ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Loss stāvēja, pieslējies pie atvērto vārtu staba. Viņa pīpe bija apdzisusi.

Aiz vārtiem līdz Zdanovas krastmalai pletās klajš laukums. Aiz upes neskaidri rēgojās Pētera salas koki. Aiz tiem dzisa un nevarēja nodzist skumji rieti. Gari mākoņi, kuru malas skāra rieta gaisma, kā salas gulēja zaļajos debesu ūdeņos. Pāri tiem zaļganoja debesis. Ta­nīs iedegās dažas zvaigznes. Uz vecās Zemes valdīja klusums.

Strādnieks Kuzmins, kas nesen bija maisījis spainītī mīniju, arī pienāca un nostājās vārtos, iemeta tumsā papirosa uguntiņu.

— Grūti šķirties no Zemes, — viņš klusi sacīja. — No mājas jau grūti šķirties. No sādžas ej uz dzelz­ceļu — reizes desmit atskaties. Mājai salmu jumts, to­mēr sava, iedzīvota vieta. Bet pamest Zemi — ak vai, ak vai…

— Tējkanna uzvārījusies, — sacīja Hohlovs, otrs strādnieks, — nāc, Kuzmin, tēju dzert.

Kuzmins nopūtās: «Tā jā,» — un devās pie ēzes. Hoh­lovs, drūms virs, līdz ar Kuzminu nosēdās pie ēzes uz kastēm un dzēra tēju, uzmanīgi lauza maizi, atplēsa žā­vētu zivi no asakām, ēda nesteidzoties. Kuzmins, bār­diņu pakratījis, sacīja pusbalsī:

— Man žēl viņa. Tādu cilvēku tagad gandrīz nemaz vairs nav.

— Nesteidzies viņu apbedīt.

— Man viens lidotājs stāstīja: pacēlies astoņas ver­stis augstu — vasarā, ievēro, — un eļļa tomēr sasalusi viņa aparātā. Bet lidot vēl augstāk? Tur ir aukstums. Tumsa.

— Bet es saku — nesteidzies apbedīt, — Hohlovs drūmi atkārtoja.

— Neviens nevēlas lidot viņam līdzi, netic. Sludi­nājums otru nedēļu veltīgi karājas.

— Bet es ticu.

— Nolidos?

— Tā jau ir tā lieta, ka nolidos. Lūk, tad viņi Eiropā sacelsies spārnos.

— Kas sacelsies spārnos?

— Kā — «kas sacelsies spārnos»? Se tev piga — kam pieder Marss? — padomju cilvēkiem.

— Jā, tas būtu ko vērts.

Kuzmins pavirzījās uz kastes. Pienāca Loss, nosēdās, paņēma krūzīti ar kūpošu tēju.

— Hohlov, vai nebrauksiet man līdzi?

— Nē, Mstislav Sergejevič, — Hohlovs atbildēja,

— nevaru, bistos.

Loss iesmējās, iedzēra no krūzītes, pavērās uz Kuz­minu.

— Un jūs, mīļais draugs?

— Mstislav Sergejevič, es jau ar prieku lidotu — man sieva slima un bērniņi mājās; kā lai tos atstāj?

— Jā, acim redzot vajadzēs lidot vienam, — sacīja Loss, nolika tukšo krūzīti, noslaucīja lūpas ar delnu,

— maz ir to, kas vēlas atstāt Zemi. — Viņš atkal iesmējās, pakratīja galvu. — Vakar, izlasījusi sludinā­jumu, atnāca jaunkundze. «Labi,» viņa saka, «es lidoju jums līdzi, man ir deviņpadsmit gadu, es dziedu, dejoju, spēlēju ģitāru, virs Zemes dzīvot vairs negribu: man apnikušas revolūcijas. Vai vīza izbraukšanai nav vaja­dzīga?» Mūsu saruna beidzās, jaunkundze atsēdās un ap­raudājās: «Jūs mani esat piemānījis, es domāju, ka jā­lido daudz tuvāk.» Tad ieradās jauns cilvēks, runā basa balsī, rokas nosvīdušas. «Jūs,» viņš saka, «uzskatāt mani par idiotu — uz Marsu nav iespējams laisties, uz kāda pamata jūs izkarat šādus sludinājumus?» Ar mo­kām viņu nomierināju.

