ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

— Babičevs, — namu pārvaldnieks, — viņš pateica, izdvesdams spēcīgu kandžas smaku, — Puškarskas ielā, divdesmit ceturtais numurs, dzīvokļu sabiedrība.

— Vai jūs atnesāt saini?

— Es atnesu. No dzīvokļa numur trīspadsmit… Tas ir nevis galvenajā korpusā, bet piebūvē. Mums nu jau otro dienu pazudis iemītnieks. Šodien pasaucām miliciju, durvis atvērām, sastādījām aktu, kā to prasa likums, — namu pārvaldnieks aizsedza ar roku muti, viņa vaigi pie­sarka, acis mazliet izspiedās uz āru, kļuva miklas, kan­džas smaka piepildīja istabu, — tātad šo saini es papil­dus atradu krāsnī.

— Pazudušā iemītnieka uzvārds?

— Ivans Aleksejevičs Saveļjevs.

Seļga attina saini. Tur atradās Pjatkova-Pitkeviča fotogrāfijā, matu suka, šķēres un pudelīte ar tumšu šķid­rumu, matu krāsa.

— Kur Saveļjevs strādāja?

— Zinātnes nozarē. Kad mums vēdināšanas caurule pārplīsa, komiteja griezās pie viņa … Viņš — «ar lie­lāko prieku,» saka, «jums palīdzētu, bet esmu ķīmiķis.»

— Vai viņš bieži pa naktīm nebija dzīvokli?

— Pa naktīm? Nē. Nav manīts. — Namu pārvald­nieks atkal aizsedza muti. — Tikko gaismiņa — viņš prom no sētas, tas tiesa. Bet lai pa naktīm … nav ma­nīts, piedzērušu ar neesam redzējuši.

— Vai paziņas pie viņa nāca?

— Nav manīts.

Selga pa telefonu sazinājās ar Petrogradas puses mi­licijas nodaļu. Izrādījās — nama piebūvē Puškarskas ielā divdesmit četri tiešam dzīvoja Saveļjevs Ivans Alek- sejevičs, trīsdesmit sešus gadus vecs inženieris ķīmiķis. Apmeties Puškarskas ielā februārī ar personas apliecību, ko izsniegusi Tambovas milicija.

Seļga nosūtīja telegrāfisku pieprasījumu uz Tambovu un automobilī kopā ar namu pārvaldnieku aizbrauca uz Fontanku, kur kriininālizmeklēšanas nodaļas ledus pa­grabā gulēja Krestovkas salā nogalinātā cilvēka līķis. Namu pārvaldnieks tūdaļ pazina tajā mītnieku no trīs­padsmitā numura.

Apmēram tai pašā laikā tas, kas dēvēja sevi par Pjankovu-Pitkeviču, piebrauca ormanī ar paceltu jumtu pie kāda klajuma Petrogradas pusē, samaksāja un aizso- ļoja pa ietvi gar klajumu. Viņš atvēra vārtiņus dēļu žogā, pārgāja pāri pagalmam un pa sētas puses šaura­jām trepēm uzkāpa piektajā stāvā. Ar divām atslēgām atvēra durvis, tukšā priekšnamā uz vienīgās naglas uz­kāra mēteli un platmali, ienāca istabā, kur četri logi līdz pusei bija nosmērēti ar krītu, apsēdās uz izdiluša dīvāna un aizklāja seju rokām.

Tikai te, no ārpasaules nošķirtā istabā (pieblīvētā ar grāmatplauktiem un fizikas aparātiem), Pjankovs-Pitke- vičs beidzot varēja ļauties briesmīgajam satraukumam, gandrīz vai izmisumam, kas viņu bija satricinājis kopš vakardienas.

Viņa rokas, piespiestas pie sejas, trīcēja. Viņš saprata, ka nāves briesmas vēl nav garām. Vienīgi kaut kādas nelielas iespējas runāja viņam par labu, no simta — deviņdesmit deviņas bija «pret». «Kāda neuzmanība, vai, kāda neuzmanība!» viņš čukstēja.

Ar gribas piepūli viņš beidzot pārvarēja savu satrau­kumu, sadunkāja netīru spilvenu, nogulās augšpēdu un aizvēra acis.

Viņa domas, kas bija briesmīgā sasprindzinājuma pārslogotas, atpūtās. Dažas nāves nekustībā pavadītas minūtes viņu atsvaidzināja. Viņš piecēlās, ielēja glāzē madeiru un izdzēra vienā malkā. Kad pār ķermeni pār­plūda karsts vilnis, viņš sāka soļot pa istabu, ar meto­disku nesteidzību meklēdams šīs nelielās glābšanās iespējas.

Pjankovs-Pitkevičs uzmanīgi atlocīja pie grīdas līs­tes vecas, atlupušas tapetes, izvilka no turienes plānu lapas un satina tās rullī. Paņēma no plauktiem dažas grāmatas un visu to kopā ar plāniem un fizikas aparātu daļām ielika čemodānā. Ik brīdi ieklausīdamies apkār­tējos trokšņos, nonesa čemodānu lejā un vienā no tum­šajiem malkas pagrabiem paslēpa to zem drazu kaudzes. Atkal uzkāpa savā istabā, izņēma no rakstāmgalda re­volveri, apskatīja, iebāza bikšu kabatā.

