ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

— Redz, ar ko viņš te nodarbojies, — mazliet apmul­sis ierunājās Šeļga, aplūkodams pie pagraba sienām pie­slietos biezos koka dēļus un dzelzs loksnes. Gan dēļi, gan loksnes daudzās vietās bija caururbti, daži pārgriezti uz pusēm, griezumu un urbumu apmales šķita apdegušas un apkusušas.

Ozola dēlī, kas rēgojās, uzsliets stāvus, šie caurumi diametrā bija mazāki par milimetru un izskatījās kā ar adatu izdurti. Dēļa vidū uzvilkts lieliem burtiem: «P. P. Garins». Seļga apgrieza dēli un otrajā pusē ierau­dzīja tos pašus burtus, tikai ačgārniskus: kaut kādā ne­izprotamā veidā trīscollīgais dēlis ar šo uzrakstu bija izdedzināts cauri.

— Piķis un zēvele, — Šeļga noteica, — nē, tā nav pirotehnika, ar ko šeit nodarbojies P. P. Garins.

— Vasilij Vitaļjevič, bet kas tad tas? — vaicāja Ta­raškins, rādīdams piramīdveidīgu klucīti, collas pusot­ras augstu, apmēram collu pie pamatnes, sapresētu no kādas pelēkas vielas.

— Kur jūs to atradāt?

— Tādu tur vesela kaste.

Apgrozījis un paostījis klucīti, Seļga nolika to uz galda malas, iesprauda tam sānos degošu sērkociņu un atgāja pagraba tālākajā stūri. Sērkociņš izdega, piramīdveidīgais klucītis uzliesmoja ar žilbinošu, bāli zilganu gaismu. Dega piecas minūtes un dažas sekundes bez dū­miem, gandrīz bez smakas.

-— Iesaku citreiz tādus mēģinājumus neizdarīt, — Seļga teica, — klucītis varēja būt gāzu svece. Tad mēs ne­būtu tikuši laukā no pagraba. Ļoti labi, ko tad esam uz­zinājuši? Mēģināsim konstatēt: vispirms, slepkavības no­lūks nav bijis atriebība vai laupīšana. Otrkārt, nogalinātā uzvārds ir P. P. Garins. Pagaidām viss. Jūs gribat iebilst, Taraškin, ka P. P. Garins varbūt bija tas, kas aizbrauca ar laivu. Nedomāju vis. Uzvārdu uz dēļa uzrakstījis pats Garins. Tas ir psiholoģiski skaidri. Ja es būtu izgudro­jis, teiksim, šādu lielisku lietu, tad, varat nešaubīties, aiz sajūsmas uzrakstītu savu uzvārdu, bet nekādā gadījumā ne jūsējo. Mēs zinām, ka nogalinātais strādājis labora­torijā; tātad viņš ir izgudrotājs, tas ir — Garins.

Šeļga un Taraškins izkāpa no pagraba un aizsmēķē­juši apsēdās saulgozi uz lieveņa, gaidīdami aģentu ar suni.

Galvenajā pastā, vienā no ārzemju telegramu pie­ņemšanas lodziņiem, iesniedzās tukla, sarkanīga roka un palika karājamies ar drebošu telegramas veidlapu.

Telegrāfists dažas sekundes raudzījās uz šo roku un beidzot saprata: «Ahā, trūkst piektā pirksta — mazā» — un sāka lasīt veidlapu.

«Varšava. Maršalkovska ielā, Semjonovam. Uzdevums izpildīts daļēji, inženieris aizbraucis, dabūt dokumentus nav izdevies, gaidu rīkojumus. Stass.»

Telegrāfists pasvītroja ar sarkanu Varšava. Piecēlās un, aizstājies lodziņam priekšā, sāka caur režģi aplūkot telegramas nosūtītāju. Tas bija masīvs vīrietis vidējos gados ar neveselīgu, dzeltenpelēku izburbušās sejas ādu, ar nokarenām, dzeltenām ūsām, kas aizsedza muti. Acis apslēptas zem pietūkušo plakstu spraudziņām. Uz skūtās galvas — brūna samta naģene.

— Kas ir? — viņš rupji noprasīja. — Pieņemiet tele­gramu.

— Telegrama šifrēta, — atteica telegrāfists.

— Kā — šifrēta? Nemelsiet blēņas! Tā ir komerciāla telegrama, jūsu pienākums pieņemt. Varu uzrādīt aplie­cību, ka strādāju poļu konsulātā, jūs atbildēsiet par ma­zāko aizkavējumu.

Cetrpirkstainais pilsonis kļuva nikns un drebināja vaigus, nevis runāja, bet rēja, viņa roka uz lodziņa letes joprojām satraukti trīcēja.

— Redzat, pilsoni, — telegrāfists viņam teica, — lai gan jūs apgalvojat, ka jūsu telegrama it kā būtu komer­ciāla, bet es galvoju, ka tā ir politiska, šifrēta.

