ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

— Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kār­tībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lie­veņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.

Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kal­snas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.

— Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad pa­lika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?

— Nezinu, ko lai dara, — Seļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maska­vieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vien­mēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.

— Atkal kaut kas par bandītiem?

— Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mē­rogā.

— Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.

Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spē­lējas saules zaķīši, Seļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.

— Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?

— Dažās dzīvo klaidoņi.

— Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?

Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.

— Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.

— Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?

— Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.

Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rīt­ausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.

šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.

— Iesim, parādi vasarnīcu, — viņš teica un pieskā­rās revolvera makstij, kas karājās mugurpusē pie siksnas.

Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzī­vota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dē­ļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notek­cauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.

— Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, ap­lūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te no­ticis kas nelāgs!

Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zā­baku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga mik­lās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šau­ras, ar purngaliem uz iekšu.

— Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Seļga sacīja.

Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:

— Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!

Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda ne­patīkama saldena smaka.

Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka re­volveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Ta­raškins.

Pirmā istaba bija tukša, zem kājām mētājās sadauzīti ķieģeļi, apmetuma gabali, avīžu driskas. Puspievērtas durvis veda uz virtuvi. Te uz plīts, zem aprūsējuša dūm- tvera, uz galdiem un ķebļiem stāvēja prīmusi, porcelāna tīģeļi, stikla un metala retortes, bundžas un cinka kas­tes. Viens no prīmusiem izdegdams vēl šņāca.

Šeļga atkal pasauca: «Hei, onkulīt!» Pašūpoja galvu un piesardzīgi pavēra durvis uz pustumšu istabu, kuru, spiezdamies caur slēģu spraugām, pāršķēla plakani sau­les stari.

— Lūk, viņš! — Šeļga iesaucās.

Istabas dzijumā uz dzelzs gultas augšpēdu gulēja ap­ģērbies cilvēks. Viņa rokas bija atvilktas aiz galvas un stingri piesietas pie gultas stieņiem. Kājas aptītas ar virvi. Žakete un krekls uz krūtīm pārplēsti. Galva neda­biski atliekta atpakaļ, asi rēgojās bārdiņa.

— Redz, kā tie viņu, — Seļga teica, aplūkodams zem noslepkavotā krūšu galiņa līdz rokturim ietriekto somu dunci. — Spīdzinājuši… Skatieties …

— Vasilij Vitaļjevič, tas ir tas pats, kas atbrauca ar laivu. Viņš nogalināts ilgākais pirms pusotras stundas.

— Palieciet šeit, sargājiet, neko neaiztieciet, nevienu nelaidiet iekšā, — vai dzirdat, Taraškin?

Pēc dažām minūtēm Šeļga no kluba runāja pa te­lefonu:

— Norīkojiet cilvēkus uz stacijām . . . Pārbaudiet vi­sus pasažierus … Kontroli visās viesnīcās. Pārbaudiet vi­sus, kas atgriezušies starp sešiem un astoņiem no rīta. Aģentu un suni manā rīcībā.

Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.

Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu dris- kas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatā­mas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču mai­zīti un tējas desas gabalu.

Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Seļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.

Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot da­žas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku [1] .

Tāds prāta slēdziens iedzina Šelgu strupceļā. Viņš vēl­reiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika at­rasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.

Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pre­testību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.

Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzē­jis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cil­vēku vasarnīcā.

Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vien­kārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkār­šāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slep­kavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.

Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu va­sarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu no­slēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.

Tādā veidā domu gaita ierosināja Šelgu vēlreiz pār­meklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Seļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvu- šām, slidenām kāpnēm.

— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.

Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …