V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…

— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs ne­esam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hro­nokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciā­lists …

— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no ele­mentārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.

— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.

— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — di­vām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.

Ņina nopūtās.

— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…

— Tātad šī izeja neder.

— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriez­ties arī vēlāk.

Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rā­dīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…

— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.

— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.

— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to ne­būs grūti.

— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.

Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģi­nāt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pus­ceļā …

— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …

— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — bū­tībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …

— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu pa­spēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņem­šanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …

— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.

— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli at­vieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Ener­ģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un va­rēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.

Ņina neticīgi pagrozīja galvu.

— Un ja nu rests sadeg ceļā uz tagadni?

— Tāda iespēja, protams, nav izslēgta. Tomēr risks ir ievērojami mazāks: iedziļinoties pagātnē, laika spie­diens ceļas, turpretim tagadnes virzienā tas pakāpeniski krīt. Vārdu sakot, resta slodze būs mazāka un izredžu sasniegt mērķi — vairāk.

— Šā vai tā simtprocentīgas garantijas nav…

Iestājās nomācošs klusums. Vienas un tās pašas do­mas, acīm redzot, nodarbināja visus. Patiešām — laik­mets, kad jebkura ekspedīcija bija saistīta ar dēkām un piedzīvojumiem, jau sen beidzies. Tagad ekspedīcijas plāno tik pārdomāti un rūpīgi, ka nekas briesmīgs, citiem vārdiem — neparedzēts, atgadīties nevar. Katastrofu ro­mantikas vietā sen stājusies pētījumu, atklājumu roman­tika. Tomēr šoreiz viss ir citādi… Apdraudēti ne vien ekspedīcijas rezultāti, bet arī tās dalībnieki. Ja Sizovs laikā nepaspēs atgriezties, aizies bojā gan cilvēki, gan aparāti. Viss — līdz pat pēdējai papīra lapiņai… Jo šeit, dziļajā mīnusā, mēs varam atrasties tikai enerģētisku vairogu aizsegā. Cilvēks spēj dzīvot vienīgi savā laikā un tāpēc ir spiests ņemt to līdzi tāpat kā ūdenslīdējs skā­bekli.

Grūti, velnišķīgi grūti… It kā tu būtu ieniris pārāk dziļi un tagad uzpeldēdams justu, ka nupat, nupat vairs neizturēsi, atvērsi muti un — līdz gaisam vēl tālu! — ierausi plaušās ūdeni…

Koļins sabozās. Drūma perspektīva… Bet pietiks! Ne­viens nenoslīks, ja par agru neatvērs muti.

— Jā, — Koļins teica. — Mums draud bojā eja. Bet jā­cenšas izglābties pašiem un saglabāt ekspedīcijas rezul­tātus. Šobrīd mēs vairs neesam uz atklājuma sliekšņa, atklājums patiesībā jau izdarīts… Arves grupu iespē­jams nogādāt šurp arī bez hronokāra. Mums ir pieci indi­viduālie hronolangi. Ja pārāk nesteigsimies, tie šādu attālumu spēs veikt. Atvediet novērojumu pierakstus. Apa­rātus un visu pārējo dehronizējiet uz vietas… Pēc at­griešanās vajadzēs gaidīt. Bet Sizovu, es domāju, brīdi­nāt tomēr var.

— Gadījumā, — piebilda Vans, — ja mašīnu vadīs mī- nushronists ar vislielāko pieredzi. Kurš no mums tas būtu?

Visi klusēja. Beidzot Koļins teica:

— Es.

Nē, neviens viņu neapvainos, ka viņš pametis biedrus visgrūtākajā, traģiskākajā brīdī, lai pats izglābtos par katru cenu. Bet varbūt tomēr?

— Cilvēkiem pieņemts ticēt, — Vans viņu mierināja. — Kaut gan… dažkārt apstākļu sagadīšanās šķiet tik pārliecinoša…

— It īpaši tāpēc, — piebilda Līna, — ka… zināmos ap­stākļos neviens no mums nevarēs tavā labā aizlikt ne vārda. Nē, es negribētu būt tavā vietā, nabaga Koļin…

— Jā, — klusi sacīja Ņina. — Viņam būs visgrūtāk. Bet Koļins labāk par citiem vada hronokāru. Un, hronējo- ties ar tik nedrošu restu, no vadītāja prasmes atkarīgs ļoti daudz …

— Tātad, — Vans secināja, — tu vadīsi mašīnu?

— Jā.

— Tad uzskatīsim, ka jautājums izlemts. Protams, ja mums būtu plašākas zināšanas, mēs tev neļautu riskēt. Daudzu paaudžu uzkrātā pieredze… ja šobrīd tā būtu mūsu rīcībā, mēs, iespējams, atrastu labāku atrisinā­jumu …

— Nē, — sacīja Koļins. — Senču pieredze nevar mums līdzēt. Viņiem nebija tādu mašīnu. Viņi tās pat nespēja iedomāties. Ja mūsu senči nokļūtu līdzīgā situācijā, viņi noteikti apmulstu un nezinātu ko iesākt. Nevajag pār­mērīgi idealizēt viņus… Nē, uz pagātni mums nav ko cerēt. Arī uz nākotni paļauties nevar. Vistuvāk tai at­rodas Juris… — Koļins centās izrunāt šos vārdus bez ni­cinājuma. — Bet es nedomāju, ka viņš spētu mums pa­līdzēt. Nē, mēs esam šeit vieni simtiem miljonu gadu at­tālumā no saviem laikabiedriem. Paļauties varam tikai uz sevi. Un tomēr es domāju — mūsu lēmums ir pareizs… Saprotams, — viņš pēc brītiņa piebilda, — ja kādam ienāks prātā labāks atrisinājums, mēs to nekavējoties pie­ņemsim. Varat domāt vēl piecpadsmit minūtes, kamēr sa­gatavošu hronokāru…

Koļins pagriezās un strauji devās pie mašīnas. Acu priekšā viņam arvien vēl rēgojās Jura seja — tāda, kāda tā bijusi tajā mirklī, kad puisis pirmo reizi visā pilnībā aptvēra, cik traģiski nelabojamas ir viņa rīcības sekas. Jā, ekspedīcijas priekšnieks nodomāja, sirdsapziņa šim puisim ir — to nevar apstrīdēt. Tikai kāds tagad labums no viņa sirdsapziņas?

Koļins pārbaudīja, kā iemontēts rests, un drīz vien at­zina, ka tas izdarīts nevainojami. Tad, jau otru reizi šai dienā, sāka izkraut mantas, lai atvieglinātu mašīnu. Pā­rējie ekspedīcijas dalībnieki joprojām sēdēja ciešā lokā tur, kur viņš tos bija atstājis. Laiku pa laikam Koļins sa­klausīja apslāpētas nopūtas. Tikai nopūtas un neviena vārda. Beidzot Vans Sajezi tikpat mierīgi kā vienmēr jautāja: