V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Tur no pakalniņa, — Tētis parādīja ar roku.

— Tātad viņi to vadīja ar stieplēm. Labi notrāpījuši! Tā arī vajag! … — kāds no apkārtstāvošiem teica.

— Biedri! — Gevorkjans saviļņots uzrunāja klātesošos. — Mūsu priekšā ir piemērs, kas liecina, cik neizsmeļamas ir mūsu iespējas, kad cilvēki izrāda iniciativu un cīnās par tās realizēšanu. Jūs zināt, cik ļoti mūsu institūts bija noslogots ar televizijas urbja būvi. Šis apstāklis tomēr neatturēja modeļa būvētājus. Viņi izmantoja tos sīkos resursus, kurus mēs dažkārt aizmirstam. Tagad mēs viņus apsveiksim… Kur tad viņi ir? — viņš apjucis jautāja.

— Autorus!… Autorus! … — ļaužu pūlis sauca.

Daudzi metās meklēt praktikantus. Bet tie bija kā zemē iegrimuši.

— Kamēr tos meklē, iesim paraudzīsimies, kā strādā tele- urbis, — Tētis aicināja, paņemdams savu satraukto draugu zem rokas.

Teltī, kur atradās televizijas iekārta, valdīja svinīgs, sasprin­dzināts klusums. Abi ģeologi, ar acīm ieurbušies ekrānā, šķita neredzam neko citu kā attēlus uz tā. Viņi turpināja veikli rakstīt, paretam apmainoties īsiem teicieniem.

Blakus viņiem uz krēsliem apsēdās Gevorkjans un Tētis.

Pēkšņi galvenā inženiera seja krasi pārvērtās.

— Skaties… — viņš čukstēja Tētim.— Ko tas nozīmē? Nē, tas ir ļoti pazīstams .. .

— Te redzams kāda aizvēsturiska dzīvnieka skelets, kas atro­das teleurbja redzes laukā, — sausi piemetināja viens no ģeologiem.

— Vai saprati, kas tas ir? — galvenais inženieris turpināja, piesēzdamies tuvāk Tētim. — Atceries, es naktī redzēju sestajā laboratorijā .. . Tas taču tā arī palika nenoskaidrots!

Komisijas sēde šoreiz notika sestajā laboratorijā — defektoskopijas Iaboratorijā.

Ap lielu rentgenoskopisku aparatu puslokā ,bija sasēdušies komisijas locekļi un institūta darbinieki.

Parasti šo aparatu institūtā lietoja, lai skatītos cauri metala detaļām vai atlējumiem. Tādā kārtā metala masā varēja uziet dobumus vai nesaskatāmas plaisas. Šoreiz spēcīgajai rentgena ierīcei bija jāveic cits uzdevums.

Garā koka kastē, kas bija piepildīta ar smiltīm, kustējās kurmis. Viņš raka savu parasto eju, cenzdamies nokļūt pie zemē paslēptā gaļas gabaliņa. Un nu sapulcējušies uz fluorescējoša ekrana ierauga stipri palielinātu kurmja skeletu. Dzīvnieka ķer­meņa neskaidrajā siluetā kustēdamies skaidri iezīmējas kauli un žokļi.

— Pazīstams skats! — Gevorkjans smaidīdams saka Tētim. — Veikli gan jūs visu to noslēpāt no manis!

— Te jau nebija nekā, ko slēpt, — Tētis atbildēja, ērtāk ierī­kodamies atzveltnes krēslā. — Praktikanti šo eksperimentu izda­rīja naktī ar laboratorijas priekšnieka atļauju. Viņi aizgāja no laboratorijas tieši pirms tavas atnākšanas. Pēc tam, kā tu zini, priekšnieks otrā dienā aizbrauca komandējumā. Bez viņa neviens cits to nezināja. Vēlāk es viņu palūdzu, lai netraucē tevi ar tādiem niekiem. Un tu jau pats arī aizmirsi šo atgadījumu.

— Pamatīgi izdomājuši! — galvenais inženieris turpināja, uzrunādams vienu no komisijas locekļiem. — Nu paskatieties tikai! Kauli taču ir gluži kā mašinas sviras! Tūlīt redzams, kas jāievēro konstruējot. Jā, dzīvā organismā reti kaut kas ir lieks . . .

Nākošās «pazemes laivas» konstruēšana izraisīja karstas debates. Izvirzījās divi galvenie lēmumi. Pirmais bija tāds, ka laiva jābūvē līdzīga jau gatavajam modelim, ko vada pa stiep- lem telemcclianiski. Ierosināja apgādāt to ar radiolokācijas iekārtu, kas sekmīgi pielietota televizijas urbī. Tādējādi no virs zemes laivu varēs ne tikai vadīt, bet arī redzēt visu, kas noliek apakš zemes.

