V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?

— Es to ieliku…

Koļins dziļi ievilka elpu.

— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?

— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izde­vās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…

Koļinu smacēja niknums, tomēr viņš vēlreiz savaldī­jās.

— Ak kolekcija… Vai tad tu nezināji, ka Sizovs uz trim dienām atgriežas tagadnē?

— Protams, nezināju… Kā es to būtu varējis zināt?

— Mēs runājām par to vakar pirms vakariņām.

— Es vakar aizkavējos, — Juris teica. — Vai tad tu neatceries? Novēroju trahodontus, bija ļoti interesanti…

Aizkavējās… Koļins rūgti pasmīnēja. Jaunais cilvēks mazliet aizkavējās. Un ar to viss sākās… Ek, tūlīt neno- cietīšos…

Viņš atvēra muti, mirkli nogaidīja, tad nedabiski mie­rīgi jautāja:

— Kāpēc tu liki man pārmeklēt visu kravas tilpni?

— Gribējās drusku pajokot, lūdzu, neapvainojies, — Juris samierinoši teica. — Tu tik nopietni skaidroji, ka tam, kas nezina, kur atrodas resti, nav tiesību piedalīties ekspedīcijā. Bet, izrādījās, ka nezini tu. Es jau zināju…

— Tu… Tu esi kaitīgs zinātnei! — Koļins caur zobiem izgrūda un pagrieza Jurim muguru.

Puisis apmulsa.

— Kāpēc tu apvainojies? Es taču piedalos ekspedīcijā pirmo reizi. Gan vēl iemācīšos… — Viņš pamirkšķināja Koļinam. — Ja gribi, pamēģināšu uzzināt, kas nosvilināja mūsu restu…

— Vari nepūlēties, — Koļins ledaini atcirta. — Aiz­vedīšu tevi uz vistuvāko pagātni, tieši astoņpadsmit stun­das un trīsdesmit divas minūtes atpakaļ. Redzēsi…

— Vai tad tu pats redzēji?

— Redzēju.

Juris mulsi iesmējās.

— Labi… Tātad tu zini… Man vajadzēja nokļūt tūk­stoš gadus uz priekšu, paskatīties, kā attīstās kāda rā­puļa ,tālie pēcteči, kuru evolūcija ļoti raksturīga augsta radiācijas līmeņa periodam… Goda vārds, vadības pultij es vairs nepieskaršos. Restu nosvilināju gluži nejauši: pastiprināju tempa ritmu un vienlaikus iedarbināju brem­zes. Gribējās sasniegt vajadzīgo laika posmu pēc iespē­jas precīzāk. Lauka spriegums pieauga tā, ka pat bākas iekaucās!…

Ekspedīcijas priekšnieka pacietības mērs bija pilns. Muldoņa — viņam pat bākas kauc! Koļins sažņaudza dū­res. ^

— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pa­vīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet ne­paspēja piebilst ne vārda.

Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.

— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs ra­dījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…

Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.

— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?

Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uz­virmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz mugu­ras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

— Vai jūs to redzējāt?

— Redzējām. Bet…

— Nu?

— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaig­znīti.

— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astrono­miskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lie­liski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?

— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī ener­ģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.

Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.

— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pama­nījuši. Tās vienkārši nebija.

— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz no­pietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…

— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs no­teikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.

Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.

— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gan­drīz nekustinādams lūpas, norūca.

Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu star­pība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sap­ņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tā­dēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie ne­līstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…

Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcē­šanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …

Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem ap­ģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.

— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš pieda­lāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sa­gadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lie­lus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku ka­batai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.

— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…