ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Kāda cilvēciska sirds gan varētu palikt mierīga, kad uzgaidāmās istabas cieņpilnajā klusumā pēkšņi sakustē­tos riekstkoka durvju masīvais bronzas rokturis — ķetna, kas tur lodi, un parādītos mazs vīriņš tumšpelēkā ža­ketē, ar visa-i pasaulei pazīstamo bārdiņu, kura sedz vaigus, mokoši nelaipns, gandrīz pārcilvēks, ar dzelteni neveselīgu seju, kas atgādina visai pasaulei pazīstamo izstrādājumu marku: dzeltenu ripuļi ar četrām melnām svītriņām … Pavērdams durvis, karalis ieurbās ar acīm apmeklētājā un ierunājās ar stipru amerikānisku akcentu: «Lūgtu.»

Sekretārs (ar neiedomājamu laipnību) pavaicāja, tu­rēdams zelta zīmuli divos pirkstos:

— Piedodiet, jūsu uzvārds?

— Ģenerālis Subotins, krievs … emigrants.

Atbildētājs dusmīgi uzrāva plecus un novilka saņur­cītu kabatlakatu pār pelēkām ūsām.

Sekretārs, smaidīdams tā, it kā viņi draudzīgi saru­nātos par vispatīkamākajām lietām, pārlidoja ar zīmulīti pār bloknotu un ievaicājās jau pavisam piesardzīgi:

— Mesjē Subotin, kāds nolūks ir jūsu paredzamajai sarunai ar misteru Rollingu?

— Ārkārtējs, ļoti svarigs.

— Varbūt es mēģināšu to īsumā izklāstīt misteram Rollingam.

— Redzat, — mērķis, kā sacīt, skaidrs plāns … ab­pusēji izdevīgs …

— Plāns par ķīmisko cīņu pret boļševikiem, vai tā jūs jāsaprot? — pavaicāja sekretārs.

— Pilnīgi pareizi… Es gribu piedāvāt misteram Rollingam.

Ģenerālis Subotins, tumši piesarcis no briesmīga asins pieplūduma, pārtrauca:

— Ko tad vairs, mister, kā jūs sauca! Mans plāns nav sliktāks, bet arī šis — lielisks plāns. Jāsāk tikai rīkoties! No vārdiem pie darbiem … Kāpēc tāda vilci­nāšanās?

— Dārgo ģenerāl, vilcināmies vienīgi tāpēc, ka mis­ters Rollings saviem izdevumiem pagaidām nesaskata ekvivalentu.

— Kādu ekvivalentu?

— Nomest seši tūkstoši astoņi simti piecdesmit ton­nas sinepju gāzes no aeroplāniem misteram Rollingam nesagādā nekādas grūtības, bet tam vajadzīgi zināmi iz­devumi. Karš prasa naudu, vai nav tiesa? Iesniegtajos plānos misters Rollings pagaidām saskata vienīgi izde­vumus. Bet ekvivalents, tas ir, ienākumi no diversijām pret boļševikiem, diemžēl, netiek norādīti.

— Skaidrs kā diena!… ienākumi… milzīgi ienā­kumi ikvienam, kas atdos Krievijai likumīgos valdītājus, likumīgo, normālo iekārtu, — zelta kalni šādam cilvē­kam! — Ģenerālis sarauktu pieri kā ērglis ieurbās ar acīm sekretārā. — Ahā! Tātad norādīt arī ekvivalentu?

— Tieši tā, apbruņoties ar skaitjiem: pa kreisi — pa­sīvs, pa labi — aktīvs, pēc tam — svītra un ar plus zīmi starpība, kas var ieinteresēt misteru Rollingu.

— Ahā! — ģenerālis iesēcās, uzbāza ciešāk putek­ļaino platmali un apņēmīgi aizsoļoja uz durvīm.

Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie vi­siem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, va|ējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.

— Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekre­tāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielai­diet mani pie kara]a ārpus rindas.

Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.

— Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.

— Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Gariņa lietā.

Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekst­koka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats no­spieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.

Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Sem- jonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šo­brīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis vi­ņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Sem- jonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:

— Nu?

— Darbs padarīts.

— Plāni?

— Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpra­tums …

— Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.

— Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aiz­sūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Gariņa labo­ratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Gariņi.

— To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.

— Vienu mums izdevās novākt pie malas.

— Jūs viņu nogalinājāt?

— Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …

— Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubult­nieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.

— Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass

Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums iz­stāstīs sīki.

— Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..

Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pa­vērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:

— Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?

Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu ne­kauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibu­miem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu se­kundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.

. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:

— Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Ga­rins pašreiz atrodas Parīzē.

Rollings pietrūkās kājās — nāsis iepletās, starp uz­acīm pietūka dzīsla. Viņš pieskrēja pie durvīm un aiz­slēdza tās, pēc tam pienāca Semjonovam cieši klāt, sa­tvēra krēsla atzveltni un ar otru roku iekrampējās galda malā. Noliecās pie Semjonovā sejas:

— Jūs melojat!

— Kāpēc lai es melotu … Tas notika tā: Stass Tik­linskis sastapa šo dubultnieku Petrogradā, pastā, kad šis nodeva telegramu, un ievēroja adresi: Parīze, Batin- jolas bulvāris … Vakar Tiklinskis atbrauca no Varšavas, un mēs tūdaļ aizsteidzāmies uz Batinjolas bulvāri un ka­fejnīcā ieskrējām tieši krūtīs Gariņam vai viņa dubult­niekam, nelabais lai viņus atšķir.

Rollinga skatiens pārslīdēja pār Semjonovā vasaras raibumiem klāto sej% Tad ķīmijas karalis izslējās, no viņa plaušām izlauzās ilgi aizturēta elpa: