ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Loss un Gusevs uzkāpa pa nogāzi augšā. No šejienes bija redzams kalnains klajums tādā pašā zeltainā krāsā, tikai mazliet nespodrākā. Sur tur pa klajumu bija izkai­sīti zemu koku, it kā kalna priežu puduri. Šur tur baloja akmeņu kaudzes, drupu kontūras. Tālu ziemeļrietumos kā sastingušas liesmu mēles pacēlās asu un nelīdzenu kalnu grēdas. Virsotnēs mirdzēja sniegs.

— Jāgriežas atpakaļ, jāpaēd, jāatpūšas, — Gusevs sacfja, — mēs nogursim, še nav nevienas dzīvas dvēseles.

Viņi pastāvēja vēl kādu laiku. Klajums bija tuksne­šains un sērīgs — sirds sažņaudzās.

— Jā, esam iekūlušies, — Gusevs sacīja.

Viņi kāpa pa nogāzi lejā, devās pie aparāta un ilgi maldījās, meklēdami to starp kaktusiem.

Pēkšņi Gusevs iečukstējās:

— Re, kur!

Ar ierastu tverienu viņš izrāva no maksts revolveri.

— Ei! — viņš iekliedzās. — Kas tur pie aparāta? Šaušu!

— Kam jūs kliedzat?

— Vai redzat, aparāts mirdz?

— Tagad redzu, jā, mirdz.

— Un, lūk, labajā pusē, — kāds sēž.

Loss beidzot ieraudzīja, un viņi klupdami krizdami metās pie aparāta. Būtne, kas sēdēja aparāta tuvumā, atskrēja nost, sāka lēkāt starp kaktusiem, palēcās, iz­plēta garus plēvspārņus, sprakstēdama pacēlās gaisā un, aplaidusi pusloku, uzlidoja augstu pār Losu un Gu- sevu. Tā bija tā pati būtne, ko viņi nesen bija noturē­juši par putnu. Gusevs izstiepa revolveri, taisīdamies skrējienā nošaut spārnoto zvēru. Bet Loss izsita viņam ieroci, iesaucās:

— Vai traks! Tas ir marsietis! …

Atmetis galvu atpakaļ, pavēris muti, Gusevs raudzī­jās uz brīnumaino būtni, kas meta lokus debesu zilgmē. Loss izvilka mutautiņu un māja ar to dīvainajam putnam.

— Mstislav Sergejevič, uzmanīgāk, ka tik viņš mums kaut ko neuzdrāž no turienes.

— Es jums saku, lieciet nost revolveri.

Lielais putns nolaidās zemāk. Tagad bija skaidri re­dzama cilvēkam līdzīga būtne, kas sēdēja lidaparāta seg­los. Līdz jostas vietai sēdētāja ķermenis it kā karājās gaisā. Ap pleciem plandēja divi izliekti, kustīgi spārni. Zem tiem priekšā griezās ēnas disks, acīm redzot propel­leris. Aiz segliem bija aste ar dakšiņu veidā izplestām stūrēm. Viss aparāts kustīgs un lokans kā dzīva būtne.

Skat, tas nolaidās līdz pašai zemei — viens spārns lejā, otrs augšā. Parādījās marsieša galva olveidīgā ce­purē ar garu nagu. Uz acīm brilles. Seja ķieģeļu krāsā, šaura, krunkaina, ar smailu degunu. Viņš atpleta platu muti un kaut ko pīkstēja. Sīksīki savēcināja spārnus, nolaidās lejā, paskrēja pa tīrumu un izlēca no segliem soļu trīsdesmit atstatu.

Marsietis bija vidēja auguma, ģērbies dzeltenā, platā kamzolī. Viņa kalsnās kājas pat virs ceļgaliem bija cieši iežņaugtas stilbtiņos. Viņš sāka sirdīgi rādīt uz apgāz­tajiem kaktusiem. Bet, kad Loss un Gusevs devās pie viņa, tas ātri ielēca seglos, padraudēja no turienes ar garu pirkstu, gandrīz bez ieskriešanās uzlidoja gaisā un tūlīt atkal nolaidās zemē, joprojām kliegdams pīk­stošā, smalkā balsī, rādīdams uz nolauztajiem augiem.

— Apvainojies, jokupēteris tāds, — sacīja Gusevs un uzsauca marsietim: — Ko tu kliedz, ķēpausi! Nāc šurp pie mums, mēs tev nekā nedarīsim . ..

— Aleksej Ivanovič, beidziet lamāties, viņš neprot krieviski. Apsēdieties, citādi tas netuvosies.

Loss un Gusevs apsēdās uz karstās zemes. Loss sāka rādīt, ka grib ēst un dzert. Gusevs aizkūpināja papirosu, nospļāvās. Marsietis kādu laiku raudzījās uz viņiem un vairs nekliedza, tikai arvien vēl draudēja ar garu pirkstu kā zīmuli. Tad atraisīja no segliem maisu, pasvieda to uz Losa un Guseva pusi, pacēlās, mezdams lokus, aug­stu gaisā un ātri aizlaidās uz ziemeļiem, pazuda aiz ap­vāršņa.

