ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

ALEKSEJS TOLSTOJS

AELITA

FANTASTISKS STĀSTS

TULKOJIS VALDIS GREVIŅŠ

Petrogradā, Sarkanās Blāzmas ielā, bija parādījies dīvains sludinājums — pie vientuļas mājas apbirzušās sienas piesists neliels, pelēks papīrītis. Amerikāņu avīzes korespondents Arčibalds Skailss, garām iedams, ierau­dzīja sludinājuma priekšā jaunu sievieti basām kājām, tīrā katūna tērpā; viņa lasīja, lūpas kustinādama. Tās nogurušajā, piemīlīgajā sejā nebija redzams izbrīns, acis bija vienaldzīgas, zilas, it kā neprātīgas. Sieviete aiz­sprauda kuplo matu cirtu aiz auss, pacēla no ietves grozu ar dārzājiem un devās pāri ielai.

Sludinājums bija nopietnas ievērības cienīgs. Skailss ziņkārīgi to izlasīja, nostājās tuvāk, pārvilka roku pār acīm, lasīja vēlreiz.

— Twenty three, — viņš beidzot noteica, kam vaja­dzēja nozīmēt: «Velns lai parauj mani ar visām bikšu lencēm.»

Sludinājumā bija sacīts:

Tas bija uzrakstīts parasti un vienkārši, ar parastu tintes zīmuli.

Neviļus Skailss satvēra pulsu: sita kā vienmēr. Pa­vērās hronometrā: bija desmit minūtes uz pieciem, 192… gada 17. augustā.

Ar nosvērtu drosmi Skailss bija sagatavojies piere­dzēt visu ko šai ārprātīgajā pilsētā, taču pie apbirzušās sienas ar nagliņām piesistais sludinājums skāra viņu ār­kārtīgi dziļi.

Pa tukšo Sarkanās Blāzmas ielu pūta vējš. Augsto namu logi, daži izdauzīti, daži aizsisti ar dēļiem, likās neapdzīvoti: neviena galva neraudzījās ārā uz ielu. Jaunā sieviete, nolikusi grozu uz ietves, stāvēja ielas otrā pusē un skatījās uz Skailsu. Viņas piemīlīgā seja bija mierīga un nogurusi. .

Skailsam sakustējās vaigu muskuļi. Viņš sadabūja vecu aploksni un pierakstīja Losa adresi. Sai brīdī pie sludinājuma apstājās liels, plecīgs cilvēks bez cepures, pēc apģērba spriežot — kareivis, vilnas kreklā bez jos­tas, stilbtiņiem kājās. Rokas tam bezdarbībā bija sabāz­tas kabatās. Stingrais pakausis saspriedzās, kad viņš sāka lasīt sludinājumu.

— Tad ta šis sasparojies — uz Marsu! — viņš no­teica ar labpatiku un pagrieza pret Skailsu iedegušu, bezrūpīgu seju. Pār viņa deniņiem balsnīja rēta. Acis bija pelēkbrūnas un tādas pašas kā tai sievietei — ar neprāta dzirksti. (Skailss jau sen bija ievērojis šo dzirksti krievu acīs un pat pieminējis to kādā rakstā: «. . . Noteiktības trūkums viņu acīs, brīžiem zobgalība, brīžiem neprātīga apņēmība un, beidzot, nesaprotama pārākuma izteiksme stipri dziļi skar eiropieti.»)

— Ko tur daudz gudrot, ņemties tik un gāzties viņam līdzi, — atkal sacīja kareivis un labsirdīgi iesmējās, tai pašā laikā ātri no galvas līdz kājām aplūkodams Skailsu.

Pēkšņi viņš piemiedza acis, smaids nozuda no se­jas. Viņš uzmanīgi raudzījās pāri ielai uz sievieti ar basajām kājām, kas vēl arvien tikpat nekustīgi stāvēja pie groza.

Pametis ar zodu, viņš tai sacīja:

— Maša, ko tu stāvi? (Viņa ātri nomirkšķināja acis.) Gājusi labāk mājās. (Viņa pārcilāja nelielās, noputēju­šās kājas, nopūtās, nolieca galvu.) Ej, ej, es drīz nākšu.

Sieviete pacēla grozu un gāja.

Kareivis ieteicās:

— Kontūzijas un ievainojuma dēļ tiku atlaists re zervē. Staigāju, lasu sludinājumus — nāvīgi garlaicīgi.

— Vai domājat izmantot šo sludinājumu? — Skailss jautāja.

— Katrā ziņā.

— Bet tās taču ir blēņas — lidot bezgaisa telpā piec­desmit miljonu kilometru.

— Neko sacīt — tālu.

— Tas ir šarlatānisms vai murgi.

— Viss var būt.

