ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Gusevs bija sacījis viņai, ka aizbrauc tālu, bet, kurp, — viņa nezināja, baidījās pajautāt. Vina arī pati redzēja, ka Gusevam grūti, nav izturams dzīvot ar viņu šai brīnišķajā istabā, klusumā, bez agrākās brīves. Nakti viņš redz kaut ko pa sapņiem — sagriež zobus, dobji iekliedzas, nosēžas uz gultas un elš — zobi sakniebti, seja un krūtis vienos sviedros. Nokrīt, aizmieg, bet no rīta melns sejā, nezina, kur dēties.

Maša bija tik rāma ar viņu, tā labinājās klāt — gud­rāk par māti. Par to Gusevs viņu mīlēja un žēloja, bet, tiklīdz rīts, — skatījās, kurp aiziet.

Maša strādāja, nesa mājās pārtikas devas. Naudas viņiem bieži nebija nemaz. Gusevs ķērās pie dažādiem darbiem, bet drīz vien tos pameta. «Veči stāstīja — Ķīnā esot zelta zeme,» viņš runāja, «tādas zemes droši vien tur nav, bet tā patiešām mums vēl sveša puse — došos, Maša, uz Ķīnu paraudzīties, kas un kā.»

Baigi kā nāvi gaidīja Maša to stundu, kad Gusevs aizies. Neviena cita viņai nebija pasaulē, tikai viņš. No piecpadsmit gadiem viņa strādāja par pārdevēju veikalos, par kasieri uz Ņevas kuģīšiem. Dzīvoja vientuļi, bez prieka.

Pirms gada kādā svētdienā iepazinās ar Gusevu parkā, uz sola. Viņš sacīja: «Redzu, jūs sēžat viena pati, atļaujiet pavadīt ar jums laiku: vienam garlaicīgi.» Viņa palūkojās — jauka seja, jautras, labsirdīgas acis un — skaidrā prātā. «Nekas nav pretim,» īsi atbildēja. Tā arī viņi nostaigāja parkā līdz vakaram, Gusevs stās­tīja par kariem, uzbrukumiem, apvērsumiem — tā, kā tas nevienā grāmatā nav lasāms. Pavadīja Mašu līdz dzīvoklim, un no tās dienas sāka nākt pie viņas. Maša viņu iemīļoja, un viņi sāka dzīvot kopā.

Tējkanna bija uzvārījusies. Maša noņēma to un at­kal pierima. Jau sen viņai likās kaut kas čaukstam aiz durvīm, tukšajā zālē. Bija tik skumji — neieklausījās. Bet nupat, skaidri dzirdams, šļūca kādi soļi.

Maša ātri pavēra durvis un izliecās ārā. Pa vienu logu zālē ieplūda ielas laternas gaisma un nespodri meta burzguļainus plankumus uz dažām zemām kolonām. Starp tām Maša ieraudzīja sirmu, galvu noliekušu vecīti bez cepures, garā mētelī, viņš stāvēja, izstiepis kaklu, un raudzījās uz Mašu. Viņai nogura ceļi.

— Ko jums še vajag? — viņa čukstoši jautāja.

Vecitis izstiepa kaklu un tā raudzījās uz viņu. Drau­dēdams pacēla rādītāja pirkstu. Maša spēcīgi aizcirta durvis, sirds izmisumā sita. Viņa ieklausījās — soļi ta­gad attālinājās: vecītis acīm redzot gāja pa parādes kāp­nēm lejā.

Driz vien zāles otrā pusē atskanēja steidzīgie, ener­ģiskie vīra soļi. Gusevs ienāca jautrs, kvēpiem notriepies.

— Ielej nomazgāties, — viņš sacīja, atpogādams ap­kakli, — rīt braucam, ardievu. Vai tējkanna tev karsta? Lieliski. — Viņš nomazgāja seju, spēcīgo kaklu, rokas līdz elkoņiem un slaucīdamies pavērās sievā. — Liecies mierā, nepazudīšu, atgriezīšos. Septiņus gadus ne lode, ne durklis nav varējuši nobeigt. Mana stundiņa vēl tālu: neesmu nāvei lemts. Bet, ja jāmirst, tik un tā nebūs iespējams izgrozīties: muša lidojot aizķers ar ķepu — brīc, un pagalam.

Viņš piecēlās pie galda, sāka mizot vārītu kartu­peli, pārlauza, iemērca sālī.

— Uz rītu sagatavo tīru veļu, divus pārus — kreklu, apakšbikses, autus. Ziepes nepiemirsti, ziepes noēd pie­pes. Ko tad tu — atkal esi raudājusi?

— Sabijos, — atbildēja Maša novērsdamās, — kāds vecis vienmēr staigā, ar pirkstu draudēja. Aļoša, nebrauc.

— Tāpēc nebraukt, ka vecis ar pirkstu padraudējis?

— Viņš piedraudēs nelaimi.

