ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Sergejevič, ņemiet mani līdzi. Es jums uz Marsa node­rēšu.

— Nu, ļoti priecājos, — sacīja Loss, sniegdams vi­ņam roku. — Līdz rītam.

Viss bija sagatavots aizlidojumam no Zemes. Bet di­vas turpmākās dienas vajadzēja gandrīz bez gulēšanas nopūlēties, novietojot aparāta iekšienē — dobajos spil­venos — daudzas un dažādas sīkas lietas. Tika kontro­lētas ierīces un instrumenti. Tika noņemtas sastatnes ap aparātu, nojaukta viena daļa jumta.

Loss parādīja Gusevam kustības mehānismu un sva­rīgākās ierīces, Gusevs izrādījās veikls un apķērīgs vīrs.

Nākamajā dienā, sešos vakarā, bija paredzēts aiz­lidot.

Veļu vakarā Loss atlaida strādniekus un Gusevu; iz­dzēsis elektrību, izņemot spuldzīti virs galda, neizģēr­bies nolikās dzelzs gultā, šķūņa stūrī, aiz teleskopa trij- kāja.

Nakts bija klusa un zvaigžņaina. Loss negulēja. Aiz­licis rokas aiz galvas, lūkojās krēslā. Daudzas dienas viņš bija cieties. Tagad, pēdējā naktī Zemes virsū, viņš ļāva sirdij vaļu: mocies, raudi.

Viņš atcerējās … Pustumša istaba . .. Svece aizsegta ar grāmatu. Smacīga zāļu smaka. Uz grīdas, uz pa­klāja, — bļoda. Kad piecelies un ej garām bļodai, pa sienu, pa sērīgām tapetēm ligojas ēnas. Cik skumji! Gultā tā, kas visdārgākā pasaulē, — sieva Katja — ātri jo ātri, klusi elpo. Uz spilvena biezi, sajaukti mati. Ceļ­gali pacelti zem segas. Katja aiziet no viņa. Pārvērtu­sies nesen tik skaistā, maigā seja. Tagad tā sārta, ne­mierīga. Katja izbāzusi roku un plūkā ar pirkstiem se­gas malu. Loss atkal un atkal ņem viņas roku, bāž zem segas.

«Nu. paver acis. paskaties, atvadies no manis.» Viņa runā žēlā, tikko dzirdamā balsī: «Vel loru, vel loru.» Vi­ņas bērnišķīgā, tikko dzirdamā, žēlā balss grib sacīt: «Atver logu.» Briesmīgāk par drausmām žēl viņas, žēl šās balss. «Katja, Katja, paskaties!» Viņš skūpsta viņas vaigus, pieri, aizvērtos plakstiņus. Viņas kakls dreb, krū­tis raustās, pirksti ieķērušies segas malā. «Katja, Katja, kas ar tevi notiek?» Viņa neatbild, aiziet… Pacēlās uz elkoņiem, pacēla krūtis, it kā kāds no apakšas viņu grūs­tītu, mocītu. Mīlā galviņa noslīga no spilvena … Viņa atkrita atpakaļ, iegrima gultā. Zods ieplaka. Loss, izmi­sumā drebēdams, apkampa viņu, piekļāvās klāt.

… Nē, nē, nē — ar nāvi nevar samierināties …

Loss piecēlās no gultas, paņēma no galda kārbiņu ar papirosiem, aizpīpēja un staigāja kādu laiku pa tumšo šķūni. Tad pakāpās pie teleskopa, uzgāja Marsu, kas jau bija pacēlies pār Petrogradu, un ilgi skatījās uz nelielo, skaidro, silto lodīti. Tā mazliet trīsēja okulāra krustota­jos diegos.

… Viņš atkal atlaidās guļus … Atmiņa atsvaidzi­nāja vīziju. Katja sēž pakalnē zālē. Tālumā, aiz viļņojo­šiem laukiem, — Zveņigorodas zelta punktiņas. Klijas iras vasaras tveicē pār labību, pār griķu laukiem. Katju- šai karsti, viņu pārņēmis laiskums. Loss, sēdēdams lī­dzās, košļādams zālīti, raugās uz brūno Katjušas galvu, uz iedegušo plecu ar gaišo ādas svītriņu starp iedegumu un tērpu. Katjušas pelēkās acis ir vienaldzīgas un skais­tas — arī tanīs iras klijas. Katjai astoņpadsmit gadu. Viņa sēž un klusē. Loss domā: «Nē, mana mīļā, man ir daudz svarīgāks uzdevums nekā ņemt un iemīlēt jūs šai pakalnā. Uz šo āķīti neuzķeršos, nebraukāšu vairs pie jums uz vasarnīcu.»

Ak dievs! Cik neprātīgi palaistas garām šīs vasarī­gās, kvēlās dienas. Vajadzēja apturēt toreiz laiku! Tas vairs nav atgūstams! Nav atgūstams! .. .

Loss atkal cēlās no gultas, rāva sērkociņus, pīpēja, staigāja. Bet arī staigāt gar dēļu sienu bija nomācoši: kā zvērs bedrē.

Loss atvēra vārtus un lūkojās uz Marsu, kas jau bija pakāpies stipri augstu.

«Arī tur nevarēs aiziet no sevis — aiz Zemes, aiz nāves robežām. Kāpēc vajadzēja pamēģināt šo indi — mīlēt! Labāk dzīvot bez atmodas. Lido taču izplatījumā sastingušas dzīvības sēklas, ledus kristāli, snaudoši lido. Nē, jākrīt un jāizplaukst — jāatmostas slāpēs — mīlēt, savienoties, aizmirsties, nebūt vairs vientuļai sēklai. Un viss šis īsais sapnis tādēļ, lai atkal nāktu nāve, šķirša­nās un atkal — ledus kristālu lidojums.»

Loss ilgi stāvēja vārtos. Dimanta krāsā — gan sārts kā asinis, gan zils — spulgoja Marss augstu pār du­sošo Petrogradu. «Jauna, brīnišķa pasaule,» Loss do­māja, «varbūt jau sen izdzisusi vai arī fantastiska, zie­doša un pilnīga … Tāpat no turienes kādreiz naktī lūkošos pats uz savu zvaigzni zvaigznājos . .. Atcerēšos pakalnu un klijas, un kapu, kur atdusas Katja … Un vieglas būs manas sēras . . .»

Pret rītu Loss uzlika virs galvas spilvenu un iesnau- dās. Viņu pamodināja ratu rīboņa krastmalā. Loss pār­vilka delnu pār seju. Viņa acis, kas vēl bija nakts vīziju varā, vērās kartēs pie sienām, aparāta apveidos. Loss, pilnīgi pamozdamies, nopūtās, piegāja pie krāna un ap­lēja galvu ar aukstu ūdeni. Viņš uzvilka mēteli un de­vās pār tukšo laukumu uz savu dzīvokli, kur priekš pus­gada bija nomirusi Katja.

Se viņš nomazgājās, noskuvās, uzvilka tīru veļu un drēbes, apskatījās, vai visi logi aizdarīti. Dzīvoklī ne­viens nedzivoja — visur bija putekļi. Viņš pavēra durvis uz guļamistabu, kur pēc Katjas nāves nekad nebija gu­lējis. Guļamistabā bija gandriz tumšs no nolaistajiem aizkariem, tikai skapis, kurā karājās Katjas drēbes, zai­goja ar savām spoguļdurvīm, — tās bija pusatvērtas. Loss sadrūma, piegāja uz pirkstgaliem un cieši aizdarīja tās. Tad aizslēdza guļamistabas durvis. Izgājis no dzī­vokļa, noslēdza galveno ieeju un iebāza plakano atslē­dziņu vestes kabatā.

Tagad viss bija nokārtots pirms aizbraukšanas.

Tai naktī Maša ilgi gaidīja vīru — vairākas reizes sildīja par jaunu tējkannu uz prīmusa. Aiz augstajām ozola durvīm bija klusi un baigi.

Gusevs un Maša dzīvoja vienā istabā, kādreiz greznā, milzīgā, tagad nolaistā namā. Revolūcijas laikā iemītnieki to bija pametuši. Pa četriem gadiem lietus un ziemas negaisi stipri sabojājuši tā iekšieni.

Istaba bija plaša. Ar zelta figūrām izrotātos gries­tos starp mākoņiem lidoja krāšņa sieviete ar smaidu pār visu seju, apkārt tai spārnaini mazuļi.

«Redzi, Maša,» allaž runāja Gusevs, rādīdams uz griestiem, «cik jautra sieviete, pilnīga miesās un bērnu seši gabali, tā tik ir bāba.»

Pār zeltīto, lauvas ķetnām greznoto gultu karājās kāda veca vīra portrets: pūderēta parūka, sakniebta mute, zvaigzne pie svārkiem. Gusevs bija iesaucis veco par «Ģenerāli Ķepaini». «Tas nekā nav laidis secen, tiklīdz kas nepatīk — tūlīt ar ķepu.» Masai bija bail raudzīties uz portretu. Pāri istabai pārvilkta skārda cau­rule no dzelzs krāsniņas, kas nokūpinājusi sienu. Plauk­tos un uz galda, kur Maša gatavoja trūcigo ēdienu, — kārtība un tīrība.

Grieztas ozola durvis veda uz zāli ar divrindu logiem. Izsistie logi bija aiznagloti ar dēliem, griesti vietām iegāzušies. Vējainās naktīs še kaukdams triecās iekšā vējš, skraidīja žurkas.

Maša sēdēja pie galda. Soāca primusa uguntiņa. No tālienes vējš atšalca sērīgus pulksteņa dārdus — nosita divi. Gusevs nenāca. Maša domāja:

«Ko viņš meklē, kā viņam trūkst? Vienmēr grib kaut ko atrast, nemiera gars, Aļoša, Aļoša . . .»

Mašai sariesās skropstās asaras, viņa tās nesteigda­mās izslaucīja un atbalstīja vaigu pret roku. Pār galvu laidās, nevarēja aizlaisties jautrā sieviete ar jautrajiem mazuļiem. Maša domāja par viņu: «Lūk, ja es būtu tāda — nekur viņš no manis neaizietu.»