Loss atspieda elkoņus uz ceļiem un raudzījās oglēs. Viņa seja šai brīdī izskatījās nogurusi, piere bija grum­bās. Redzams, viņš atpūtās no gribas ilgstošas koncen­trācijas. Kuzmins aizgāja pēc tabakas. Hohlovs iekāsē­jies jautāja:

— Mstislav Sergejevič, vai tad jums pašam nav bail?

Loss pacēla uz viņu ogļu karstuma iekvēldētās acis:

— Nē, man nav bail. Esmu pārliecināts, ka nolaidī- šos sekmīgi. Bet, ja neveiksme, — trieciens būs pēkšņs un bez sāpēm. Šausmas iedveš kas cits. Iedomājieties: mani aprēķini izrādīsies nepareizi, es nenokļūšu Marsa pievilkšanas sfērā — aizdrāzīšos garām. Kurināmā, skā­bekļa, barības man pietiks ilgam laikam. Un, lūk — li­doju tumsā. Priekšā liesmo zvaigzne. Pēc tūkstoš gadiem mans sastingušais līķis ielidos tās uguns okeānos. Bet šie tūkstoš gadi — mans tumsā lidojošais līķis! Un šīs garās dienas, kamēr vēl būšu dzīvs, — bet es dzīvošu ilgi šai kārbā, — garās bezcerīga izmisuma dienas — viens visā pasaulē! Nevis nāve ir briesmīga, bet vien­tulība, bezcerīga vientulība mūžīgā tumsā. Tas tiešām ir drausmīgi. Ļoti negribas lidot vienam.

Loss, piemiedzis acis, lūkojās oglēs. Viņš bija spī­tīgi sakniebis muti.

Vārtos parādījās Kuzmins, sauca no turienes pus­balsī:

— Mstislav Sergejevič, pie jums.

— Kas? — Loss ātri piecēlās.

— Kāds sarkanarmietis vēlas ar jums runāt.

Šķūni aiz Kuzmina ienāca cilvēks, ģērbies kreklā bez

jostas, tas pats, kas bija lasījis sludinājumu Sarkanās Blāzmas ielā. Viegli pamāja Losam, paskatījās uz sa­statnēm, piegāja pie galda:

— Vai jums vajadzīgs ceļabiedrs?

Loss piebīdīja viņam krēslu, atsēdās iepretim.

— Jā, meklēju ceļabiedru. Es lidošu uz Marsu.

— Zinu, sludinājumā sacīts. Pirmīt man parādīja to zvaigzni. Tālu, protams. Kādi noteikumi, es gribētu zi­nāt: alga, uzturs?

— Vai jūs esat ģimenes cilvēks?

— Precējies, bērnu nav.

Viņš ar pirkstgaliem lietišķi bungoja pa galdu, ziņ­kārīgi raudzīdamies visapkārt. Loss isumā attēloja viņam lidojuma apstākļus, brīdināja no varbūtēja riska. Pieso­līja nodrošināt ģimeni un izmaksāt algu uz priekšu naudā un produktos. Sarkanarmietis māja ar galvu, piebalsoja, bet klausījās izklaidīgi.

— Kā jums rādās, — viņš jautāja, — vai tur mīt cilvēki vai nezvēri?

Loss cieši pakasīja pakausi, iesmējās.

— Man šķiet, tur jābūt cilvēkiem, apmēram tādiem kā mēs. Aizbrauksim — redzēsim Lūk, kā tas ir: jau vai­rākus gadus lielajās radiostacijās Eiropā un Amerikā uz­tver nesaprotamus signālus. Sākumā domāja, ka tos rada vētras Zemes magnētu laukos. Bet savādās skaņas bija pārāk līdzīgas noteiktiem signāliem. Kāds neatlaidīgi grib ar mums runāt. No kurienes? Uz planētām, izņemot Marsu, dzīvība pagaidām nav konstatēta. Signāli var nākt tikai no Marsa. Paskatieties uz Marsa karti — tas kā ar tīklu pārklāts kanāliem. (Viņš norādīja uz Marsa attēlu, kas bija piestiprināts pie dēļu sienas.) Kā re­dzams, tur ir iespēja uzstādīt milzigi spēcīgas radiosta­cijas Marss grib sarunāties ar Zemi Pagaidām mēs ne­varam atbildēt uz šiem signāliem. Bet mēs lidosim uz šo aicinājumu. Grūti pieņemt, ka radiostacijas uz Marsa uzcēluši nezvēri, radījumi, kas nav līdzīgi mums. Marss un Zeme ir divas niecīgas bumbiņas, kas griežas līdzās. Vieni un tie paši likumi mums un viņiem. Visumā lido dzīvības putekļi. Vienas un tās pašas sporas krīt uz Marsa un uz Zemes, uz visām dziestošu zvaigžņu miriā- dēm. Visur rodas dzīvība, un par dzīvību visur valda cilvēkveidīgais radījums: nevar radīt pilnīgāku dzīvnieku kā cilvēku.

— Es braucu jums līdzi, — sarkanarmietis noteikti iesaucās. — Kad ierasties ar mantām?

— Rīt. Iepazīstināšu jūs ar aparātu. Jūsu vārds, tēva vārds, uzvārds?

— Gusevs Aleksejs Ivanovičs.

— Nodarbošanās?

Gusevs izklaidīgi paskatījās uz Losu, nolaida acis uz saviem pirkstiem, kas bungoja pa galdu.

— Protu lasīt un rakstīt, — viņš teica, — diezgan labi pazīstu auto. Esmu lidojis ar aeroplānu kā novērotājs. No astoņpadsmit gadiem nodarbojos ar karošanu — tā ir visa mana darbība. Esmu bijis ievainots. Tagad ieskai­tīts rezervē. — Viņš pēkšņi ar delnu ātri parī­vēja galvvidu, īsi iesmējās. — Nu, bijuši arī dieva darbi šais septiņos gados! Patiesību sakot, man tagad vaja­dzētu komandēt pulku, — raksturs nepakļāvīgs! Pabei­dzas kara darbi — nevaru nosēdēt uz vietas: smelgtin smeldz. Esmu viss kā saindēts. Izlūdzos komandējumu vai tāpat aizbēgu. (Viņš atkal paberzēja galvvidu, no­smējās.) Esmu nodibinājis četras republikas, bet šo re­publiku pilsētas nemaz vairs neatceros. Reiz savācu ap trīssimt puišu — devāmies Indiju atbrīvot. Gribējās tur aizkulties. Bet apmaldījāmies kalnos, piedzīvojām ne­gaisu, nokļuvām zem lāviņām, nobeidzām zirgus. Tikai nedaudzi atgriezāmies no turienes. Pie Mahno biju di­vus mēnešus, gribējās patrakot… bet nevarēju ar ban­dītiem sadzīvot.. . Pārgāju uz Sarkano Armiju. Dzinu poļus no Kijevas prom — tad jau biju Budjonija kava- lērijā. Pēdējo reizi mani ievainoja, kad ņēmām Perekopu. Novārtījos pēc tam bezmaz gadu pa lazaretēm. Tiku ārā — kur dēties? Te pagadījās tā mana meiča — apprecē­jos. Sieva man laba, žēl viņas, bet mājā dzīvot nevaru. Uz laukiem braukt — tēvs ar māti miruši, brāļi krituši, zeme atmatā. .Pilsētā arī nav ko darīt. Kara pašlaik ne­kāda, — nav arī paredzams. Tad nu, lūdzu, Mstislav