ALEKSEJS TOLSTOJS - INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

— Viņu gaidīja automobilis, biedri Šeļga.

— Kur jūsu motocikls?

— Tur mētājas, — aģents atteica, norādīdams uz motociklu simt soļu no galvenā pasta durvīm, — viņš pieskrēja un ar nazi pa riepu. Es iesvilpos. Viņš — ma­šīnā un … prom.

— Vai automobiļa numuru ieverojat?

— Nē.

— Es iesniegšu par jums raportu.

— Ko tad es varēju darīt, kad numurs bija tīšām vis­caur notriepts ar dubļiem!

— Labi. Ejiet uz nodaļu, būšu tur pēc divdesmit mi­nūtēm.

Seļga panāca vīrieti ar bārdiņu. Kādu laiku viņi so­ļoja klusēdami. Nogriezās Arodbiedrību bulvārī.

— Jūs esat pārsteidzoši līdzīgs nogalinātajam, — Seļga ierunājās.

— Man to vairākkārt nācies dzirdēt, mans uzvārds Pjankovs-Pitkevičs, — labprāt atbildēja vīrietis ar bār­diņu. — Vakardienas vakara avīzē es izlasīju par Gariņa noslepkavošanu. Tas ir briesmīgi. Es labi pazinu šo cil­vēku. Lietpratīgs darbinieks, lielisks ķīmiķis^Es bieži biju viņa laboratorijā Krestovkas salā. Viņš gatavoja lielu atklājumu kara ķīmijā. Vai jums ir priekšstats par tā saucamajām dūmu svecēm?

■ Seļga pašķielēja uz runātāju, neatbildēja, pajautāja:

— Kā jūs domājat — vai Gariņa noslepkavošana saistīta ar Polijas interesēm?

— Nedomāju vis. Slepkavības cēloņi ir daudz dzi­ļāki. Ziņas par Gariņa darbiem nokļuva amerikāņu presē. Polija varēja būt vienīgi starpinstance.

Uz bulvāra Seļga piedāvāja apsēsties. Gājējus nere­dzēja. Seļga izņēma no portfeļa izgriezumus no krievu un ārzemju laikrakstiem, izklāja uz ceļgaliem.

— Jūs sakāt, ka Garins strādāja ķīmijas nozarē un ziņas par viņu nokļuva ārzemju presē? Te šis tas sakrīt ar jūsu vārdiem, šis tas nav visai skaidrs. Lūk — izlasiet:

«… Amerikā izraisījis interesi ziņojums no Ļeņingradas par kāda krievu izgudrotāja darbiem. Domā, ka viņa aparātam pie- mit vislielākais graujošais spēks no visiem lidz šim pazīstama­jiem.»

Pitkevičs izlasīja un — pasmaidīja:

— Savādi — nezinu … Neesmu par to dzirdējis. Nē, tas nav par Gariņu.

Seļga pasniedza otru izgriezumu:

2*

19

«…Sakarā ar gaidāmajiem amerikāņu flotes lielajiem manev­riem Klusā okeāna ūdeņos kara ministrijai tika iesniegts

pieprasījums, vai tai ir zināms par kolosāla graujoša speķa apa­rātiem, kurus būvē Padomju Krievijā?»

Pitkevičs paraustīja plecus: «Blēņas,» — un paņēma no Se|gas trešo izgriezumu:

«…Ķīmijas karalis, miljardieris Rollings, izbraucis uz Eiropu. Viņa brauciena nolūks ir apvienot trestā rūpnīcas, kas apstrādā akmeņogļu darvas un vārāmās sāls produktus. Rollings Parīzē sniedza interviju, izteikdams pārliecību, ka viņa milzīgais ķīmiskais koncerns [2] ienesīs nomierināšanos Vecās Pasaules valstīs, kuras satricina revolūcijas spēki. īpaši agresīvi Rollings izteicās par Pa­domju Krieviju, kur, pēc neoficiālām ziņām, tiek veikti mīklaini darbi, lai pārraidītu tālumā siltuma enerģiju.»

Pitkevičs uzmanīgi izlasīja. Bridi iegrima domās. Pa­teica, saraucis uzacis:

— Jā. Ļoti iespējams, ka Gariņa noslepkavošana kaut kādā veidā saistīta ar šo rakstu.

— Vai jūs esat sportists? — negaidīti noprasīja Seļga, paņēma Pitkeviča roku un pagrieza ar delnu uz augšu. — Es kaislīgi aizraujos ar sportu.

— Jūs skatāties, vai man nav tulznas no airiem, biedri Seļga… Redzat — divas čulgas, tas rāda, ka slikti airēju un ka pirms divām dienām es tiešām ne­pārtraukti airēju apmēram pusotras stundas, vezdams Gariņu ar laivu uz Krestovkas salu . .. Vai šīs ziņas jūs apmierina?

Seļga nolaida viņa roku un iesmējās.