Skailss, nu jau piemiedzis acis, aplūkoja kareivi, kas arī raudzījās uz viņu tieši tāpat: ar izsmieklu un neiz­protamu pārākuma izteiksmi, tad iekaisa dusmās un sāka solot uz Ņevas pusi. Skailss soļoja pašapzinīgi, platiem soļiem. Skvērā nosēdās uz sola, iebāza roku ka­batā, kur tieši kabatā kā vecam pipētājam atradās ta­baka, ar vienu lielā pirksta kustību piebāza pīpi, aizkūpi­nāja to un izstiepa kājas.

Skvērā šalca vecās liepas. Gaiss bija mitrs un silts. Uz smilšu kaudzes, viens visā skvērā, acīm redzot jau labu laiku, sēdēja mazs zēns netīrā, punktainā krekliņā un bez biksēm. Laiku pa laikam vējš plandēja viņa gai­šos un mīkstos matus. Zēns turēja rokā saitiņas galu, saitiņas otrā galā bija aiz kājas piesieta veca, izspūrusi vārna. Tā tupēja īgna un pikta un, tāpat kā zēns, lū­kojās uz Skailsu.

Pēkšņi, īsu mirkli, it kā mākonītis pārlaidās viņa ap­ziņai, noreiba galva: vai tikai viņš neredz visu to sapnī? … Zēns, vārna, tukšās mājas, tuksnešainās ielas, savādie garāmgājēju skatieni un ar nagliņām piesistais papīrītis — aicinājums lidot pasaules izplatījumā…

Skailss dziļi ievilka stiprās tabakas dūmus. Izklāja Petrogradas plānu un, virzīdams pa to pīpes kātu, uz­meklēja Zdanovas krastmalu.

Skailss iegāja pagalmā, kas bija piegāzts ar sarūsē­jušām dzelzīm un tukšām cementa muciņām. Uz gružu kaudzēm starp saverksnītiem stiepļu rituļiem, salauztām mašīnu daļām auga nonīkuši zālīte. Pagalma dibenā saulrietā atspulga augsta šķūņa noputējušie logi. Nelie­lās šķūņa durtiņas bija pavērtas, uz sliekšņa tupēja strādnieks un maisīja spainītī mīniju. Uz Skailsa

jautājumu, vai var sastapt inženieri Losu, strādnieks pa­māja uz šķūņa iekšieni. Skailss iegāja.

Šķūnis bija tikko apgaismots — virs rasējumiem un grāmatām pieblīvētā galda dega elektriska spuldzīte skārda konusā. Šķūņa dibenā līdz griestiem pacēlās sa­statnes Tepat liesmoja ēze, kurā uguni' uzpūta strād­nieks. Caur sastatņu blīvu atmirdza sfēriska ķermeņa me­tālā virsma ar biežiem kniedējumiem. Atvērtos vārtos bija redzamas tuinšsārtas saulrieta plaismas un mā­koņu mutuļi, kas cēlās no jūras.

Strādnieks, kas pūta ēzē uguni, noteica pusbalsī:

— Pie ļums, Mstislav Sergejevič.

Sastatņu malā parādījās spēcīgi noaudzis vidēja auguma cilvēks. Viņa biezie mati bija balti. Seja jauna, skūta, ar skaistu, lielu muti, vērīgām, gaišām, it kā no pieres ārā traucošām, ieplestām acīm. Mugurā netīrs, uz krūtīm vaļējs linu krekls un salāpītas, ar auklu sa­sietas bikses. Rokā viņš turēja sasmērētu rasējumu. Pie­nākdams mēģināja aizpogāt ar neesošu pogu uz krūtīm kreklu.

— Vai jūs sakarā ar sludinājumu? Gribat lidot? — viņš jautāja padobjā balsī un, norādīdams Skailsam uz krēslu zem spuldzītes konusa, nosēdās iepretim pie galda, nolika rasējumu un sāka piebāzt pīpi. Tas arī bija in­ženieris Mstislavs Sergejeviče Loss.

Nolaidis acis, viņš uzrāva sērkociņu: uguntiņa ap­gaismoja no apakšas viņa stingro seju, divas grumbas pie mutes — sāpīgi ievilkušās rievas, platās nāsis, ga­rās, tumšās skropstas. Skailsu šis novērojums apmie­rināja. Viņš paskaidroja, ka netaisoties lidot, bet esot izlasījis sludinājumu Sarkanās Blāzmas ielā un uzska­tot par pienākumu iepazīstināt savus lasītājus ar tik ārkārtīgu un sensacionālu starpplanētu satiksmes pro­jektu.

Loss klausījās, nenovērsdams no viņa platās, gaišās acis.

— Zēl, ka negribat lidot man līdzi, žēl. — Viņš pa­kratīja galvu. — Ģilvēki vairās no manis kā no ārprā­tīga. Pēc četrām dienām es atstāšu Zemi un līdz šim vēl nevaru atrast ceļabiedru. — Viņš atkal uzrāva sēr­kociņu, izlaida dūmu mutuli. — Kādu datu jums vajag?

— Jūsu biogrāfijās izcilākos momentus.