V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

— Kas sadedzinājis restu?

— Es, — atbildēja Juris, un viņa balss notrīcēja.

Līna skumji nolieca galvu.

— Nabadziņš … Varu iedomāties, cik tev grūti…

— Puisis iekļuvis nelaimē, — Vans domīgi teica. — Sa­protams, viņam tagad nav viegli.

— Vajadzētu viņam palīdzēt, — sacīja Ņina. — Tas taču ir neiespējami — dzīvot ar tādu smagumu sirdī.

— Jādomā ātrāk, — nobēra Zoja. — Varbūt paspēsim kaut ko izgudrot…

Koļins piespiedās ar pieri pie hronokāra sienas. Par ko viņi domā?! Vēlākais pēc pāris dienām šiem cilvēkiem jāiet bojā, jāpazūd bez pēdām, un neviens pat nezinās, kurā gadu tūkstotī meklēt viņu atliekas. Bet tas viņus, šķiet, nemaz neuztrauc. Visas domas, visus garīgos spē­kus viņi sasprindzina, lai puisim, kas patiesībā ir viņu nelaimes vaininieks, pēdējās dienas un stundas nebūtu jāpavada arvien smagāku pašpārmetumu mokās…

Labi. Zeņķi vajadzēs paņemt līdzi. Lai ekspedīcijā viņa vairs nebūtu. Lai viņš nevarētu atkārtot tādus jokus… Bet no vainas apziņas, no tās Jurka tik viegli netiks vaļā.

Un ari ne tik ātri. Nevērību pret biedru likteni — egoisma visļaunāko formu — nedrīkst piedot…

Ar niknumu Koļins izsvieda no kravas tilpnes visu lieko. Viņš atvēra sekciju, kurā parasti glabājās resti. Kas tad tas? Vēl nesen šī sekcija bija tukša! Bet tagad — pilna kaulu, stereofilmu, preparātu… A, Jurkas kolek­cija! Skaidrs.

Pie joda šos krāmus! Kaut arī zinātne puisim nav vien­aldzīga, tas nespēj attaisnot…

Viņa domas atkal pārtrauca Vana balss. Koļins atska­tījās. Tur biedru lokā, galvu iespīlējis starp asajiem, stū­rainajiem ceļiem, sēdēja visu nelaimju vaininieks. Vans Sajezi bija uzlicis viņam plaukstu uz pakauša un it kā mierinādams runāja.

— Nezinu, man nav nevienas prātīgas idejas. 2ēl, ka infralaikā nav sakaru un mēs nevaram ne brīdināt, ne arī lūgt palīdzību …

— Kaut tikai rests izturētu, — Ņina murmināja. — Bet vispār mīnuslaiks, protams, ir mīnuslaiks. Vieglprātību tas necieš. To tu, Juri, neaizmirsti.

— Nekas, gan būs labi. — Vans pasmaidīja. — Mūs iz­glābs asinskārais Mercs.

— Kā tā? — Līna neizpratnē iepleta acis.

— Reiz viņš apsolīja ielauzties pluslaikā speciāli tā­pēc, lai tur palīksmotu uz mana kapa. Es toreiz pašos pa­matos biju sagrāvis viņa teoriju par sugu migrāciju vēlajā pleistocēnā. Un Mērcu jūs taču pazīstat. Viņš vien­mēr precīzi izpilda savus solījumus. Bet, ja dehronizēsi- mies, kapu nebūs, un tātad Mērcam nebūs kur līksmot…

Vans Sajezi iesmējās. Smējās arī citi, bet viņu smiekli neskanēja diez cik jautri. Garantija likās ne visai droša. Bet, tā kā citas nebija, nācās samierināties ar to pašu…

— Atlikušas vairs tikai dažas minūtes, — sacīja Zoja. — Vai tiešām mēs nekā neizdomāsim?

Juris pacēla galvu. Viņa acis bija sarkanas. Kādu brīdi viņš minstinājās, tad nedroši teica:

— Ja Sizovs pa ceļam apstājies augšējās grupās, viņš restus varēja atstāt tur. Lai aizvestu līdzi šo grupu kontei­nerus, noteikti jāatver kravas tilpne …

Šī doma Koļinam likās ievērības cienīga. Viņš izlīda no hronokāra un nesteigdamies, it kā nekas nebūtu no­ticis, atgriezās pie ekspedīcijas dalībnieku pulciņa. Ja zeņķim taisnība, uzdevums kļūst stipri vienkāršāks. Katrā ziņā tā ir daudz reālāka garantija nekā Mērca izslavētā precizitāte. Starp citu, Vans bija to mazliet pārspīlējis..,

— Vai izlēmāt?

— Jā. Citas izejas nav, — sacīja Vans.

— Nu tad — ceļā!

— Pagaidi vienu mirklīti. Puisim vajadzētu palīdzēt. Gaidīt divas diennaktis viņam nebūs pa spēkam. Sirdsap­ziņas pārmetumi nobeigs viņu daudz ātrāk.

