ALEKSEJS TOLSTOJS: AELITA

Loss izdauzīja pīpi pret papēdi. Kaut jel drīzāk uz­austu diena! Acīm redzot lidotājs marsietis paziņos kādā apdzīvotā centrā. Varbūt jau tagad viņus meklē un gar zvaigznēm aizslīdējušais kuģis tieši sūtīts pēc viņiem.

Loss pavērās debesīs. Iesārtās zvaigznes — Zemes gaisma bālēja, tā tuvojās zenītam, tās stariņš iespiedās līdz pašai sirdij.

Bezmiega naktī, stāvēdams šķūņa vārtos, Loss tāpat bija saltās skumjās raudzījies uz uzlecošo Marsu. Tas bija aizpagājušā naktī. Tikai viena diena un nakts šķīra viņu no tās stundas, no Zemes.

Zeme, zaļā Zeme, gan mākoņainā, gan gaismā sta­rojošā, krāšņā, ūdensbagātā, mīļā, dzimtā Zeme …

Ledains saltums sažņaudza smadzenes. Nu, lūk, viņš ar savu neprātīgo gribu atrāvies no dzimtenes, viens pats svešā pasaulē. Lūk, lūk, tā ir vientulība.

Loss noraustīja plecus aiz vēsuma. Iebāza pīpi ka­batā. Iekāpa aparātā un nogulās līdzās krācošajam Gu- sevarn.

No siltuma, no noguruma Loss iesnaudās. Miegā pār viņu nāca miers. Viņš ieraudzīja Zemes upes krastu, vējā plandošus bērzus, mākoņus, saules dzirkstis ūdenī, un no otras puses kāda būtne baltā tērpā māj viņam, sauc, vilina. Losu un Gusevu pamodināja spēcīgs propelleru troksnis.

Apžilbinoši sārtas mākoņu grēdas kā dzijas grīstes klāja rīta debesis. Gan paradoties spilgti zilajas plais- mās, gan pazūdot aiz sārtajām grēdām, laidās lejup saulē vizošs gaisa kuģis. Viņa trīsmastu karkasa kon­tūras atgādināja milzīgu vaboli. Trīs pāri smailu spārnu stiepās gar tā sāniem.

Kuģis šķēla mākoņus un viscaur mitrs, sidrabots, mirdzošs slīga pār kaktusiem. Tā galējos, īsajos mastos spēcīgi dūca vertikālas skrūves, neļaujot tam nolaisties. No sāniem atsprāga kāpnītes, un kuģis nosēdās uz tām. Skrūves vairs negriezās.

Pa kāpnītēm skrēja lejā vārgi marsieši. Viņiem bija galvā vienādas olveidīgas lidcepures, mugurā sidraboti, plati kamzoļi ar biezām apkaklēm, kas aizsedza kaklu un sejas apakšējo daļu. Rokās katram bija ierocis īsas, automātiskas šautenes veidā ar disku vidū.

Gusevs. pieri saraucis, stāvēja pie aparāta. Turēdams roku uz mauzera, raudzījās, kā marsieši kārtojās divās rindās. Viņu šautenes bija uzliktas ar stobru uz saliektas rokas.

— Kā bābas tur ieročus, nelieši! — viņš noņurdēja.

Loss stāvēja smaidīdams, salicis rokas uz krūtīm.

Kā pēdējais no kuģa nokāpa marsietis melnā, platās kro­kās slīgstošā virsvalkā. Viņa neapsegtā galva bija plika, ar puniem. Šaurā bezbārdas seja — iezilganā krāsā.

Stigdams irdenajā zemē, viņš pagāja gar abām ka­reivju rindām. Viņa izvalbītās, gaišās, ledainās acis uz­lūkoja Gusevu. Pēc tam viņš raudzījās tikai uz Losu. Tuvojās abiem, pacēla sīciņo roku platajā piedurknē un izteica smalkā, lēnā, kristāldzidrā putna balsī:

— Talcetl.

Vel vairak iepletās viņa acis, iedzirkstījas saltā sa­traukumā. Viņš atkal ierunājās savā putna balsī un pa­vēloši norādīja uz debesīm. Loss sacīja:

— Zeme.

— Zeme, — ar pūlēm atkārtoja marsietis, sarauca pieri. Viņa puni satumsa. Gusevs paspēra kāju uz priekšu, nokāsējās un nikni sacīja:

— No Padomju Krievijas, mēs esam krievi. Mēs tā­tad pie jums, sveika būšana, — viņš pielika roku pie cepures, — mēs nedarām jums pāri, nedariet ari mums pāri… Viņš, Mstislav Sergejevič, ne velna mūsu va­lodā nesaprot.

Marsieša iezilganā, gudrā seja bija nekustīga, tikai uz viņa slīpās pieres starp uzacīm no sasprindzinājuma sāka rasties iesārts plankums Ar vieglu rokas mājienu viņš norādīja uz sauli un izteica pazistamo skaņu, kas noskanēļa savādi:

— Soacr.

Viņš norādīja uz zemi, izpleta rokas, it kā aptverot lodi:

— Turna.

Noradīja uz vienu no kareivjiem, kuri stavēja pus­lokā aiz viņa, noradija uz Gusevu, uz sevi, uz Losu:

— Šoho.

Tā viņš nosauca vārdā vairakus priekšmetus un no­klausījās to nozīmi Zemes valodā. Tuvojās Losam un svinīgi pieskārās ar zeltneša pirkstu viņa pierei, iedo­bumam starp uzacīm. Loss nolieca galvu, atbildot uz sveicienu.

Gusevs pēc tam, kad pieskārās arī viņam, parāva uz pieri cepures nagu:

— Izturas ka ar mežoņiem.

Marsietis piegāja pie aparāta un ilgi, aizturētā iz­brīnā, tad — acīm redzot sapratis tā principu — sajūsmā aplūkoja milzīgo, ar uzdegumu apklato tērauda olu. Pēk šņi, sasitis rokas, pagriezās pret kareivjiem un sāka ātri jo ātri stāstīt tiem, pacēlis pret debesim sažņaugtās rokas.

— Aiu, — atbildēja kareivji kaucošās balsīs.

Tad viņš uzlika plaukstu uz pieres, dziji ievilka elpu, pārvarēja satraukumu un, pagriezies pret Losu, ne vairs vēsi, bet satumsušām, miklām acim pavērās tam acīs.

— Aiu, — viņš sacīja, — aiu utara šoho, dācia Tuma ra geo Talcetl.

Pēc tam viņš ar roku aizsedza acis un zemu palocī­jās. Izslējās, piesauca kareivi, paņēma no viņa šauru nazi un sāka skrāpēt uz aparāta apšuvuma: uzzīmēja olu, virs tās jumtiņu, sānos kareivja figūru. Gusevs, kas raudzijas viņam pār plecu, sacīja:

— Liek priekšā uzstādīt virs aparāta telti un nolikt sardzi, bet, Mstislav Sergejevič, ka tikai viņi mums ne- izčiepj mantas — lūkai jau nav atslēgu.

— Pietiek muļķoties, Aleksej Ivanovič.

— Tur taču ir instrumenti, drēbes… Es ar vienu, rau, šito zaldāteli saskatījos — ģīmis viņam pavisam neuzticams.

Marsietis uzmanīgi un godbijīgi klausījās šai sarunā. Loss ar zīmēm lika viņam noprast, ka ar mieru atstāt aparātu apsardzībā. Marsietis pielika pie lielās, plānās mutes svilpīti. No kuģa atbildēja ar tādu pašu spalgu svilpienu. Tad marsietis sāka izsvilpt kaut kādus sig­nālus Vidējā, visaugstākā masta virsotnē pacēlās kā mati tievu stieplīšu gali, atskanēja dzirkstēju sprēgās [3] .

Marsietis norādīja Losam un Gusevam uz kuģi. Ka­reivji tuvojās, nostājās visapkārt. Gusevs paskatījās uz tiem, greizi pasmīnēja, piegāja pie aparāta izvilka no tā divus maisus ar veļu un dažādiem sīkumiem, cieši aizskrūvēja lūku un, norādīdams uz to kareivjiem, uz­sita roku uz mauzera, padraudēja ar pirkstu, nikni saviebās. Marsieši izbrīnā vēroja šīs kustības.

— Nu, Aleksej Ivanovič, vai nu mēs esam gūstekņi, vai viesi — neko nevar darīt, — sacīja Loss, iesmējās, uzmeta maisu pār plecu, un viņi devās uz kuģi.

Mastos ar stipru troksni sāka griezties vertikālās skrūves. Spārni noslīga. Iekaucās propelleri Viesi, var­būt ari gūstekņi, uzkāpa pa trauslām kāpnītēm uz kuģa.

Kuģis lidoja ne visai augstu pār Marsu ziemeļrietumu virzienā Loss un plikgalvainais marsietis palika uz klāja. Gusevs iegāja kuģa iekšienē pie kareivjiem.

Tur gaišā salmu krāsas telpā viņš nosēdās pītā krēslā un kādu laiku raudzījās uz vārgajiem zaldāti­ņiem ar smailajiem deguniem; tie kā putni mirkšķināja rudās acis. Tad izvilka savu sirdij dārgo skārda etviju, no tās viņš septiņus gadus nebija šķīries visās frontēs, uzsita pa vāciņu — «sapipēsim, biedri» — un piedāvāja papirosus.

Marsieši izbijušies sāka kratīt galvas. Viens tomēr paņēma papirosu, aplūkoja, paoda un noglabāja balto bikšu kabatā. Bet, kad Gusevs aupipeja, kareivji vislie­lākās izbailēs atrāvās no viņa, sāka čukstēt:

— Soho tāo tāvra, šoho-om.

Vinu iesārtās, smailās sejas ar šausmām vēroja, kā «šoho» rij dūmus. Bet pamazam viņi aprada un apmie­rinājās un atkal piesēdās pie Zemes cilvēka.