ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Dodiet mums rokās akmens podu!

Ai-jail Mēs neatgriezīsimies

Akmens lauztuvēs, šahtās,

Mēs neatgriezīsimies

Drausmu pilnajos, nedzīvajos gaiteņos

Pie mašīnām, mašīnām.

Mēs gribam dzīvoti Ai-jai! Dzīvot!

Dodiet mums rokās akmens podul

Vēcinādami milzīgos saulessargus, viņi kaukdami pazuda šaurajās ielās.

Arsenālu, zemu, kvadrātveidīgu celtni vecpilsētā, ap­sargāja neliela karaspēka daļa. Kareivji stāvēja puslokā uz laukuma bronzā kaltu vārtu priekšā, aizsedzot divas dīvainas mašīnas ar stiepļu spirālēm, diskiem un lodēm (tādu mašīnu Gusevs bija redzējis pamestajā mājā). Pa neskaitāmām līkām šķērsieliņām uzbrucēji pienāca un ielenca arsenālu: tā sienas bija stāvas un izturīgas.

Raudzīdamies no stūriem, slāpstīdamies aiz kokiem, Gusevs aplūkoja poziciju. Skaidrs — arsenālu vajadzēja ieņemt no priekšas, no vārtiem. Gusevs pavēlēja izcelt kādas bronzas durvis un apsiet ar virvēm. Uzbrucējiem pavēlēja mesties virsū ciešā masā, pēc iespējas draus- mīgāk kliegt: «Ai-jaib

Kareivji, kas apsargāja vārtus, mierīgi raudzījās uz kustību šķērsieliņās, tikai mašīnas bija izbīdītas uz priekšu, un mašīnu spirālēs sāka sprakstēt mēļas dzirk­stis. Norādīdami uz mašīnām, marsieši saduga un klusi svilpēja: «Bīsties no tām, Debesu Dēls.»

Nedrīkstēja zaudēt laiku.

Gusevs izpleta kājas, ķērās pie virvēm un pacēla bronzas durvis — tās bija smagas, bet nekas, nest varēja. Tā viņš nogāja, mājas sienas aizsargāts, līdz laukuma malai, no turienes — vārti pavisam tuvu. Viņš klusi pavēlēja savējiem: «Gatavoties!» Noslaucīja ar piedurkni pieri, nodomāja: «Ak, tagad tikai vajadzētu sadusmo­ties!» Pacēla durvis, aizsedza sevi ar tām.

— Dod arsenālu! … — viņš ierēcās pārvērstā balsī un smagiem soļiem metās skriet pa laukumu uz ka­reivjiem.

Nodārdēja daži šāvieni, sprāgstošas lodes atsitās pret durvīm. Gusevs sagrīļojās. No visas tiesas sadusmojās un devās straujāk uz priekšu, skaļi lādēdamies. Bet vis­apkārt jau kauca, spiedza marsieši, sāka birt no visiem stūriem, parādes durvīm, kokiem. Gaisā skaļi sprāga bumba. Bet uzbrucēju straume noslaucīja kareivjus un briesmīgās mašīnas.

Gusevs lādēdamies aizskrēja līdz vārtiem un iezvēla pa atslēgu ar bronzas durvju stūri. Vārti nokrakšķēja un salūza. Gusevs ieskrēja kvadrātveidīgajā pagalmā, kur rindās stāvēja spārnoti kuģi.

Arsenāls bija ieņemts. Četrdesmit tūkstoši marsiešu dabūja ieročus. Gusevs savienoja spoguļtelefonu ar In­ženieru padomes namu un pieprasīja izdot Tuskubu.

Valdība atbildēja ar to, ka izsūtīja gaisa eskadriļu uzbrukt arsenālam … Gusevs izlidoja tai pretim ar visu floti. Valdības kuģi bēga. Tos panāca, ielenca un iz­nīcināja virs senās Soacēras drupām. Kuģi krita no de­besīm pie milzīgās Magacitla statujas kājām, un Maga- citls smaidīja aizvērtām acīm. Saulrieta zelts liesmoja uz viņa zvīņainās bruņu cepures.

Debesis bija dumpinieku varā. Valdība savilka poli­cijas spēkus pie Padomes nama. Uz jumta uzstādīja ma- šinas, kas raidīja uguns lodes, — apaļus zibeņus. Daļu dumpinieku flotes notrieca zemē. Naktī Gusevs ielenca Augstākās padomes nama laukumu un sāka celt barikā­des ielās, kas zvaigžņveidīgi stiepās no laukuma. «Es jūs mācīšu revolūciju taisīt, brūnie velni!» rūca Gusevs, rādīdams, kā jāizceļ bruģa plāksnes, jāgāž koki, jālauž durvis, jāpiebāž krekli ar smiltīm. .

Pret Augstākās padomes namu viņi uzstādīja divas arsenālā iegūtās mašīnas un sāka apšaudīt ar uguns lodēm karaspēku. Bet valdība ieslēdza laukumu elektro­magnētiskā laukā.