Visi tam piekrita. Jā, sirdsapziņas pārmetumi ir no­pietna lieta…

— Es ņemšu viņu līdzi, — Koļins teica. — Puisis taču izdarīja to netīšām… (Juris paskatījās uz Koļinu, un viņa acis izstaroja tādu pateicību, ka ekspedīcijas priekšnieks pat mazliet nobijās.) Ceļā viss kas var atgadīties, man būs palīgs…

— Tad jau viss ir kartībā, — Vans piebilda. — Šajās dienās Juris spēs puslīdz normāli dzīvot tikai tad, ja ak­tīvi piedalīsies biedru glābšanā. Un arī tev līdzbraucējs neapšaubāmi noderēs …

— Protams, — viņu atbalstīja Ņina. — Diennakts fiziskā laika nav joks. Ar visiem tonizējošiem līdzekļiem vari neizturēt. Divatā tomēr vieglāk. Varēsi kaut dažas stundas atpūsties. Viņš tikmēr padežurēs pie pults.

— Zinām, kā viņš to dara, — Koļins nenocietās. — Pā­rāk daudz restu jāved līdzi, lai atļautos tādu izpriecu…

Viņš atkal pārtvēra Jura skatienu — šoreiz puisis viņā vērās caur asarām. Tai pašā mirklī Koļins saprata, ka šos vārdus nevajadzēja teikt. Vienu reizi viss jau bija izru­nāts, bet divas reizes par vienu nodarījumu, kā zināms, nesoda. Tātad šajā gadījumā Koļins pats, šķiet, pelnījis sodu. Bet galu galā — vairāk nekā diennakti ciest šo zeņķi sev blakus, vai tas vien jau nav pietiekams sods?

Lai notiek, domāja Koļins, pacietīšu! Toties puisis — protams, ja vien viņš no šīs ķibeles izkulsies sveikā — pa īstam sapratīs, ko nozīmē kļūt par mīnushronistu. Un tad viņš, protams, atteiksies no savas ieceres.

Koļins palūkojās pulkstenī.

— Laiks! — viņš sacīja un pamāja Jurim. — Ejam!

Puisis pielēca kājās.

— Visu uzmanību enerģijai! — Koļins atvadīdamies teica. — Katram gadījumam pārbaudiet bāku. Varbūt pēkšņi šahtā parādās vēl kāda ekspedīcija… Ja jūs aiz­vedīs, atstājiet vimpeli. Trim diennaktīm pietiks ar vienu bateriju. Lai mēs zinātu, ka viss kārtībā… — Viņš ap­klusa, jo likās, ka pateikts viss. — Jā, pirms aiziešanas nevajadzīgās mantas dehronizējiet. Nav vērts velti tērēt enerģiju…

Tagad, liekas, tiešām viss. Un tomēr dīvainā kārtā vi­ņam bija tāda sajūta, it kā saruna nebūtu pabeigta. Ļau­dis klusēja, šķiet, kaut ko gaidīdami. Koļins tikko dzir­dami piebilda:

— Nu tad, draugi, palieciet sveiki. Gadījumā, ja…

Lūpas notrīsēja visiem vienlaicīgi. Ņina strauji satvēra

Jura plecus, apkampa, noskūpstīja un novērsās…

Koļins aizcirta hronokāra durtiņas un pa mašīntelpas eju izspraucās līdz savam sēdeklim mašīnas priekšgalā. Juris ieņēma vietu viņam aiz muguras. Koļins pamanīja, ka puisis jautājoši uzlūko viņu.

— Labs ir, — ekspedīcijas priekšnieks norūca. — Sēdi šeit, man blakus. Ja izkulsimies, es ar tevi parunāšu, kā nākas. Bet pagaidām visas sarunas par šo tematu atcel­tas…

Tieši tā arī vajadzēja teikt. Tātad viņš vēl ir spējīgs sa­valdīties? Spējīgs vadīt ekspedīcijas…

— Novēro barohronus! — Koļins pavēlēja, lai tūlīt dotu puisim noteiktu uzdevumu. — Ja spiediena rādītājs sasniegs sarkano svītru, brīdini nekavējoties. Infralaiks necieš jokus. Un neaizmirsti: mums ir līdzi svarīgākie ekspedīcijas darba rezultāti. Lai notiek kas notikdams, tie nedrīkst pazust. Tātad dehronizēties mums vēl par agru…

Koļins uzsmaidīja biedriem, kas bija sadrūzmējušies viņpus hronokāra caurspīdīgā kupola. Viņam atbildēja ar neparasti sirsnīgiem skatieniem… Un ne jau tāpēc, ka viņa uzdevums būtu grūtāks vai bīstamāks: gluži ot­rādi, izredžu aiziet bojā palicējiem bija pat vairāk… Tā­tad sentimenti? Diez vai…

Un pēkšņi viņš saprata. Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņš aizved līdzi šo jaunekli. Aizved, lai izolētu, bet viņi iedo­mājušies, ka ekspedīcijas priekšnieks to mēģina glābt…