— Zēl, jābrauc projām, citādi gan es ar šo večuku parunātu. Katrā ziņā kāds no bijušiem šejieniešiem va­zājas pa naktīm, čāpstina muti, grib dabūt mūs ārā.

— Aļoša, vai tu atgriezīsies pie manis?

— Sacīju, ka atgriezīšos, tātad atgriezīšos. Tpi tu, cik nemierīga!

— Vai tālu brauc?

Gusevs iesvilpās, pamāja uz griestiem un, smiedamies ar acīm, uzlēja karsto tēju uz apakštases.

— Lidošu aiz mākoņiem, Maša, kā šī bāba.

Maša tikai nokāra galvu. Gusevs nožāvājās, sāka iz­ģērbties. Maša klusi novāca traukus, apsēdās lāpīt zeķes, necēla uz augšu acis. Bet, kad piegāja pie gultas, Gusevs jau bija iemidzis, nolicis roku uz krūtīm, mierīgi aizvē­ris plakstiņus. Mašai pa vaigiem ritēja asaras, tik dārgs tas bija viņai, tā viņa ilgojās pēc Guseva nemierīgās sirds: «Kur gan tas skrien, ko meklē?»

Gaismai austot, Maša piecēlās, iztīrīja vīram drēbes, savāca tīru veļu. Gusevs pamodās. Padzēra tēju, jokoja, glaudīja Mašas vaigu. Atstāja naudu — lielu kaudzi. Uz­meta uz muguras maisu, apstājās durvīs un noskūpstīja Mašu.

Tā viņa arī nedabūja zināt, kurp viņš aizbrauc.

Tukšajā laukumā, pretī Losa darbnīcai, sāka lasīties ļaudis. Nāca no krastmalas, skrēja no Pētera salas pu­ses, sastājās pulciņos, lūkojās uz zemo sauli, kas raidīja caur mākoņiem platus starus. Sākās pārrunas:

— Ko te sapulcējušies — vai kāds nosists?

— Tūlīt laidīsies uz Marsu.

— Te tev nu bija, tā tik vēl trūka!

— Ko jūs stāstāt? Kas laidīsies?

— Divi bandīti paņemti no cietuma, viņus ielodēs tērauda bumbā un — uz Marsu, izmēģinājuma pēc.

— Nudien, beidziet melst niekus!

— Ak tu nelieši, viņiem nav žēl cilvēku! …

— Tas ir: kādiem «viņiem»?

— Bet jūs, pilsoni, nepiesienieties.

— Nejēdzība, protams.

— Nu, bet ir arī ļaudis muļķi, ak tu kungs!

— Kāpēc ļaudis muļķi? No kā jūs to spriežat?

— Jūs pašu vajadzēja nosūtīt par šiem vārdiem.

— Lai paliek, biedri. Se tik tiešām vēsturisks noti­kums, bet jūs melšat velns zina ko.

— Kādos nolūkos tad sūta uz Marsu?

— Atvainojiet, nupat viens te stāstīja: aģitācijas lite­ratūru vien iekrāvuši divdesmit piecus pudus.

— Tā ir ekspedīcija.

— Pēc kā?

— Pēc zelta.

— Pilnīgi pareizi — lai papildinātu zelta fondu.

— Vai daudz domā atvest?

— Neaprobežotu daudzumu.

— Pilsoni, vai mums vēl ilgi jāgaida?

— Tiklīdz saule nolaidīsies, tā viņi uzskries gaisā …

Līdz krēslai turpinājās kņada, gāja vaļā dažādas pār­runas pūlī, kas gaidīja neparasto notikumu. Cilvēki strī­dējās, ķildojās, bet projām negāja.

Blāvi rieti applūdināja ar tumšsarkanu gaismu pusi no debess. Un, skat, lēni pašķirot pūli, parādījās lielais izpildkomitejas automobilis. Šķūnī no iekšienes iemir­dzējās logi. Pūlis apklusa, pievirzījās tuvāk.

No visām pusēm atbrīvotais, kniedējumu rindām mirdzošais, olveidīgais aparāts stāvēja šķūņa vidū uz maz­liet ieslīpa cementa paaugstinājuma. Tā spilgti apgais­motā iekšiene ar stepētajiem dzeltenās ādas rombiem bija redzama caur apaļo lūku.

Loss un Gusevs jau bija uzāvuši velteņus, apvilkuši aitādas puskažokus, uzlikuši galvā pilotu cepures. Izpild­komitejas locekļi, akadēmiķi, inženieri, žurnālisti stāvēja ap aparātu. Izvadrunas jau bija pabeigtas, fotouzņēmumi izdarīti. Loss pateicās izvadītājiem par uzmanību. Vioa seja bija bāla, acis kā no stikla. Viņš apkampa Hohlovu un Kuzminu. Palūkojās pulkstenī:

— Laiks doties ceļā!

Izvadītāji noklusa. Gusevs sarauca pieri un līda pa lūku iekšā. Aparāta iekšienē viņš apsēdis uz ādas spil­vena, uzlika labāk galvā cepuri, sakārtoja puskažoku.