Tad Gusevs teica pēdējo, ļoti īso, bet spēcīgo runu tai dienā, uzkāpa uz barikādes un svieda citu pēc citas trīs rokas granātas. Sprādziena spēks bija šausmīgs: no­zibēja trīs liesmu plandi, uzskrēja gaisā akmeņi, kareivji, mašīnu daļas, laukumu ietina putekļi un rūgti dūmi. Marsieši iekaucās un devās uzbrukumā. (Tas bija taisni tai brīdī, kad Loss pavērās miglainajā spogulī Tuskuba mājā.)

Valdība izslēdza magnetlauku, un no abam pusēm pār laukumu, pār karotājiem sāka dejot uguns bumbiņas, kas plīsa zilganu liesmu strēlēm. No dārdiem drebēja drūmās, piramīdveidīgās mājas.

Kauja neturpinājās ilgi. Pa kritušiem pārklāto lau­kumu izlases pulka priekšgalā Gusevs ielauzās Augstā­kās padomes namā. Nams bija tukšs. Tuskubs līdz ar visiem inženieriem bija aizbēdzis.

Dumpinieku kara pulki ieņēma visus Gora norādītos svarīgākos punktus. Nakts bija vēsa. Marsieši sala sarg­posteņos. Gusevs pavēlēja aizdegt uguns sārtus. Tas bija kas nedzirdēts — jau tūkstoš gadu pilsētā nededzi­nāja uguni: par plandošām liesmām dziedāja tikai se­najā dziesmā.

Augstākās padomes nama priekšā Gusevs pats aizde­dzināja pirmo, no salauztām mēbelēm sakrauto uguns sārtu. «Ulla, ulla,» klusi iekaucās marsieši, sastājušies ap uguni. Un, rau, uguns sārti uzliesmoja visos lauku­mos. Iesarkana gaisma ar slīdošam ēnam atdzīvinaja slīpās namu sienas, mirgoja logu stiklos.

Logos parādījās zilganas sejas, satrauktā smeldzē vē­rās neredzētajās ugunīs, drūmajos, noplīsušajos dumpi­nieku stāvos. Daudzi nami kļuva tukši tai naktī.

Pilsētā valdīja klusums. Tikai sprēgāja uguns sārti, šķindēja ieroči, it kā vecie gadsimti būtu atgriezušies savās gaitās, no jauna sācies to nogurdinošais lidojums. Pat daudzstarainās zvaigznes pār ielām, pār sārtiem li­kās savādākas, pie uguns sēdošais neviļus pacēla galvu un vērās piemirstajos, it kā atdzimušajos zvaigžņu'rak­stos. Gusevs spārnotos seglos aplidoja kara pulku izkār­tojumu. Viņš krita lejup no zvaigžņu tumsas uz laukumu un gāja pa to, mezdams milzu ēnu. Viņš likās īsts De­besu Dēls, dieveklis, kas nokāpis no akmens pakājes. «Magacitls, Magacitls!» māņticīgās drausmās čukstēja marsieši. Daudzi redzēja viņu pirmoreiz un līda klāt, lai tam pieskartos. Citi šņukstēja kā bērni: «Tagad mēs ne­mirsim … Mēs kļūsim laimīgi… Debesu Dēls mums atnesis dzīvību.»

Izdilušas miesas, kas ietērptas putekļainās, visiem vienādās drēbēs, krunkainas, nevarīgas sejas ar smai­liem deguniem, skumjas acis, kas gadsimtiem pieradušas pie riteņu griešanās un šahtu krēslas, vājas rokas, kas neprot līksmi un droši rīkoties, — uguns sārtu dzirkstīs mirdzošas rokas, sejas, acis — stiepās pret Debesu Dēlu.

— Nebīstas, nebīstas, puiši! Skatās priecīgāk! — Gu­sevs uzsauca viņiem. — Nav tāda likuma, ka mūžīgi bez vainas jācieš, — nebīstas! Uzvarēsim — dzīvosim bez bēdu.

Vēlu naktī Gusevs atgriezās Padomes namā nosalis un izsalcis. Spraišļotā nelielā zālē zem zemām, zeltī­tām arkām uz grīdas gulēja pārdesmit apbruņotu mar­siešu. Spoguļgrīda bija nospļaudīta ar zelētu havru. Zāles vidū uz patronu kārbām sēdēja Gors un rakstīja elektriska lukturīša gaismā. Uz galda vāļājās atgriezti konservi, blašķes, maizes garozas.

Gusevs piesēdās uz galda stūra un sāka kāri ēst.

Noslaucīja rokas gar biksēm, ievilka malku no blašķes, nokrekšķējās, sacīja aizsmakušā balsi:

— Kur ir ienaidnieks? Lūk, ko man vajag …

Gors pacēla uz viņu sasarkušās acis, aplūkoja asi­ņaino lupatu, kas bija Gusevam ap galvu, viņa seju ar lielajiem vaigu kauliem, izslējušās ūsas, ieplestās nāsis.

— Nevaru saprast, kur, pie joda. palicis valdības karaspēks, — Gusevs turpināja. — Uz laukuma viņu vāļājas simti trīs, bet karaspēka bija ne mazāk par piec­padsmit tūkstošiem. Izputējuši. Noslēpties nevarēja — nav jau adatiņa. Ja būtu izlauzušies cauri, es to zinātu. Stāvoklis nejēdzīgs. Katru bridi ienaidnieks var izrādī­ties aizmugurē.