Bija bez ceturkšņa pieci. Viņš atkal apgulās un smē­ķēja vienu papirosu pēc otra, sviezdams smēķu galus kaktā. «Tas nozīmē, ka viņi nav atraduši?» Pjankovs- Pitkevičs gandrīz iekliedzās, nometa kājas no dīvāna un atkal sāka skraidīt pa istabas diagonāli.

Iestājoties krēslai, viņš uzvilka rupjus zābakus, ap­ģērba buraudekla mēteli un izgāja no mājas.

Pusnaktī sešpadsmitajā milicijas nodaļā pie telefona tika izsaukts dežurants. Steidzīga balss iekliedza viņam ausī:

— Uz Krestovkas salu, uz vasarnīcu, kur aizvakar notika slepkavība, nekavējoties izsūtīt milicijas grupu …

Balss aprāvās. Dežurants nošķendējās klausulē. Iz­sauca kontrolpunktu, izrādījās, ka zvanīts no Airēšanas skolas. Piezvanīja uz Airēšanas skolu. Tur ilgi trink­šķēja telefons, beidzot ierunājās samiegojusies balss:

— Kas vajadzīgs?

— Vai no jums nupat zvanīja?

— Zvanīja, — žāvādamās atbildēja balss.

— Kas zvanīja? … Jūs redzējāt?

— Nē, pie mums sabojājusies elektrība. Teica, ka biedra Selgas uzdevumā.

Pēc pusstundas četri miliči izlēca no automašīnas pie aiznaglotās vasarnīcas Krestovkas salā. Aiz bērziem ne­spodri sarkanoja rigta paliekas. Klusumā bija dzirdami vārgi vaidieni. Cilvēks garā kažokā gulēja ar seju uz leju pie sētas lieveņa.* Viņii apgrieza uz muguras — iz­rādījās sargs. Viņam $idzās mētājās vate, piesūcināta ar hloroformu.

Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā. Atslēga norauta. Kad miliči bija iegājuši vasarnīcā, no pagrīdes atskanēja kāda apslāpēta balss:

— Lūku, atveriet virtuvē lūku, biedri…

Galdi, kastes, smagi maisi milzīgā kaudzē bija sa­mesti virtuvē pie sienas. Tos izsvaidīja, pacēla lūkas vāku.

No pagrīdes izlēca Seļga, viscaur zirnekļu tīklos un putekļos, ar mežonīgām acīm.

— Ātrāk šurp! — viņš iesaucās, nozuzdams aiz dur­vīm. — Gaismu, ātrāk!

Istabā (ar dzelzs gultu) kabatas luktura gaismā uz grīdas varēja redzēt divus izšautus revolverus, brūnu samta naģeni un šķebinošas vēmas ar kodīgu smaku.

— Uzmanīgāk! — Seļga uzsauca. — Neelpojiet, ejiet prom, tā ir nāve!

Kāpdamies atpakaļ un bīdīdams uz durvīm miličus, viņš ar šausmām un riebumu saskatīja uz grīdas no­mestu metala caurulīti cilvēka pirksta resnumā.

Kā visi plaša mēroga komersanti, ķīmijas karalis Rollings pieņēma apmeklētājus īpašās šim nolūkam no­īrētās telpās, ofisā, kur viņa sekretārs filtrēja apmeklē­tājus, noteikdams viņu nozīmīguma pakāpi, lasīja viņu domas un ar neiedomājamu laipnību atbildēja uz vi­siem jautājumiem Stenografiste pārvērta par cilvēka vārdu kristāliem Rollinga idejas, kuras (ja ņem to vi­dējo aritmētisko gada laikā un pareizina ar naudas ek­vivalentu) maksāja apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru par katru neorganiskās ķīmijas karaļa idejas pa­vediena gabalu, kas savērpjas vienā sekundē. Četru mašīnrakstītāju mandeļveidīgie nadziņi bez mitas ņirbi­nāja pa četru undervudu klaviatūru. Izsūtāmais zēns pēc izsaukuma acumirklī iznira Rollinga acu priekšā kā sa­biezējusi viņa gribas matērija.

Aiz augstām tumša riekstkoka durvīm kabinetā starp diagramām, kartogramām un fotogrāfijām sēdēja ķīmi­jas karalis Rollings. Izfiltrētie apmeklētāji nedzirdami pa bobriku ienāca uzgaidāmajā istabā, apsēdās ādas krēs­los un ar satraukumu raudzījās uz riekstkoka durvīm. Tur, aiz durvīm, karaļa kabinetā pat gaiss bija neticami dārgs, jo to caurstrāvoja domas, kas maksā piecdesmit tūkstošus dolāru sekundē.