Telegrāfists pasmīnēja. Dzeltenais kungs dusmās pa­cēla balsi, bet viņa telegramu tikām neuzkrītoši paņēma jaunkundze un aiznesa pie galda, kur Vasilijs Vitaļje- vičs pārskatīja visas šāsdienas telegramas.

Uzmetis skatienu veidlapai: «Varšava, Maršalkovska ielā», viņš izgāja otrpus barjeras zālē, apstājās aiz mu­guras dusmīgajam sūtītājam un padeva zīmi telegrāfis­tam. Tas, paraustījis degunu, nošķendējās par panu poli­tiku un apsēdās rakstīt kvīti. Polis aiz dusmām smagi sēca, mīņādamies čīkstināja laka kurpes. Selga vērīgi raudzījās uz viņa lielajām kājām. Aizgāja līdz izejas durvīm, norādīja dežurējošam aģentam uz poli:

— Izsekot.

Vakardienas meklējumi ar suni aizveda no vasarnī­cas bērzu birzī līdz Krestovkai, kur ari izbeidzās: šeit slepkavas acīm redzot bija iekāpuši laivā. Pagājušā diena nenesa jaunus atklājumus. Noziedznieki, kā viss liecināja, bija labi noslēpušies Ļeņingradā. Neko nedeva arī telegramu caurskatīšana. Varbūt vienīgi šī pēdējā — uz Varšavu Semjonovam modināja zināmu interesi.

Telegrāfists pasniedza polim kvīti, tas sāka meklēt vestes kabatā sīknaudu. Sai brīdī pie lodziņa ar veidlapu rokā ātri pienāca skaists, tumšacains vīrietis ar smailu bārdiņu un, gaidīdams, kamēr atbrīvosies vieta, mierīgā nelabvēlībā skatījās uz dusmīgā poļa solīdo vēderu.

Tad Seļga ieraudzīja, ka vīrietis ar smailo bārdiņu pēkšņi saspringa: viņš bija ievērojis četrpirkstaino roku un tūdaļ ielūkojās polim sejā.

Viņu skatieni sastapās. Polim noslīdēja apakšžoklis. Pietūkušie plakstiņi plaši atvērās. Duļķainajās acīs at- plaiksnījās šausmas. Viņa seja izmainījās kā ērmīgam hameleonam: kļuva svina pelēka.

Un tikai tagad Seļga saprata — pazina poļa priekšā stāvošo vīrieti ar bārdiņu: tas bija dubultnieks izgudro­tājam, kas bija nogalināts vasarnīcā bērzu birzī uz Kres­tovkas salas …

Polis aprauti iekliedzās un neticamā ātrumā aizdrā­zās uz izeju. Dežurējošais aģents, kam bija pavēlēts tikai notālēm viņam sekot, bez kavēkļiem izlaida viņu uz ielas un pats izslīdēja nopakaļ.

Nogalinātā dubultnieks palika stāvam pie lodziņa. Viņa saltās acis ar tumšiem lokiem neizteica neko citu kā vienīgi izbrīnu. Viņš paraustīja plecus un, kad polis nozuda, pasniedza telegrāfistam veidlapu:

«Parīze, Batinjolas bulvāris, uz pieprasījumu, numu­ram 555. Nekavējoties stājieties pie analizēs, kvalitāti uzlabot par piecdesmit procentiem, maija vidū gaidu pirmo sūtījumu. P. P.»

— Telegramā rakstīts par zinātniskiem darbiem, ar tiem patlaban nodarbojas mans draugs, kuru uz Parīzi komandējis Neorganiskās ķīmijas institūts, — dubultnieks pateica telegrāfistam. Pēc tam viņš nesteigdamies izvilka no kabatas papirosu kārbu, padauzīja papirosu un uzma­nīgi aizsmēķēja.

Šeļga viņu pieklājīgi uzrunāja:

— Vai drīkstu jūs uz pāris vārdiem?

Vīrietis ar bārdiņu pavērās viņā, nolaida skropstas un atbildēja ļoti laipni:

— Lūdzu.

— Esmu kriminālizmeklēšanas aģents, — Seļga teica, pavērdams apliecību, — varbūt uzmeklēsim sarunai pie­mērotāku vietu.

— Jūs gribat mani arestēt?

— Nenāk ne prātā. Es gribu jūs brīdināt, ka polis, kas izskrēja no šejienes, taisās jūs nogalināt, tāpat kā vakar Krestovkas salā viņš nogalināja inženieri Gariņu.

Vīrietis ar bārdiņu uz brīdi iegrima domās. Ne pie­klājība, ne miers viņu neatstāja.

— Lūdzu, — viņš teica, — iesim, man ir ceturtdaļ­stundas brīva laika.

Uz ielas galvenā pasta tuvumā pie Šelgas pieskrēja dežurējošais aģents, viss pietvīcis, seja sarkanos plan­kumos:

— Biedri Seļga, viņš aizbēga.

— Kāpēc jūs viņu aizlaidāt?