taisās nopirkt visu veco, labo pasauli.

Pie viesnīcas parādes durvīm nedzirdami pieripoja rolroiss — gara automašīna ar sarkankoka virsbūvi. Švei­cars, ķēdei žvadzot, piesteidzās pie virpuļdurvīm.

Pirmais ienāca dzeltenbāls neliela auguma vīrietis ar melnu, īsi apcirptu bārdu, izspīlētām gaļīgā deguna nāsīm. Viņš bija garā, maisveidīgā mētelī un virs pa­šām uzacīm uzstumtā katliņā.

Viņš apstājās, nīgri gaidīdams savu ceļabiedreni, kura sarunājās ar jaunu cilvēku, kas bija iznācis pretī automobilim no viesnīcas portāla kolonādes. Pamājusi jaunajam cilvēkam ar galvu, viņa izgāja pa virpuļdur­vīm. Tā bija slavenā Zoja Monroza, viena no visskais­tākajām Parīzes sievietēm, pelēkām acīm, slaida, gara auguma, baltā vadmalas kostīmā.

— Vai pusdienosim, Rolling? — viņa pavaicāja vī­rietim katliņā.

— Nē. Es runāšu ar viņu pirms pusdienām.

Zoja Monroza iesmējās, it kā augstsirdīgi piedodama atbildes skarbo toni. Šai brīdī pa durvīm ieklupa jau­nais cilvēks, kas pie automobiļa bija runājis ar Zoju Monrozu. Mugurā viņam bija vecs, neaizpogāts mētelis, rokā spieķis un mīksta platmale. Viņa satraukto seju klāja vasaras raibumi. Retās, cietās ūsiņas izskatījās kā pielīmētas. Viņš acīm redzot gribēja sniegt roku, bet Rollings, neizņemdams rokas no mēteļa kabatām, no teica \ ,1 skarbāk:

— Jūs, Semjonov, esat nokavējis veselu ceturtdaļ­stundu.

— Mani aizkavēja … Tai pašā lietā … Briesmīgi at- 8 > vainojos … Viss nokārtots … Viņi piekrīt … Rīt var izbraukt uz Varšavu.

— Ja jūs rēksiet pa visu viesnīcu, jūs izmetīs laukā, — teica Rollings, vērdamies viņā nespodrām acīm, kas nesolīja neko labu.

— Piedodiet — es čukstus … Varšavā jau viss sa­gatavots: pases, apģērbs, ieroči un pārējais. Aprīļa pir­majās dienās viņi pāries robežu …

— Tagad es un Monrozas jaunkundze ēdīsim pus­dienas, — Rollings noteica. — Jūs brauksiet pie šiem kungiem un paziņosiet viņiem, ka es vēlos viņus redzēt šodien tūlīt pēc četriem. Brīdiniet, ja viņi iedomāsies va­zāt mani aiz deguna, — es nodošu viņus policijai . . .

Šī saruna notika 192… gada maija sākumā.

Ļeņingradā, gaismai svīstot, pie Krestovkas salas, netālu no Airēšanas skolas bonieinapstājās divairu laiva.

No tās izkāpa divi vīri, un turpat ūdens malā starp viņiem notika īsa saruna, runāja tikai viens — asi un pavēloši, otrs raudzījās uz ūdeņiem bagāto, kluso, tumšo upi.

Aiz Krestovkas salas biezokņiem naksnīgajā zilgmē sārtojās pavasara rītausma.

Pēc tam šie divi vīri noliecās pār laivu, sērkociņa liesma apgaismoja viņu sejas. Viņi izcēla no laivas sai­ņus, un tas, kas bija klusējis, paņēma tos un nozuda mežā, bet tas, kas bija runājis, ielēca laivā, atgrūdās no krasta un sāka steidzīgi čīkstināt duļļus.

Airētāja siluets pārslīdēja pār rītausmā dzirkstošo ūdens joslu un izgaisa pretējā krasta ēnā. Neliels vil­nis uzšļakstēja pret boniem.

Spartakietis Taraškins, sacīkšu gika vadošais airē­tājs, šai naktī dežurēja klubā. Tā kā puisis bija jauns

1 Boni — peldoši nožogojumi upju piestātnēs un jūras ostās.

un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sē­dēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.

Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četrinie­kos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.

Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacen­sībām.

Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz vi­ņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uz- stumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.

Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznag­lotiem logiem.

Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vi- taļjevičs Seļga.

Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mie- rfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.