Maisā viņi atrada divas metala kārbiņas un plakanu trauku ar šķidrumu. Gusevs atdarīja kārbiņas — vienā bija stipri smirdoša želeja, otrā — sarecējuši gabaliņi, kas atgādināja rahatlukurnu. Gusevs paoda.

— Tpi tu, ko šie ēd!

Viņš izvilka no aparāta grozu ar pārtiku, salasīja sausus kaktusu atlūžņus un aizdedzināja tos Pacēlās liega dūmu strūkliņa, kaktusi gruzdēja, bet karstuma bija daudz. Viņi uzsildīja skārda kārbiņu ar sālītu gaļu, salika ēdienu uz tīra lakatiņa. Abi ēda kāri, tikai nupat sajutuši neciešamu ēstgribu.

Saule stāvēja virs galvas, vējš norima, bija karsts. Pa sārtzeltainajiem ciņiem pielīda klāt daudzkājains zvēriņš …

Gusevs nometa tam gabaliņu kaltētas maizes. Tas pacēla trijstūraino, ragaino galviņu un it kā sastinga.

Loss palūdza papirosu un atlaidās; atbalstījis vaigu, pīpēja, smīnēja.

— Aleksej Ivanovič, vai zināt, cik ilgi neesam ēduši?

— Kopš vakardienas vakara, Mstislav Sergejevič, pirms aizlidojuma es saēdos kartupeļus.

— Mēs neesam ēduši, mīļais draugs, divdesmit trīs vai divdesmit četras dienas.

— Cik?

— Vakar Petrogradā bija astoņpadsmitais augusts, bet šodien Petrogradā vienpadsmitais septembris — re, kādi brīnumi.

— Raujiet man galvu nost, bet es to nesaprotu, Mstislav Sergejevič.

— Jā, arī es visai labi nesaprotu, kā tas tā. Mēs iz­lidojām septiņos. Tagad, redzat, pulkstenis rāda divi dienā. Pēc šā pulksteņa mēs atstājām Zemi pirms deviņ­padsmit stundām. Bet pēc pulksteņa, kas palika manā darbnīcā, pagājis apmēram mēnesis. Jūs būsiet novēro­jis — ja braucat vilcienā un guļat, tad, vilcienam apstā­joties, jūs vai nu pamostaties no nepatīkamas sajūtas, vai arī jums miegā top nelabi. Tas tāpēc, ka, vagonam apstājoties, jūsu ķermenī notiek ātruma pamazināšanās. Jūs guļat skrejošā vagonā, un jūsu sirds sit un jūsu pulk­stenis iet ātrāk, nekā kad jūs gulētu stāvošā vagonā. Starpība ir nenotverama, jo ātrumi ļoti niecīgi. Gluži citāds ir mūsu lidojums. Pusceļu mēs nolidojām gandrīz ar gaismas ātrumu. Te jau starpība nojaušama. Sirds si­tieni, pulksteņa gaitas ātrums, daļiņu svārstība ķermeņa šūniņās nepārmainījās attieksmē cits pret citu, kamēr mēs lidojām bezgaisa izplatījumā, — mēs bijām kā saauguši ar aparātu: viss virzījās vienā ritmā ar to. Bet, ja apa­rāta ātrums pieci simti tūkstoš reizes pārsniedz normālo ķermeņa kustības ātrumu Zemes virsū, tad manas sirds pukstēšanas ātrums — viens sitiens sekundē, ja rēķina pēc pulksteņa, kas atradās aparātā, — palielinājās pieci simti tūkstoš reizes, tas ir, mana sirds sita lidojuma laikā pieci simti tūkstošus sitienu sekundē, rēķinot pēc pulksteņa, kas palika Petrogradā. Saskaņā ar manas sirds pukstē­šanu, hronometra šautriņas virzīšanos manā kabatā un ar visa mana ķermeņa nojautu mēs pavadījām ceļā deviņ­padsmit stundas. Un tās tiešām bija deviņpadsmit stun­das. Bet saskaņā ar Petrogradas iedzīvotāja sirds puk­stēšanu un šautriņas virzīšanos Petropavlovskas kated­rāles pulksteni no mūsu aizlidojuma dienas pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas. Vēlāk varēs uztaisīt lielu apa­rātu, apgādāt to uz pusgadu ar pārtiku, skābekli un ultralidītu un likt priekšā kādiem dīvaiņiem: jums netīk dzīvot mūsu laikmetā, varbūt vēlaties dzīvot pēc simt gadiem? Lai to izdarītu, vajag tikai pacietības pusgadu nosēdēt šai kārbā, toties — kāda dzīve! Jūs pārlēksiet pāri veselam gadsimtam. Un nosūtīt tos ar gaismas āt­rumu uz pusgadu starpzvaigžņu izplatījumā. Viņi pa- garlaikosies, apaugs ar bārdu, atgriezīsies, bet Zemes virsū — zelta laikmets. Un kādreiz taču tā būs.

Gusevs sēca, klakšķinot ar mēli, stipri brīnījās: