Aleksandrs Poļeščuks - AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA

* * *

Pēc divpadsmit stundām no Pulkovas atveda «Miglāju un zvaigžņu kopu jaunāko vispārīgo katalogu», kurā bija daži desmiti tūkstoši šo tālo kosmosa salu fotogrāfiju. Izzuda pēdējās šaubas. Redzējām veidojumus, kuru lie- lum lielā daļa tik ļoti līdzinājās mūsu uzņēmumiem, ka nespējām vien tajos noskatīties. Sadrūzmējāmies ap iz­velkamo galdu, un Topanovs lēni šķīra lappusi pēc lap­puses. Lāgiem visi kā pēc komandas pacēlām acis no kataloga, lai paraudzītos uz rāmī ievietotām Aleksejeva pavadoņa šārīta fotogrāfijām. Aiz negatīviem dega spo žas matētas spuldzes. Katru rītu izgatavojām Irīs šādas fotogrāfijas. Divas, mirāžai sākoties un beidzoties, kad mirdzošais miglājs līdzinājās izstieptam cigāram, un vienu, mirāžai atrodoties perigejā, tieši zenītā.

— Pārsteidzoša līdzība! Tas taču ir Mesjē 101! Pēc mūsu kataloga — 8542. numurs!

Rimstieties! Jūs neesat redzējis 11245. numuru. Tā gan ir līdzība! atbildēja kāds cits.

Nemitīgos strīdos konstatējām, ka galaktiku, kura sa­skatāma ar Aleksejeva pavadoņa palīdzību, var identi­ficēt vismaz ar desmit reģistrētām galaktikām, kas re­dzamas no sāniem, un ne mazāk kā ar trim, kuras redza­mas no Zemes it kā plakaniski. Galaktiku, ko vērojām ar Aleksejeva pavadoņa starpniecību, pieskaitījām pie diezgan izplatīto spirālisko galaktiku tipa, bet pēc tam nokļuvām strupceļā. Grigorjevs nakts sēdē formulēja grū­tību būtību.

— Mums jāsaprot, ka šobrīd zinām tikai nedaudz vai­rāk kā tajā mirklī, kad viens no mums iesaucās: «Bet tā taču ir galaktika!» Mēs nespējam droši apgalvot, ka no­vērotā parādība identificējama ar kādu no galaktikām,

kas atrodama «Jaunākajā vispārīgajā katalogā», nerunā­jot nemaz par Mesjē katalogu. Un svarīgākais nav tas, ka šādu galaktiku neviens vēl nav novērojis, runa ir par gluži ko citu . ,.

— Lūdzu, atvainojiet, — Grigorjevu pārtrauca Ļed­ņevs, — šeit dažs labs neorientējas ne tikai radušos grū­tību būtībā, bet pat terminoloģijā. Mūsu sanāksmē astro­nomi un astrofiziķi ir mazākumā. Tā, piemēram, jūs bieži sakāt ārpusgalaktikas miglājs un galaktika. Šie jē­dzieni ir ļoti tuvi vai arī es kaut ko nesaprotu .. .

— Šie jēdzieni ir identiski. Pilnīgi vienalga, vai sakām «ārpusgalaktikas miglāji» vai «galaktikas». Kas jūs vēl mulsina?

— Kāpēc daudzām galaktikām ir dubulta numerāci­ja? — Topanovs vaicāja. — Tas droši vien ir ļoti muļķīgs jautājums.

— Dubulta numerācija ir simt trim objektiem, kurus pirmais atklājis Mesjē. Īstenībā Mesjē atklājis tikai seš­desmit vienu objektu, bet viņš pirmais sakopojis visus spīdošos, izplūdušos objektus vienā katalogā — galak­tiku pirmajā katalogā.

— Vai tiešām Mesjē nav sapratis, ko viņš atklājis? iesaucās Ļedņevs. Kādēļ tad viņš sastādījis savu sa­rakstu?

— Lai nesajauktu šos gaišos plankumiņus ar komē­tām, un Mesjē bija slavens komētu mednieks, — atbil­dēja Grigorjevs. — Komētas taču ir mūsu Saules sistēmas locekļi. Tās novērot ir ļoti interesanti. Dažu dienu laikā tās pārvietojās uz tālo zvaigžņu fona, bet Mesjē atklātie gaišie plankumiņi palika, kur bijuši.

— Un izrādās — ikviens, ikviens šāds plankumiņš ir daudzu miljardu zvaigžņu kopa! — Kašņikovs sacīja mazliet svinīgi. Grigorjevs «ņēma viņam nost zvaigžņu maizi», Kašņikovs taču bija astronoms. — Un daudzas no tām līdzīgas mūsu Galaktikai, bet Saulei vienā no mūsu Galaktikas spirāliskiem zariem ir pavisam necils stāvoklis. No daudzām galaktikām gaisma nāk līdz mums miljoniem gadu. Dažas galaktikas mēs redzam no sāniem, citas ir novērojamas vieglāk, un mēs tās varam pieskaitīt vai nu pie spirāliskām galaktikām, vai pie eliptiskām un tā tālāk. Jau Demokrits, slavenais sengrieķu filozofs,

domāja, ka mūsu Piena Ceļš ir bezgala daudzu zvaigžņu kopa, bet tikai Galilejam laimējās pārliecināties, ka šī Demokrita nojauta ir pareiza. Tagad mūsu Galaktikas pētīšana, tāpat kā ārpusgalaktikas miglāju pētīšana, strauji attīstās. Mēs . . .

— Kādu citu reizi mums būs vairāk laika un mēs lab­prāt noklausīsimies jūsu lekciju, — Kašņikovu pārtrauca Grigorjevs. — Šobrīd, biedri, gribēju vērst jūsu uzma­nību uz vienu «bet». Visas mums zināmās galaktikas riņķo ap saviem kodoliem, centrālajām daļām, kurās at­rodas gandrīz visa galaktikas masa, gandrīz visas kopas zvaigznes. Riņķo arī mūsu Galaktika, kas ietilpst Piena Ceļā. Saule kopā ar Zemi un pārējām planētām apriņķo ap Galaktikas centru simt astoņdesmit piecos līdz divsimt miljonos gadu. Mūsu Zeme, kamēr tā pastāv, piedalīju­sies vismaz desmit šādos apriņķojumos. Tikai desmit! Vai var pieņemt, ka, vērojot Aleksejeva pavadoni, mēs redzam kādu konkrētu galaktiku? Nē! Galaktiku mēs varētu re­dzēt tikai no vienas puses. Vai arī no gala, — Grigor­jevs parādīja uz kreiso uzņēmumu, — vai arī plakaniski,' diska veidā, vai arī kaut kā citādi no sāniem! Bet mēs katru rītu redzam šo savu tā saukto galaktiku divreiz no gala, un vienreiz tā mūsu priekšā izpleš savus spirā- liskos zarus.

— Bet varbūt Aleksejevs kaut kā ir guvis iespēju no­vērot mūsu Galaktiku —- to, pie kuras pieder mūsu Saule? — iejautājās kāds cits.

— Nē, — Grigorjevs strikti atbildēja. — Mēs jau labi zinām, kāda īstenībā izskatās mūsu Galaktikas kopa, mums nav tik daudz spirālisku zaru … Tā laikam ir, biedri astronomi?

— Bet kur ir vakardienas uzņēmumi? pēkšņi iejau­tājās Topanovs. — Pasniedziet tos!

Topanovs paņēma trīs negatīvus un nolika citu citam blakus uz apgaismota stikla. Visi ar interesi vēroja viņa rīcību.

— Uzņēmumi taču ir atšķirīgi, — Grigorjevs piebilda, — kaut arī nedaudz, bet atšķirīgi …

— Uzņēmumi varbūt nav izdarīti vienā laikā, — Ļed­ņevs atbildēja, — tajos redzamas dažādas pagrieziena stadijas, tas, pirmkārt. ..

— Ja pieņemam, — Topanovs neļāva viņam pabeigt teikumu, — ka šī ir kāda galaktika, kas pretēji jebkuram veselam saprātam palaista līdzīgi bērnu rotaļlietai —• «vilciņam»? Vai tā jūs gribējāt sacīt?

Topanovs uzņēmumus pārcēla vienu otra vietā.

— Laikam jau tie jāaplūko tieši šādā secībā, — viņš sacīja. — Paskatieties no kreisās puses uz labo: šis uz­ņēmums izdarīts aizvakar, šis — vakar un beidzot šis — šorīt!

— Šārīta uzņēmums ir lielisks, — Grigorjevs domīgi sacīja, -— daudz vairāk detaļu.

— Jā, uzņēmums šķiet pilnīgāks, — Ļedņevs piebilda.

Visi ļoti spriegi domāja.

— Es ierosinu, — sacīja Topanovs, — ka tūlīt jāsa­zinās ar amerikāņu zinātniekiem. Aizsūtīsim viņiem mūsu aparatūru, elektronu optisko pārveidotāju, lai viņi foto­grafē un uzņēmumus katrā ziņā atsūta mums. Man šķiet, mēs konstatēsim noteiktas atšķirības ne tikai katras dien nakts, bet arī katru astoņu stundu uzņēmumos …

Pēc trim dienām regulāri sākām saņemt Aleksejeva ga­laktikas fotouzņēmumus, kas bija izdarīti Augšezera ra jonā. Šīs fotogrāfijas noraidīja uz Maskavu pa radio, un no turienes tās mums atveda ar lidmašīnu. Katru rītu ap­mēram pulksten astoņos saņēmām un salikām no atseviš­ķām vēl valgām daļām Aleksejeva pavadoņa attēlu. Iz rādījās, ka Topanova minējums ir pareizs. Uz katras fo­togrāfijas, ko saņēmām no Amerikas, detaļu bija vairāk nekā uz mūsu fotogrāfijas, kura bija uzņemta iepriekšējā dienā, un mazāk nekā nākamajā, pie Augšezera uz­ņemtajā.