Saskaņā ar otro priekšlikumu vadzēja būvēt laivu, ko vadītu cilvēki, atrazdamies tās iekšienē. Protams, laivā būtu nepiecie­šama arī radioiokacijas iekārta, lai cilvēki varētu redzēt savu ceļu un veikt ģeoloģiskus pētījumus.

Pēdējā priekšlikuma atbalstītāji atsaucās uz to, ka uzbūvēt lielā dziļumā strādājošu telemechanisku ierīci ir ļoti sarežģīts darbs un prasa daudz laika. Daudz vienkāršāk un ātrāk ir uz­būvēt laivu, ko vadītu cilvēki.

Pirmā priekšlikuma atbalstītāji piekrita, ka telemcchaniskas- laivas būve tiešām prasīs daudz laika, bet norādīja uz lielajām briesmām, kādām būs pakļauti cilvēki laivas iekšienē. Un patiesi, kā izglābt cilvēkus, ja gadījumā laiva pazemē sabojājas?

— Kas uzņemsies atbildību par pirmo ceļotāju dzīvībām? — uztraucās galvenais inženieris, kas vadīja sēdi.

Tomēr arī viņš pats bija noraizējies par laiku,~ kas paietu, kamēr izgatavo pa radio vadāmu laivu. Zeme ļoti slikti vada radioviļņus. Vai vadības iekārtas signāli būs pietiekami skaidri? Un cik daudz mēģinājumu būs jāizdara, kamēr iegūs drošus rezultātus? Par vadu, kas stiepsies no laivas, tapat kā tas bija mazajam modelim, viss bija skaidrs. Ja lietos resnu un izturīgu vadu, tad laivā nepietiks vietas, kur novietot spoli. Lai kabelis zemē neiesprūstu, tam taču katrā ziņā jāizritinās no laivas. Bet laivai jāceļo desmitiem kilometru tālu! Un pie tam — kas tad tā būs par laivu! Tā taču nevarēs brīvi pārvietoties pazemes dzīlēs . . .

Balsojot komisijas locekļu balsis dalījās uz pusēm. Pat ilg­stošas debates neko neizmainīja.

— Neizdevīgā stāvoklī jūs esat mani nostādījuši, biedri, — skumīgi noteica Gevorkjans, — manā pusē izšķirošais pār­svars . . . Iznāk, ka man vienam jāizlemj šis jautājums. Tas nav biedriski, — viņš nobeidza, sēzdamies krēslā.

…. Atkal galvenajam inženierim sākās bezmiega naktis.

— Cilvēki . . . Automāti . . . Cik cilvēku … — viņš klusi bu­bina, tumsā staigādams pa savu kabinetu.

Galvenais inženieris atstāj kabinetu, kā vienmēr aizmirsdams aizvērt aiz sevis durvis. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau ir Tēta istabā.

— Aizver durvis, — Tētis viņu sagaida ar parastajiem vārdiem.

— Es vairs nespēju, — galvenais inženieris saka, sēzdamies atzveltnes krēslā. — Spriedīsim kopīgi. Reiz par visām reizēm. Cilvēki vai automati? Nu? Atbildi!

— Domā, Aram. Apsver visu, — Tētis viņam atbild. — Atce­ries tikai: ar cilvēkiem riskēt nedrīkst. . . Tādēļ jau tev arī ir rgaiša galva, lai izlemtu, vai var uzbūvēt pilnīgi droši darbojošos mašinu. Bet varbūt labāk telemechanisku? Laiku zaudēt arī nav ieteicams. Tāda mašina mūsu zemei vajadzīga jo drīzāk . ..

— Bet zemūdenes taču ir! — Gevorkjans aizrautīgi saka, žes­tikulēdams ar rokām. — Ir! Ar tām taču brauc cilvēki. Nu, kas tad šeit par kavēkli? Mūsu dienās, kad technikā tik augsti attīs­tīta, pazemes mechanisma bojāšanās iespēja ir simtkārt mazāka nekā pirmajām zemūdenēm. Vai saproti?

Galvenais inženieris atkal nosēžas krēslā un sāk ar pirkstiem bungot pa galdu.

— Diezgan! — viņš pēkšņi saka, sizdams dūri uz galda. — Diezgan! — viņš pieceldamies atkārto. — Būvējam laivu, ko vadīs paši cilvēki … Es pats to vadīšu pirmajā pazemes ceļo­jumā!— viņš piemetina. — Pats! Pārbaudīšu to visu! Un pār­baudīšu tik ilgi, līdz kļūs skaidrs, ka tā darbojas absolūti bez kļūmēm un tās pasažieri var justies pilnīgi droši …

Tētis piegāja pie sava drauga un cieši paspieda tā roku.

Pēc dažiem mēnešiem, kopš bija sākušies darbi, mechaniskajā •cechā stāvēja skaista un īpatnēja metala konstrukcija.

Tā stipri atšķīrās no pirmā mechaniskā kurmja modeļa un vairāk izskatījās pēc mazas zemūdenes. Tomēr pēc uzbūves prin­cipa mašina joprojām palika liels mechanisks kurmis.