— Jūs esat goda vīrs, biedri Pitkevič, ar jums būtu interesanti pacīkstēties tā nopietni.

— No nopietnas cīņas es nekad neatsakos.

— Sakiet, Pitkevič, — vai jūs jau agrāk pazināt šo poli ar četriem pirkstiem?

— Jūs gribat zināt, kāpēc es biju pārsteigts, ierau­dzīdams roku ar četriem pirkstiem? Jums ļoti vērīga acs, biedri Seļga. Jā, es biju pārsteigts … vēl vairāk — es nobijos.

— Kāpēc?

— To nu es jums neteikšu.

Seļga pakodīja virslūpu. Raudzījās tukšajā bulvārī.

Pitkevičs turpināja:

— Viņam sakropļota ne tikai roka, — viņam ir bries- miga rēta pāri visām krūtīm. Sakropļoja viņu Garins tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajā gadā. Sā cilvēka vārds Stass Tiklinskis …

— Vai tiešām, — Seļga iejautājās, — nelaiķis Garins viņu sakropļoja ar to pašu paņēmienu, ar kādu viņš grieza pušu trīscollīgus dēļus?

Pitkevičs strauji pagrieza galvu uz sarunu biedra pusi, un viņi kādu brīdi skatījās viens otram acīs: viens mie­rīgi un neizdibināmi, otrs jautri un atklāti.

— Tomēr jūs taisāties mani arestēt, biedri Seļga?

— Nē … To mēs vienmēr pagūsim.

— Jums taisnība. Es zinu daudz. Bet, protams, ne ar kādiem piespiedu līdzekļiem jūs neizdabūsiet no manis to, ko es negribu atklāt. Noziegumā es neesmu iejaukts, to jūs paši zināt. Ja vēlaties — spēlēsim ar atklātām kārtīm. Cīņas noteikumi: pēc pamatīga trieciena mēs sa­stapsimies un vaļsirdīgi izrunāsimies. Tas būs kas līdzīgs šaha partijai. Aizliegti paņēmieni — nosist vienam otru līdz nāvei. Starp citu, kamēr mēs runājām, jums drau­dēja nāves briesmas, varat nešaubīties, — es nejokoju. Ja jūsu vietā būtu sēdējis Stass Tiklinskis, tad es, teik­sim, apskatītos visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles — un nesteigdamies aizietu uz Senāta laukumu, bet viņu atrastu uz šī sola neglābjami mirušu, ar riebīgiem plan­kumiem uz miesas. Taču, atkārtoju, pret jums šos trikus es nelietošu. Vēlaties partiju?

— Labi. Piekrītu, — Seļga attrauca, zibsnīdams acīm. — Uzbrukšu es, pirmais, — vai ne?

— Skaidrs, ja jūs nebūtu notvēruši mani pastā, es pats, protams, nepiedāvātu jums šādu spēli. Bet, kas attiecas uz četrpirkstaino poli, apsolos palīdzēt viņu sa­meklēt. Lai kur viņu sastapšu, es nekavējoties jums zi­ņošu pa telefonu vai telegrāfu.

— Labi. Bet nu, Pitkevič, parādiet, kas tas par daiktu, ar kuru jūs draudat…

Pitkevičs pašūpoja galvu, iesmējās: «Lai notiek pēc jūsu prāta — spēle ar atklātām kārtīm,» — un uzmanīgi izņēma no sānkabatas plakanu kārbu. Tajā atradās me­tālā caurulīte, apmēram pirksta resnumā.

— Tas ir viss, atliek tikai piespiest pie viena gala — tur iekšā nostinkšķēs stikliņš.

Tuvodamies krimināiizmeklēšanas nodaļai, Seļga pēk­šņi apstājās, it kā uzskrēja telegrāfā stabam: «He!» — viņš izdvesa, — «he!» — un nikni piecirta kāju: — Ak tu viltnieks, māneklis tāds!

Seļga tiešām izrādījās pagalam piemuļķots. Viņš bija stāvējis divus soļus no slepkavas (tas vairs neradīja ne­kādas šaubas) un nebija saņēmis to ciet. Viņš tika ru­nājis ar cilvēku, kurš, kā redzams, zināja visus slepkavī­bas pavedienus, un tas bija izmanījies pēc būtības neko nepateikt. Sis Pjankovs-Pitkevičs glabāja kādu noslē­pumu … Seļga piepeši saprata — šī noslēpuma nozīme tiešām sniedzas valsts, pasaules mērogā … Viņš jau bija turējis Pjankovu-Pitkeviču aiz stērbeles — «izlocījās, nolādētais, apveda ap stūri!»

Nodaļā Seļga uzskrēja trešajā stāvā, savā istabā. Uz galda gulēja avīžu papīrā ievīstīts sainis. Dziļā nišā sē­dēja miermīlīgs resnītis sasmērētos zābakos. Turēdams naģeni pie vēdera, viņš paklanījās Seļgam.