ALEKSEJS TOLSTOJS - AELITA

Loss parāva saiti. Aizgriezās no ekrāna.

«Vai tiešām viņš neziņos, kur viņu meklēt šai jūklī?»

Loss aizlika rokas aiz muguras un soļoja, soļoja pa šauro zālīti. Nodrebēja, apstājās, ātri apgriezās, atrāva mauzera aizsargu. Durvīs pie pašas grīdas bija parādī­jusies galva — sarkans cekuls, sarkana, krunkaina seja.

Loss pielēca pie durvīm. Aiz tām pie sienas asiņu peļķē gulēja marsietis. Loss paņēma viņu uz rokām, aiz­nesa un novietoja atzveltnī. Viņam bija saplosīts vēders.

Aplaizījis lūpas, marsietis tikko dzirdami teica:

— Steidzies, mēs ejam bojā, Debesu Dēls, glāb mūs … Atplet manu plaukstu …

Loss atplēta mirstošā stingstošo dūrlti, izvilka no plaukstas zīmīti. Ar pūlēm saburtoja:

«Sūtu pēc jums kara kuģi un septiņus strādniekus, tie ir uzticami puiši. Esmu apsēdis Inženieru augstākās padomes namy. Nolaidieties līdzās uz laukuma pie torņa. Gusevs.»

Loss noliecās pie ievainotā — iztaujāt, kas .še noticis. Bet marsietis tikai gārdza, raustīdamies atzveltnī,.

Tad Loss saņēma viņa galvu plaukstās. Marsietis vairs negārdza. Viņa acis izspiedās uz āru. Tās apsta­roja šausmas, svētlaime: «Glāb …» Acis kļuva pelēkas, mute atņirdzās.

Loss aizpogāja kamzoli, apmeta ap kaklu lakatu. De­vās uz izeju. Bet, tikko viņš atvēra durvis, no kuģa uz viņu sāka sprēgāt zilas dzirkstis; atskanēja viegla, grie­zīga sprakstoņa. Lode norāva Losam no galvas bruņu cepuri.

Sakodis zobus, Loss metās lejā pa kāpnēm, pieskrēja pie kuģa, piespieda plecu, muskuļi nočirkstēja, un viņš uzgāza kuģa karkasu virsū tiem, kas slēpās aiz tā.

Atskanēja lūstoša metala troksnis, putnu balsīm līdzī­gie marsiešu kliedzieni; milzīgais spārns nozibēja gaisā un sadragāja tos, kas līda ārā no kuģa paliekām. Salī­kuši stāvi metās līčloču skriet pa miglaino pļaviņu. Loss ar vienu lēcienu panāca tos, izšāva. Mauzera rībiens bija šausmīgs. Tuvākais marsietis ieplaka zālē. Otrs nometa šauteni, aptupās, aizklāja seju ar rokām. r Loss. paņēma viņu aiz sidrabotā kamzoļa apkakles un pacēla kā kucēnu. Tas bija kareivis. Loss jautāja:

— Vai tevi sūtīja Tuskubs?

— Jā, Debesu Dēls.

— Es tevi nogalināšu.

— Labi, Debesu Dēls.

— Bet kā jūs atlidojāt? Kur kuģis?

Karādamies Debesu Dēla briesmīgās sejas priekšā,

marsietis šausmās ieplestām acīm norādīja uz kokiem: tur ēnā stāvēja neliela kara laiva.

— Vai tū redzēji pilsētā Debesu Dēlu? Vai varēsi viņu atrast?

— Jā.

— Ved mani.

Loss ielēca kara laivā. Marsietis nosēdās pie stūrēm. Iekaucās skrūves. Nakts vējš trauca pretim. Melnajās debesīs salīgojās milzīgas, dīvainas zvaigznes.

Pulksten desmitos rītā Gusevs izlidoja no Tuskuba mājas uz Soacēru; laivā viņam bija aviācijas karte, ieroči, pārtika un sešas rokas granātas — tās viņš, Losam nezinot, bija paķēris līdzi no Petrogradas.

Pusdienas laikā Gusevs ieraudzīja lejā Soacēru. Centrālās ielas bija tukšas. Pie Inženieru padomes nama milzīgā, zvaigžņveidīgā laukumā stāvēja kara kuģi un karaspēks trijos koncentriskos puslokos.

Gusevs sāka nolaisties zemāk. Un tad viņu acīm redzot bija pamanījuši. No laukuma pacēlās mirdzošs seš-spārnu kara kuģis, trīsēdams saules staros, uzlidoja stāvus gaisā. Katrā kuģa malā stāvēja sidrabotas figūriņas. Gusevs palaida loku virs tā. Uzmanīgi izvilka no maisa granātu.

Uz kuģa sāka griezties krāsaini riteņi, sakustējās stiepju stiebri mastā.

Gusevs izliecās no laivas un padraudēja ar dūri. Uz kuģa atskanēja pakluss sauciens. Sidrabotās figūriņas pacēla īsas šautenes. Nokūpēja dzelteni dūmiņi. Iesvilpās lodes. Laivai atrāva sānos šķembeli.

Gusevs izgrūda lāstu. Pacēla rokas. Metās lejā uz kuģi. Traukdams kā vējš tam pāri, izsvieda granātu. Viņš dzirdēja, ka aiz muguras nodārdēja skaļš sprādziens. Sakārtoja stūres un pavērās atpakaļ. Kuģis liesmodams un izirdams neveikli virpuļoja gaisā un nogāzās uz jumtiem.

Ar to tad arī viss iesākās.

Lidodams pār pilsētu, Gusevs pazina spogulī redzētos laukumus, valdības ēkas, arsenālu, strādnieku kvartālus. Pie garas fabrikas sienas kā iztraucēts skudru pūznis viļņoja daudzgalvains marsiešu pūlis. Gusevs

laidās lejup. Pūlis metās sāņus. Gusevs smīnēdams no­laidās atbrīvotajā vietā.

Viņu pazina. Pacēlās simtiem roku, atskanēja sau­cieni: «Magacitls, Magacitls!» Pūlis sāka nedroši tuvo­ties. Viņš redzēja drebošas sejas, lūdzošas acis, plikus pakaušus — sarkanus kā redīsus. Tas bija nabadzīgu strādnieku pūlis.

Gusevs izkāpa no laivas, uzzvēla plecā maisu, ar plašu mājienu savēcināja gaisā roku.

— Sveiki, biedri! — Iestājās dziļš klusums. Gusevs likās īsts milzis šo trauslo cilvēciņu vidū. — Vai jūs, biedri, esat še sapulcējušies, lai pļāpātu vai lai karotu? Ja gribat pļāpāt, man nav laika, sveiki.

Pūlis smagi novaidējās. Izmisušās balsīs iekliedzās vairāki marsieši, un pūlis uztvēra viņu kliedzienus:

— Glāb, glāb, glāb mūs, Debesu Dēls!

— Tātad gribat karot? — Gusevs noteica un iegār- dzās aizsmakušā balsī: — Kauja sākusies! Man nupat uzbruka kara kuģis. Es to notriecu velnam rīklē. Pie ieročiem, visi man līdzi! — Viņš tvēra gaisu ar roku, it kā tvertu iemauktus.

Pūlim izspraucās cauri Gors (Gusevs viņu tūlīt pa­zina). Gors bija pelēks aiz uztraukuma, viņam raustījās lūpas. Viņš ieķērās ar pirkstiem Gusevam krūtīs:

— Ko jūs runājat? Uz kurieni mūs saucat? Mūs iznī­cinās. Mums nav ieroču. Vajadzīgi citi cīņas līdzekļi …

Gusevs atgrūda no sevis viņa rokas.

— Galvenais ierocis ir izšķirties. Kas izšķiras, tam pieder vara. Ne tādēļ es atlidoju no Zemes, lai še pļā­pātu … Es atlidoju no Zemes, lai jūs iemācītu izšķirties. Iesūnojuši jūs esat, biedri marsieši. Kas nebīstas nā­ves — lai nāk man līdzi! Kur jūsu arsenāls? Pie iero­čiem! Visi man līdzi uz arsenālu! …

— Ai-jai! — iespiedzās marsieši.

Visi spiedās uz priekšu. Gors izmisuma pilnā drosmē izstiepa rokas pūlim pretim.

Tā sākās sacelšanās. Vadonis bija atradies. Galvas reiba. Neiespējamais likās iespējams. Gors, kas lēni un zinātniski bija gatavojis sacelšanos, bet pat pēc vakar­dienas vilcinājās un nevarēja izšķirties, pēkšņi it kā pa­modās. Viņš norunāja divpadsmit trakas runas, kuras miglainie spoguļi pārraidīja strādnieku kvartālos. Četr­desmit tūkstoši marsiešu sāka virzīties uz arsenālu. Gu­sevs sadalīja uzbrucējus nelielos pulciņos, un viņi devās uz priekšu, slēpdamies aiz mājām, pieminekļiem, kokiem. Viņš pavēlēja nostādīt sievietes un bērnus pie visiem kon­troles ekrāniem, ar kuriem valdība sekoja kustībai pilsētā, un lika gurdi lamāt Tuskubu. Sī aziātiskā viltība uz kādu laiku iemidzināja valdības, modrību.

Gusevs bijās kara kuģu gaisa uzbrukuma. Lai kaut uz neilgu laiku novērstu uzmanību, viņš nosūtīja piecus tūkstošus neapbruņotu marsiešu uz pilsētas centru — kliegt, lūgt siltas drēbes, maizi, havru. Viņš tiem sacīja:

— Neviens no jums neatgriezīsies no turienes dzīvs. Nepiemirstiet to. Ejiet.

Pieci tūkstoši marsiešu vienā rīklē iekliedzās: «Ai­jai!» — atpleta milzīgus saulessargus ar uzrakstiem un devās mirt, skumji kaukdami senu, aizliegtu dziesmu: Zern stikla jumtiem, Zem dzelzu arkām, Akmens podā Havra kūp.

Mēs esam līksmi, līksmi,